Latvijā
Sabiedrība

“Neraudi tagad, raudi tad, kad jūs visus nošaus un novāks.” Sarunājamies par neseno pagātni5


Stefans Rāzna (no kreisās), Velta Čebotarenoka un Andris Felss.
Stefans Rāzna (no kreisās), Velta Čebotarenoka un Andris Felss.
Foto: Karīna Miezāja

No 138 Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātiem, kuri pirms 30 gadiem 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, palikuši 106 šīs vēsturiskās dienas liecinieki. “LA” šopavasar runāja ar trim no viņiem – Veltu Čebotarenoku, Andri Felsu un Stefanu Rāznu.

Viņi ir arī nupat izdotās grāmatas “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji” varoņi.

Intervijā runājām gan par 30 gadu seno pagātni, gan par to, kāda mūsu valsts ir tagad. Kas bijušajiem deputātiem rada prieku un apmierinājumu šodienas Latvijā?

Andris Felss pirms ievēlēšanas Augstākajā padomē bija kolhoza „Ļeņina karogs”, vēlāk „Krustpils” kopsaimniecības priekšsēdētājs, tagad ir lauksaimnieks.

Stefans Rāzna strādāja par Bebrenes sovhoztehnikuma galveno inženieri, tagad ir Ilūkstes novada domes priekšsēdētājs.

Velta Čebotarenoka pašlaik ir „4. maija deklarācijas kluba” prezidente, tolaik – Jūrmalas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietniece, laikraksta „Jūrmala” nodaļas vadītāja.

 

Pirms ievēlēšanas Augstākajā Padomē bijāt, padomju laika terminoloģijā izsakoties, vidējā posma vadītāji. Kas sagatavoja jūs pieņemt, iespējams, dzīvē svarīgāko lēmumu – nobalsot par valsts neatkarības atjaunošanas deklarāciju?

S. Rāzna: Man īstenībā no bērna kājas bija iedzimts naids pret komunistiem. Kaimiņš, liels nacionālis, man, 12 gadu vecam, pirmoreiz rādīja slepus glabāto grāmatu „Baigais gads”.

Kad strādāju, līdz mielēm izbaudīju sistēmu, kurā atņemta brīvība, kur neļauj domāt. Man laimējās būt Latvijas Tautas frontes valdē un domē, kur varēju sekot līdzi vēsturiskajiem pagriezieniem.

Bet balsojumam sagatavoja atmoda, kas nāca kā svaiga gaisa plūsma un ilgu piepildījums.

Nobalsot par neatkarību man nebija kā kulminācija, bet lieta, pēc kuras esam gadiem tiekušies un nu to sasnieguši. Ja vaicā, kāda sajūta bija 4. maijā, es teiktu, ka pirms tam, kad modās tauta, bija pacilājošāk. 4. maijā es izpildīju savu pienākumu.

V. Čebotarenoka: Mans stāsts ir citāds. Mani vecāki, būdami amatos, bija komunistu partijas biedri. Tēvs Arnolds Deglavs bija bijis Saeimas deputāts un neilgi pirms nāves pasauca mūs, trīs bērnus, lai liktu nozvērēties par divām lietām. Pirmā bija, lai nestrādātu partijas darbu, jo tēvs to nekad netika darījis, vienmēr atradies saimnieciskos posteņos. Un otru – ka dzīvē nekad nesaistīšos ar Valsts drošības komiteju.

Mājās jau piektklasnieces vecumā zināju, kāds izskatās Latvijas karogs, kāds – ģerbonis un kāda bija himna. Par to tika pieteikts gan skaļi nerunāt.

Tēva Latvijas mīlestība bija neizsmeļama. Ar moskviču apbraucām Latvijas malu malas. Un pārliecība bija ļoti dziļi ielikta – visi tikām audzināti par patriotiem.

Vēlāk Kuldīgā, kur vadījām vasaras, klausījāmies „naidīgās” radiobalsis, kuras tur tā “nezāģēja” kā Rīgā. Pēc tam, žurnālistikā strādājot, mani pazina daudzi jūrmalnieki. Arī kā sava tēva, Jūrmalas izpildkomitejas vadītāja, meitu. Man ļoti patika aprunāties ar cilvēkiem. Tā apsēdos blakus autobusā šoferim, prasīju, vai daudz viesu sabraukuši no Padomju Savienības?

Kad vēlēšanās tika virzītas mūsu kandidatūras, aizbraucu uz 36. ATU, autotransporta uzņēmumu, tikties ar kolektīvu. Tur priekšnieks bija noskaņots pret mani, un pretī bija Augstākās Padomes pārvaldes vadītājs, tāds Krūmiņš.

Ar zālē sēdošajiem sasveicinājos kā ar veciem paziņām, bet tikām priekšnieks klaigāja, ka atlaidīšot no darba, ja nenobalsošot pareizi.

Biedrs Krūmiņš, pirmais ticis pie vārda, izdarīja, manuprāt, milzīgu kļūdu, jo, latviski sakot, sāka man braukt virsū. Lai man neviens neuzticas, jo esmu komunista Deglava meita. Neapmierinātie šoferi sāka kājām sist grīdu. Priekšnieks pavēlēja – klusumu! Bet šoferi turpināja sist ar kājām: gribam, lai runā Velta! Pēc tam saņēmu atbalstu no visiem klātesošajiem, izņemot priekšnieku un partijas sekretāru.

A. Felss: Mana tēva brālis bija kritis Sarkanajā armijā pie Baldones, tēvs, ja nebūtu aizlaidies no mobilizācijas, tiktu leģionā. Varēja sanākt kā tām latviešu dzimtām, kur brālis karoja pret brāli.

Ģimenē biju jaunākais, man par Latvijas vēsturi nestāstīja, lai sīkais nebrūķē muti.

Globālos mērogos par lietu kārtību uzzināju, kad biju students. Lauksaimniecības akadēmijā bija Ulmaņlaiku profesori, kuri caur puķēm, bet ļoti uzskatāmi parādīja, kāda bija Latvija līdz 1940. gadam un mūsu vietu Eiropā. Nebijām zābaki, visu aptvērām. Sāku strādāt kolhozā par priekšsēdētāju, daudz kontaktējos ar cilvēkiem, kad nāca atmoda, vairs nebija jautājumu – Latvijai jāatgūst brīvība!

Mums bija pirmais referendums Latvijā – par kolhoza nosaukuma maiņu no „Ļeņina karoga” uz „Krustpili”.

Kolhoznieki bija puse latviešu, puse cittautiešu. Baltkrievi, poļi, krievi. No Krustpils bija daudz izsūtīto, un mans priekšgājējs kolhozā viņu vietā bija savedis no „glubinkas”. Bija 1988. gads, un mēs vēl kaut kāds “Ļeņina karogs”! Mums likās, ka nosaukumu atcelt ar valdes vai kopsapulces lēmumu nebūs pietiekami “štengri”. Tāpēc nolēmām aptaujāt visus 400 kolhozniekus un vēl pensionārus, un katram ar parakstu jāapstiprina sava izvēle. Ko domājat – 89% nobalsoja, ka nevajag mums to Ļeņinu, un kolhozu pārdēvēja par „Krustpili”. Ar krieviem, baltkrieviem viss bija labākajā kārtībā, iebilda pašu bāleliņi. Aizbraucu pie vecas partijnieces – es nezinot, ko darot! Viņi par “Lēniņu” stāvējuši un krituši.

 

Bet tik viegli jau nenācās neatkarību izcīnīt. Jums pašiem blakus sēdēja un pretī stāvēja „Līdztiesības” frakcija ar niknākajiem interfrontiešiem un komunistiem priekšgalā. Vai bija nepieciešama bezbailība 4. maijā nobalsot par neatkarību?

Todien un 1991. gada augustā domāju, lai tikai visu izdaru pareizi.

Es nedomāju, kas notiks ar mani, vienīgās bažas bija, lai maniem bērniem nekad nav kauns valkāt manu uzvārdu! Nekad!

 

Kas jums nogūlies atmiņā no to gadu notikumiem, no Augstākās Padomes laika?

V. Čebotarenoka: 3. maijā jau zinājām, ka deklarācija ir pieņemšanas kārtībā. Bet Dainis Īvāns visu laiku saka – Velta, ievēlēti daudzi netautfrontieši, par kuriem nevaram būt tik pārliecināti. Kolhozu priekšsēdētāji, izpildkomiteju vadītāji, kā Andris Bērziņš, Klindžāns, diezin, kā viņi balsos.

Iepriekšējo nakti gulēju kā murgā, jo nesanāca saskaitīt vajadzīgās balsis. Sapratu, ja šoreiz to neizdarīs, viss!

Te būs pārkrievota vieta, jo katrā novadā izpleties Baltijas kara apgabals, armija iekšā, nacionālais sastāvs, kur latvieši knapi pāri pusei. Mani ievēlēja Jūrmalā, kur 30% vietējo, 70% iebraucēju no varenplašās. Izvilka uzvārds un tas, ka biju filmējusies „Tuksneša baltajā saulē”. Tad mani pieņēma kā „našeņkuju”.

4. maijā biju uztraukusies, ka nesadaru ko aplam, jo bija ļoti liela atbildība. Tāpat – par kopējo iznākumu.

Tauta lejā viļņojās par katru nodoto balsi – man 4. maijs ir viena no laimīgākajām dzīves dienām.

Varu atzīties, ka 21. augustā man bija bail. Mēs bijām vieni. Dzirdēju, ka nāk bruņumašīnas. Bet bailes var uzvarēt. Ar pienākuma apziņu, ar milzīgu vēlmi padarīt Latviju neatkarīgu un brīvu.

S. Rāzna: Tas bija gandarījums, un man pat nāca smiekli par frakcijas „Līdztiesība” trulumu, nevarību, panikā krišanu. Bija baigais prieks apzināties, uz kādiem nejēgām balstījās aizejošā sistēma. Cik viegli to varēja ievainot un graut. Ar domubiedriem reizēm gribējās paprovocēt, dažkārt valdījos, lai neievilktu pa muti. Tālu nebija līdz kautiņam.

V. Čebotarenoka: Barikāžu laikā, uzzinot, ka ir bojāgājušie, sāku raudāt. Man aizmugurē sēdēja kāds pulkvedis.

Viņš saka – Velta, tu neraudi tagad, raudi tad, kad jūs visus nošaus un novāks.

Tas bija pateikts ar spīvu naidu. Pagriezos, un bija tā, ka gribējās gāzt. Bet saņēmos un atteicu – kādi gan jūs esat nelieši!

S. Rāzna: No nozīmīgām lietām atceros agrāro reformu. Tā bija laba, bet izpildījums daudz kur nesanāca, jo zemes reforma lauku apvidos bija ļoti taisnīga. Es naktī pats pārrakstīju pantu, kuru LTF frakcija nepieņēma un kur bija teikts, ka esošajiem īpašniekiem tiek māja, zemes gabals, bet bijušiem īpašniekiem atliek pāri palikušais.

Tonakt sagriezu otrādi – visu atdot bijušajiem īpašniekiem, bet ir izņēmumi.

Mūsu zemes māte Seile Anniņa arī šo momentu bija uztvērusi, un tad reforma aizgāja, dabūjusi akceptu frakcijā. Kas neiznāca, bija arī cilvēku vaina. Padomju laikā nomocīti, sabradāti, izšķaidīti, liela daļa īpašnieku pārcēlušies uz pilsētu. No turienes cēlās strīdi radu starpā, daudziem nebija vēlmes atgriezties laukos, pie latviskā dzīvesveida, kaut ko darīt.

Atgūto īpašumu izpārdeva, viss kas notika, un radās šaubas – vai lauku zemes reforma bija pareiza?

Bija pareiza. 1920. gada agrārreformu veica, lai būtu pēc iespējas vairāk saimnieku zemei, bija pat ierobežojums platībai, lai Latviju nosētu ar zemniekiem. Un tas deva stabilitāti.

Cieņa Anniņai, kura kā zemessargs cīnījās un turēja, lai netirgotu zemi ārzemniekiem. Bet izgrauza likumā noteikto kārtību un zeme aizgāja pie jauniem īpašniekiem. Zemes reformas likums ir visvairāk grozītais, simtiem reižu mainīts, kad parādījās citi politiskie spēki pie teikšanas.

A. Felss: Lielākā diskusija Augstākās Padomes Lauksaimniecības komisijā bija par to, kam ir priekšroka īpašuma atgūšanā. Par šo vienu niansi sprieda trīs nedēļas. Plus sabiedrības spiediens. Vienu nakti ar Annu Seili sēdējām, lasījām saņemtās vēstules – atceros pat skaitu, bija 396 vēstules.

Krāvām pa plauktiem – šeit par atdošanu īpašniekiem, te – par citiem variantiem, piemēram, saglabāt ražošanu. Vairāk par 90% bija – neskatoties ne uz ko, atdodiet nolaupīto!

Pēc šāda spiediena nevarēja rīkoties citādi, lai kā neliktos loģiski no saimnieciskā viedokļa, jo šie cilvēki paaudzēm vairs nedzīvoja laukos, nemācēja saimniekot. Padomju sistēmā bija tā, ka 30–40 cilvēki kolhozā visu regulēja, noteica, maksāja algu, kamēr pārējo simti bija izpildītāji. Nebija raduši atbildēt paši par sevi.

 

Pēc valsts suverenitātes atgūšanas, toreiz intervējot vadošus ekonomistus un uzņēmējus, daudzi bija vienisprātis, ka desmit gadi esot termiņš, kad Latvija sasniegs Eiropas valstu dzīves līmeni. Kas par vainu, ja neesam šo līmeni sasnieguši vēl šobaltdien?

S. Rāzna: Par dzīves standartiem var runāt šā vai tā, bet kopumā iestāšanās Eiropas Savienībā bija glābiņš lauksaimniecībai. Nodrošinājums ir augstā līmenī – ar kādu tehniku brauc mūsu zemnieki! Cita lieta, ka pamatā iespējas izmantojuši lielsaimnieki.

Tas ir slikti, ka nav vienmērīguma, nav daudz saimniecību. Īpaši Zemgalē, kur skaties, tālu neredz nevienu viensētu.

Lielsaimniekiem stāstu – jādomā uz priekšu, ko tālāk darīt. Kur ņems cilvēkus, darbaspēku, kā skolos bērnus, ko darīs ar sociālajām lietām, par kurām kādreiz gādāja kolhozs – būvēja bērnudārzus, skolas. Šobrīd vienam otram saimniekam Latvijā pieder zeme laba kolhoza izmērā.

A. Felss: Atcerēsimies vienu, ka lauksaimniecība pašreiz ir bizness, nevis dzīvesveids. Es sāku no 12 ha saimniecības. Man nebija prātā, ka nāksies apsaimniekot simtiem hektāru. Bija laiks, kad pie manis cilvēki nāca strīpā – vai negribu piepirkt vēl šo zemīti un šo?

Kad tagad dzirdu, ka „lielajiem” jāapgriež subsīdijas un hektārs nav rādītājs, tad saprotu, ka kādam niez nagi atgriezties pie boļševisma.

Es jau nekonkurēju ar savu vēderu vai ar pufaikciemu – es konkurēju tirgū. Šodien izaudzējam 3 miljonus tonnu graudu, kad Padomju Latvijā jau par 1,6 miljoniem sprauda ordeni pie karoga.

Izaudzēto eksportējam. Puse Latvijas eksporta ir kokmateriāli un pārtika – respektīvi, arī tā daļa, ko dod lielsaimnieki. Varam teikt, ka nākotne ir informāciju tehnoloģijās un neesam agrāra valsts, tomēr lauksaimniecības produkcijas īpatsvars eksportā joprojām ir būtisks. Un ja man ierobežo iespēju adekvāti nopelnīt, tad es zaudēju tirgū konkurētspēju.

S. Rāzna: Latvijas dzīvotspēja ir viensētas. Ilūkstes novadā esam pieņēmuši saistošos noteikumus, ka viensētas ir vietējas nozīmes kultūras piemineklis. Ārzemniekiem, kuriem pieder lielas platības, ir uzlikts pienākums uzturēt viensētu kārtībā.

A. Felss: Bet lai kā mēs sodītos par neizdarīto ekonomikā, nav ko vainot. Paši esam savēlējuši pie varas tādus cilvēkus, kas, tikko ievēlēti, pasūta vēlētājus vienu māju tālāk. To kopumā kā nācija esam izdarījuši. Bet, no otras puses, nekad jau neesam tik labi dzīvojuši kā tagad. Vēsturē var rakties līdz Jersikas Visvalža laikiem – tik labi latviešiem nav klājies.

 

Tomēr ne visiem pienākuši treknie gadi. Vai tas nav traģiski, ja tik liela tautas daļa aizbraukusi prom no tēvzemes?

Ir traģiski, ka jādodas rokpeļņa gaitās. Bet tikai tagad sāk runāt par divu pušu atbildību, ka vainīgi nav tikai kredītu ņēmēji, bet arī devēji.

Cik gadu pagāja, lai neskatītos kā uz spitālīgo – ko iedomājies, viņš tak pats paņēma!

Tagad raujas svešumā, parādu atdodot. Bet vai nebija tā, ka iečukstēja ausī – davai, aizņemies! Rekur, čemodāns ar naudu! Ziniet, reti kurš būs ar tik biezu ādu, lai atturētos un neņemtu. Atbildībai jābūt no abiem galiem.

S. Rāzna: Visa prombraukšana un lauku iznīcība bija ieprogrammēta ar pretvalstisko iedalījumu, kas iezīmēja 9 lielās pilsētas un 21 attīstības centru. Momentā noreaģēja bankas, uzņēmēji.

Ka ārpus iezīmētām teritorijām nekas nenotiks un nekam nav jānotiek. Un visi muka projām. Šodien notiek turpinājums, ko pat komunisti nespēja paveikt, likvidējot viensētas, dzenot uz ciematiem. Taisīs lielos novadus, sekos kārtējā ļaužu aizplūšana un sekas – visbēdīgākās.

 

Rāznas kungs, vai par to esat cīnījies, ja tēvzemē jūsu Sēlijas novadam neparāda vajadzīgo cieņu, nerod vietu uz kartes?

Augstākā Padome te pie vainas. Neatjaunojām Latviju tajā iedalījumā, kāds pastāvēja pirms kara. Neatjaunojām apriņķus un pagastus. Diez vai neesam vienīgā Eiropas valsts, kur ir tikai viena līmeņa pašvaldības.

Turklāt ieplānotā reforma ignorē Satversmi, noteiktos kultūrvēsturiskos apgabalus, ja Ilūkstes novadu no Zemgales pievieno Daugavpils novadam – Latgalei.

 

Daži balsotāji par neatkarību izteikušies, ka Latvijā bijušos Augstākās Padomes deputātus mazāk godājot un retāk uzklausot kā kolēģus Lietuvā. Vai jūs, Čebotarenokas kundze, to izjūtat kā „4. maija deputātu kluba” prezidente?

V. Čebotarenoka: Man ir cits iespaids. No pašiem atkarīgs, kā mūs novērtēs sabiedrībā. Aizbrauciet uz Ilūksti, vai kāds ilūkstietis neciena Stefanu vai neuzteic viņa lielo ieguldījumu? Cilvēki zina un novērtē, ko darījis Andris. Pašreizējā Saeimas vadība vienmēr atsaucīgi uzklausa mūsu lūgumus.

Pirmos desmit gadus netikām pieminēti un atzīti, un 4. maijs ilgu laiku netika noteikts kā oficiāla svētku diena, kas man ļoti sāpēja.

 

Cik bieži deputātu klubam nākas teikt savu vārdu?

Tad, kad kluba skatījumā mēs redzam apdraudējumu Latvijai. Atcerēsimies briesmīgo ideju referendumā piedāvāt krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Kā to vispār pieļāva? Vai neesam sākuši pārprast brīvības jēdzienu?

Man liekas, drošības iestādes, kam jāsargā valsts neatkarību, nedrīkst pieļaut, ka, teiksim, Rīgā vai Daugavpilī propagandē pret valstiskuma pastāvēšanu.

Klubā darbojas bezpartijiskie, un ir arī partiju biedri. Mēs nejaucamies lokālajos politiskajos kašķos un nemācām, kā vadīt valsts ekonomiku, bet globālās lietas, nacionāli patriotiskos jautājumus gan cilājam.

 

Dainis Īvāns izteicies, ka „sabiedrībā prāva daļa šķiet apmaldījusies Latvijas neatkarībai naidīgā propagandas telpā”. Kā iespējams, ka 30 gadus pēc valstiskuma atjaunošanas arvien vēl ir pretinieki Latvijas neatkarībai?

A. Felss: Paši esam bijuši pārāk mīksti un pielaidīgi. Demokrātija nav visatļautība.

 

Kādu jūs redzat Latviju nākotnē?

V. Čebotarenoka: Mūsu ir tik maz, ka latviešiem nekas cits neatliek, kā būt pietiekami gudriem, izsvērt spējīgiem un saprotošiem. Nedomāju, ka liela daļa cilvēku pēc šīs pandēmijas beigām brauks projām.

Stefans aicināja lielsaimniekus uzņemties vairāk sociālo aprūpi. Kurzemē jau ir tādi, kuri rūpējas par cilvēkiem, kuri daudz iegulda, lai izskolotu darbinieku bērnus, gādā par transportu, ēdināšanu.

Ja viens cilvēks, kurš dzīvojis saspiestībā miteklī Īrijā, varētu tikt pie dzīvokļa Kurzemē vai citur Latvijā, viņš atgrieztos dzimtenē, kur runā latviski un par darbu saņem normālu naudu. Ārzemēs viņš spētu pelnīt vairāk, bet tur arī izmaksas lielākas.

Šai ziņā Covid-19 krīze daudzus virza mājupceļā un ļauj ieraudzīt Latviju citām acīm.

Ka esam ne tik apdraudēti, ka Latvijā nav terorisma, nav dabas katastrofu. Mūsu zeme ir ļoti skaista, ar četriem brīnišķiem gadalaikiem. Es skatos ļoti perspektīvi uz mūsu valsti.

S. Rāzna: Varbūt vīruss mainīs pilsētnieku skatu uz laukiem, jo šobrīd lauki ir glābiņš no sērgas. Braucot no Biržiem uz Jēkabpili, ceļmalā bija pamestas būdas. Izskatījās viss izmiris. Tagad skatos – dūmi kūp! Dzīvība!

A. Felss: Mani satrauc bezdarbīga attieksme pret valsts drošībai būtiskiem jautājumiem un ekonomiskais infantilisms. Nejēdzības un diletantisms tautsaimniecībā. Tas nākotnē jāmaina. Mēs uzvedamies tā, ka mums būtu Vācijas maciņš. Varam atļauties to, ko neviena sakarīga valsts neatļautos.

Esam totāla juristu un ierēdņu valsts. Ja būtu iespējams uzrakstīt likumu, kā pareizi sēdēt vietā, kur ķeizars mēdz kājām iet, tad to arī uzrakstītu.

 

Kas jums rada prieku un apmierinājumu šodienas Latvijā ?

V. Čebotarenoka: Man prieku rada jaunatne. Esmu bijusi daudzās skolās un vērojusi, kā 20 gados bērni kļūst drošāki, patstāvīgāk domājoši, vēsturē zinošāki. Agrāk viņi tā kā baidījās no ienācēja.

Tagad skolā ieej kā savējo pulkā, neraugoties uz gadu starpību. Priecē bērnu zināšanas un augstais lokālpatriotisms.

Beidzamo reizi viesojāmies Skrundā. Tur bija skaidri jaušams, kā skolas bērniem Skrunda ir ļoti svarīga vieta, par kuru runāt ar mīlestību. Pēc dabas esmu optimiste. Un Jūrmalā savukārt ir Mežmalas vidusskola, kurā ciemojos pirms gadiem astoņiem. Toreiz bērni runāja krieviski. Ar krietnu indes porciju uzdeva jautājumus – ka es noliedzot “Uzvaras svētkus”.

Pagājušogad pirms 4. maija tikšanās izvērtās citāda. Latviešu valodā, bez naida un ar lielāku saprašanos. Tad mostas cerība, ka plaisas reiz izzudīs.

S. Rāzna: Mani priecē sakopti Latvijas lauki un veiksmīgi uzņēmēji. Katrs Saeimas loceklis un valsts pārvaldes darbinieks, kuram ir gan centieni, gan gribēšana un darīšana, lai Latviju veidotu labāku. Nevajag vienādot un mest pār vienu kārti visus Latvijas politiķus, ka valdība pie visa vainīga. Esmu par to, lai darbīgo politiķu skaits vairotos, lai viņi gūtu lielāku ietekmi un spētu veidot Latviju, kāda tā bijusi. Dievzemīte. Māras zeme.

A. Felss: Bet man ir prieks šobrīd dzīvot. Kad apkārt tik daudz labu cilvēku. Labi kaimiņi, labi draugi, kuru vidū var dzīvot saskaņā ar savu iekšējo es.

 

Grāmata “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”

Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā Vidzemes Augstskolas zinātnieku, vēsturnieku Gata Krūmiņa un Jāņa Šiliņa grāmatu “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji” par Latvijas valstiskuma tapšanu un atdzimšanu.

Grāmatā atradīsit ziņas arī par šīsdienas “LA” intervijas varoņiem – Veltu Čebotarenoku, Andri Felsu un Stefanu Rāznu.

Grāmatai ir pievienoti plaši digitālie pielikumi, tostarp intervijas ar 33 bijušajiem Augstākās Padomes deputātiem un Neatkarības deklarācijas koncepcijas autoru, pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu.

Videointervijas ar grāmatas varoņiem ir skatāmas arī vietnē “Youtube.com”, meklētāja lodziņā ierakstot atslēgvārdus “dibinātāji un atjaunotāji“.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

Uldis Šmits
Pasaulē
Brīvs no “LGBT ideoloģijas” – “brīvs” no Eiropas naudas? Pirmo reizi līdzekļu piešķiršana saistīta ar Eiropas pamattiesību ievērošanu
33 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Jaunais koronavīruss atgriezies četros novados, bet divos konstatēts pirmo reizi
43 minūtes
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Jaunā paaudze kopumā kļūst aizvien kreisāka. Publicists Vents Zvaigzne par sabiedrības izaicinājumiem Latvijā un Eiropā 2
Intervija 4 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Tikai 6% iedzīvotāju prot peldēt, sabiedrības peldētprasme ir absolūti nepietiekama.” “Peldēt droši” dibinātāja par skarbo realitāti
1 stunda
LA
LA.LV
Pasaulē
Kā romantisks kāzu video pārvērtās par Beirūtas sprādziena liecību
9 minūtes