“Tagad Tu lēkā pa peļķēm kaut kur citur. Es nezinu, kā to vietu sauc, bet tur Tev vienmēr būs tikai 24…” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Kad man uz pirksta uzlaidās kamenīte, man bija skaidrs, ka esi izvēlējusies no manis atvadīties šādā veidā. Maigi pakutinot ar mīkstajām kājiņām pirkstu, pieliekusi galviņu tam pavisam tuvu. Man nebija baiļu, ka tā kamenīte man iekodīs. Gribējās noglāstīt. Kāds silts mīļums no pūkainās kājiņas ieplūda manā sastrādātajā pirkstā.
Tu vienmēr, agrāk tiekoties centies ieķerties rokā un turēties, kamēr kaut ko stāstīji vai vienkārši klusēji piespiedusies. Tev pietrūka mīļuma un Tu to meklēji. Pati izvēlējies cilvēkus, kam pieķerties. Un tos, kam ieķerties rokā. Kā tā kamenīte, pati atnāci un pieprasīji, lai Tevi mīl tādu, kāda esi. Arī spurainu Tevi vajadzēja mīlēt. Arī tad, kad pati ar sevi nesapraties un skaļi to teici. Kā visiem – Tev vajadzēja, lai Tevi saprot, pat ja pašai tas nenācās viegli.
Tavs pēdējais ieraksts feisbukā ir 18.maijā. 11.maija bildē Tavos sarkanīgajos matos atspīd saule un Tu priecājies par to, ka vasara jau ir tuvu. 18.maijā Tu raksti: ”Pastaigas lietū – tas bija viens no maniem punktiem “iemesli dzīvot” sarakstā. Tā kā šovakar manām domām vajadzēja extra pastaigu, ņēmu suni un devāmies. Lai cik pastaiga lielākoties patiešām bija skumja un lietus lāses mijās ar asarām, tagad atminos, kāpēc šīs pastaigas ir manā sarakstā.
Apstāties, paklausīties lietū un ļaut lietus lāsēm līt uz sejas, staigāt un klausīties peļķēs. Tad lietus smagāks, tad vieglāks un vienā brīdī, šķiet, esi saplūdis ar lietu. Iekšējais bērns arī dabūja pa peļķēm palēkāt.”
Tagad Tu lēkā pa peļķēm kaut kur citur. Es nezinu, kā to vietu sauc, bet tur Tev vienmēr būs tikai 24. Lietus lāses mijas ar asarām tiem, kas uzzināja, ka Tu esi devusies lēkāt citur. Ne pastaigā ar suni, no kuras atgriezīsies. Tu esi prom pavisam. Un mums sāp. Ka Tevis vairs nav. Sāp, ka nebijām blakus, kad Tev vajadzēja vai nesatikāmies ilgi un pārāk maz zinājām par Tavu dzīvi tagad.
Tu droši vien nupat esi satikusi tos mīļos, kas Tevi tur jau gaidīja. Ieķērusies mammai un vecmāmiņai rokā, visticamāk, smaidi savu tumšo acu smaidu un skumju nav. Skumjas ir palikušas ar mums un pie mums.
Es domāju, ka Tu pat nenojauti, cik daudziem cilvēkiem Tu kaut ko nozīmē. Iespējams, viņiem nebija laika to pateikt vai, visticamāk, nebija iemesla. Tagad Tu esi devusi to iemeslu. Pateikt, ka Tu biji svarīga. Man, Helēnai. Daudziem cilvēkiem, kas Tevi kaut kur un kaut kad ir satikuši. Viņi Tevi atceras, es zinu.
Tavos ierakstos atradu kādu citātu “es ceru, ka nāve ir kas līdzīgs kā bērnībā aizmigt uz dīvāna ģimenes ballītes laikā. Miegā var dzirdēt smieklus no blakus istabas”.
Tagad Tu to zini, kāda ir nāve. Visticamāk, Tu dzirdi visu. Visu Tev mīļo un svarīgo cilvēku apjukumu par to, ka Tevis nav. Sarunas par Tevi. Atmiņas par Tevi. Tu to visu dzirdi. Un esi beidzot uzzinājusi, ka daudziem biji ļoti tuva arī no attāluma.
Dusi saldi, mazo kamenīt! Anete Kristiāna Volmane.
