1990. gada 4. maijā. Sapnis par neatkarību piepildījies 0
Pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome (AP) “pēc asas polēmikas”, kā toreiz atzīmēja presē, ar 138 balsīm “par” un vienu “atturas” pieņēma vēsturisko deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Tas bija pat vairāk, nekā neatkarības atbalstītāji bija cerējuši, jo minimālais balsu skaits Deklarācijas pieņemšanai bija 134. Promaskaviskās “Līdztiesības” 59 deputāti (citā variantā 57) pirms balsojuma protestā pameta sēžu zāli.
Simboliski, ka šī diena arī bija pēdējā, kad no AP tribīnes uzstājās interfrontiskās nometnes līderis, Latvijas kompartijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks.
Pirms balsojuma asi uzstājoties pret Deklarāciju, viņš sacīja:
“Mūsu vēlētāji paziņo, ka viņi nepieņem un neatbalsta neatkarības deklarāciju, kura nav balstīta uz reālu pārkārtošanās praksi, uz visu Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju gribas izpausmi referendumā. Mūsu vēlētāji paziņo, ka viņi aktīvi darbosies pret AP uzspiestajiem likumiem un deklarācijām.”
Turpmāko teju pusotru gadu līdz reālajai neatkarības iegūšanai Rubiks konsekventi darbojās, lai šos draudus īstenotu.
Neatkarības deklarācija, kurai viņš tā pretojās, pasludināja, ka sācies pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas “de fakto” atjaunošanai.
Šis dokuments noteica, ka 1918. gada Latvija un tās 1922. gada Satversme juridiski joprojām pastāv un ir spēkā, savukārt Latvijas iekļaušana PSRS ir prettiesiska un nav spēkā; ka 1922. gada Satversmes darbība tiek atjaunota daļēji, bet pilnībā tā atjaunojama pēc faktiskās neatkarības atgūšanas; ka līdz faktiskajai neatkarības atjaunošanai pastāv pārejas laiks un šajā periodā saglabājas daļa Latvijas PSR likumu normu; ka visiem Latvijas iedzīvotājiem tiek garantētas starptautiskās cilvēktiesību normas; ka tālākās attiecības ar PSRS veidojamas saskaņā ar spēkā esošo 1920. gada 11. augusta Latvijas –Padomju Krievijas miera līgumu.
