Anda Līce: Indrānu tēva un dēla dialogs par vērtībām turpinās 0
Latvijas teātri ik pa laikam iestudē Blaumaņa lugu “Indrāni”, jo katra paaudze agrāk vai vēlāk sastopas ar lugā risinātām problēmām, un Indrāni nes tālāk paaudžu attiecības, vērtības un konfliktus. Runa nav tikai par lauku cilvēkiem, bet par paaudzēm vispār. Uz jautājumu, vai esmu turpinātājs vai tikai mantinieks, īstenībā nākas atbildēt katram apzinīgu vecumu sasniegušam, garīgi veselam pilsonim. Runa ir ne tikai par zemi, lauku māju vai dzimtas uzņēmumu, bet par kādu vēl dziļāku vērtību – piederību savai valstij, tās kultūrai, valodai un tradīcijām.
Atjaunotās neatkarības gados, atgūstot savus īpašumus un zemi, daudzi ir piedzīvojuši gan sajūsmu, gan arī cerību sabrukumu un vilšanos, ko sagādājusi brīžiem netālredzīga valsts politika, mantotā padomju morāle un jaunā gadsimta alkatība.
Paaudze, kas tad atguva Latviju, noveco, lietas pārņem jaunie, un Indrānu tēva un dēla dialogs par vērtībām turpinās.
Daudzi mantinieki mantoto uz karstām pēdām pārdod, turpinātāji to veido tālāk, balstoties uz priekšgājēju pieredzi un pašu iegūtām zināšanām.
Jaunie ir nepacietīgi, grib sevi apliecināt, liekot lietā ambīcijas, kuru ir pārpārēm, un profesionālās zināšanas, kuras daudziem ir nepilnīgas vai tādu vispār nav. Vecie pazīst gan drēbi, gan oderi, viņiem ir svarīga ne tikai darba materiālā, bet arī garīgā puse un priekšteču ieguldījums. Nav grūti kaut ko sagraut un nošķūrēt nost.
Pēc laika cilvēki attopas un mēģina atjaunot, bet saikne ar iepriekšējo ir pārrauta, zaudēts gan laiks, gan līdzekļi un cilvēki.
Skolu slēgšana un reorganizācija ir skārusi arī Latvijas lauksaimniecības skolas un tehnikumus, kas gadiem ilgi veidojuši savus muzejus kā identitātes apliecinājumu, piemiņu mācību iestādes celmlaužiem un lepnumu par savām tradīcijām un absolventu ieguldījumu Latvijā un pasaulē.
Īpaši apdraudētas ir tās mācību iestādes, kas atrodas biznesa iekārotās valsts teritorijās. Mainoties pedagogu paaudzēm un vadībai, mainās vadības stils un politikas vektors. Piemēram, Bulduru dārzkopības tehnikums Jūrmalā jau kopš neatkarības atjaunošanas cīnās par savu pastāvēšanu. Tikai ar pārliecību un bez stingra valsts atbalsta atsist naudas maisu spiedienu šodien ir ļoti grūti un bieži vien neiespējami.
Visos Latvijas novados dzīvo un strādā lauksaimniecības skolu un tehnikumu absolventi, daudzi no viņiem ieņem atbildīgus amatus, un viņu vārdam ir svars. Gribas cerēt, ka viņi nav izkaisījuši vējā piederības sajūtu savai skolai un profesijai. Ir tāds jēdziens – lokālpatriotisms. Bez tā nav iedomājama nedz novada, nedz valsts attīstība un pastāvēšana.
