Ko praksē nozīmē totāla jeb visaptveroša aizsardzība? Kā tā izpaudīsies, ja būs valsts apdraudējuma situācija? 12
Protams, NATO iesaistīsies palīdzības sniegšanā, taču mums būtisks ir pirmo dienu pašaizsardzības jautājums. Mēs ejam divos virzienos – NBS un jaunatne. Mūsu mērķis ir panākt, lai skolu beigušie cilvēki ir minimāli sagatavoti militārajās prasmēs. Izmantojot valsts aizsardzības mācību, gribam sagatavot jauno paaudzi ātrai iesaistei valsts aizsardzībā.
Tāpat mēs gribam mainīt Zemessardzes funkciju un uzdevumus, pastiprināt teritoriālo aizsardzību – konkrēts Zemessardzes bataljons nosegtu noteiktu teritoriju. Bataljona vadītājs apzinātu un būtu spējīgs izmantot šajā teritorijā pieejamos resursus. Piemēram, ja nepieciešams bloķēt ceļu, viņš zinātu, kur var ātri dabūt baļķus vai smago tehniku. Zemessardzes vadītāja atbildība būtu iesaistīt iedzīvotājus aizsardzības darbībās. Nevar visu noteikt no štāba, jābūt vietējo iedzīvotāju iesaistei, viņi vislabāk pārzina apvidu. Zemessardzes vadītājam novadā jābūt vietējai autoritātei, kurā cilvēki ieklausās, nepieciešami labi sakari ar vietējo pašvaldību. Mūsu iecere ir attīstīt teritoriālās aizsardzības tīklu, lai tas ir krietni spēcīgāks nekā pašlaik.
Par novadiem aina skaidrāka, bet ko darīsiet ar Rīgu? Kā te cilvēki iesaistīsies?
Tur arī jābūt sadarbībai ar pašvaldību, Zemessardzi un plašsaziņas līdzekļiem. Mums ir mērķis, bet tas viss jāpiepilda ar saturu. Šobrīd vēl nevaram sniegt specifiskas atbildes.
Jautājums ir par sabiedrības attieksmi. Vai tā gatava strauji mainīt domāšanu tāpēc, ka politiķi pēkšņi sapratuši pirms daudziem gadiem pieļautas kļūdas.
Nesen “Latvijas Avīzē” publicētajā intervijā Baltijas aizsardzības koledžas pasniedzējs Uģis Romanovs runā par 25 procentiem, kas aptaujā par valsts aizsardzības jautājumiem teikuši, ka valsts apdraudējuma situācijā nedarīs neko. Daļēji šāda pozīcija ceļas no iepriekšējās doktrīnas, kurā cilvēks ir atsvešināts no valsts aizsardzības. Uztvere ir, ka par to parūpēsies mūsu karavīri, bet cilvēki nezina, kāds ir viņu uzdevums valsts aizsardzībā, un atbild, ka neiesaistīsies, jo nezina, ko tas nozīmē. Taču jautājums ir – kā paskatās uz šiem datiem, jo ir arī liela daļa, kas jau šobrīd gatava iesaistīties valsts aizsardzībā. Pesimisti teiktu, ka glāze ir līdz pusei tukša, optimists – līdz pusei pilna.
Ģ. Vikmanis: Cilvēki un politiskās aprindas līdz šim ir uztvērušas valsts aizsardzību kā ārpakalpojumu.
Es tam piekrītu. Līdz 2014. gadam cilvēki un politiķi aizsardzību uztvēra kā specifisku ārpakalpojumu.
M. Antonevičs: Kas jādara, lai šo attieksmi mainītu? Vai no politiķiem šobrīd jau nāk pareizs vēstījums? Nupat bija ziņa, ka premjers Māris Kučinskis tikšanās laikā ar ASV Ebreju organizāciju pārstāvjiem sacījis – Latvijai militāras briesmas nedraud. Saprotams, ka šī ir vēsts investoriem, bet to dzird arī visi valsts iedzīvotāji.
Paradokss valda jautājumā, vai mums draud tiešas militāras briesmas. Tiešas nedraud, bet ir realitāte – Krima, Ukraina, Gruzijas informatīvais karš, un mums ar to ir jārēķinās. Militārie draudi ir kā savdabīgs savienots trauks – jo mazākas pašaizsardzības spējas, jo lielāki militārie draudi. Vājums provocē agresoru. Noteikti esat lasījuši dažādu respektablu domnīcu un bijušo ģenerāļu izteiktos spriedumus, ka tad, ja Putins ko izlemj, tad Baltijas valstis ir vājākais un neaizsargātais posms. Bet te darbojas seno romiešu princips: “Ja gribi mieru, gatavojies karam!” Mūsu noturībai ir jābūt spēcīgai.
