1918. gada 22. decembrī. Kas aizstāvēs Latviju? 1
Pirms 100 gadiem Rīgā notika Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības sēde, kurā izvērtās karstas debates, kam lūgt palīdzību lielinieku uzbrukuma apturēšanai – vāciešiem vai angļiem, jo kopējais secinājums bija, ka “Latvija ar saviem spēkiem nevar cīnīties pret lieliniekiem, kuri iebrūk zemē no ārienes, tas ir, no Krievijas”.
Šajā dienā lielinieku rokās bija kritusi Valmiera, nākamajā sekoja Cēsis. Daļa Latvijā esošo vācu armijas karavīru iepriekš bija pauduši gatavību karot pret sarkanajiem, ja viņiem garantēs tiesības palikt Latvijā un pilsonību.
Ulmanis un viņa kabinets kavējās pieņemt politiski tik nepopulāru lēmumu, jo vēl cerēja uz britu flotes desanta iesaistīšanos. Minētajā sēdē tikai viens dalībnieks – valsts kontrolieris, barons Eduards fon Rozenbergs izteicās, ka “visi vācu zaldāti nav vienādi” un esot arī tādi, kas “grib ar savām asinīm aizstāvēt jauno Latvijas valsti”; tos nevajag atgrūst.
Pārējie sēdes dalībnieki bija pret. Piemēram, tirdzniecības un rūpniecības ministrs Spricis Paegle izteicās: “Neviens darbs, ne pasākums, kas nācis no vācu militārās varas, nav bijis pieņemams.”
Nākamajā dienā arī sabiedroto pārstāvji Rīgā pieprasīja Vācijas pilnvarotajam Baltijā Augustam Vinnigam, lai vācu armija pārtrauc atkāpšanos un stājas pret lieliniekiem, kā to noteica 11. novembra Kompjēnas pamiera noteikumi.
Vācieši atbildēja, ka to nespēj, jo armijā vairs nav disciplīnas. Iznākums bija bēdīgi slavenais 29. decembra līgums starp Vinnigu un Pagaidu valdību, kura izmisumā solīja pilsonību un zemi katram, kas četras nedēļas karos pret sarkanajiem. Krīzes apstākļos izrādījās, ka paši latvieši, arī bijušie karavīri, vēl netic savai valstij un nav gatavi to aizstāvēt.
Kā rakstīja Andrievs Niedra, viņi “domāja katrs vairāk tik par savu māju, vai ar bij apnicis karot”. Izrādījās, ka teju vienīgie karotāji ir saujiņa patriotiski noskaņotu skolnieku un studentu.
