Anda Līce: Staļina tirānijas laiks Krievijā joprojām nav izvērtēts 5
Es jau krietnu laiku “Yotube” kanālā sekoju Krievijas videoblogera un žurnālista Jurija Dudjas intervijām. Šim puisim ir dūša un talants. Pateicoties viņa provokatīvajam stilam, atklājas patiesība tiem, kas vēlas to zināt. Viņš runā valodā, kas vecākajai paaudzei, iespējams, nav pieņemama, toties jaunatne viņu uztver kā savējo.
Pavisam nesen parādījās viņa vairāk nekā divas stundas garā filma “Kolima – mūsu baiļu dzimtene”. J. Dudja stāsta, ka tā uzņemta divu iemeslu dēļ. Izrādās, gandrīz puse Krievijas jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem neko nav dzirdējuši par gulagu, filma rāda, ka dzīvošanai tik nepiemērotā vietā, kur gadā ir 140 sniega vētras dienu un ziemā temperatūra mīnus 55, kad izliets ūdens gaisā sasalst, cilvēki tomēr spēj izdzīvot un pat būt laimīgi. Dudjas komanda ziemā veikusi 2000 kilometru garo uz cilvēku kauliem būvēto Kolimas trasi no Magadanas līdz Jakutskai, kas zināma arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri Staļina represiju laikā nonāca kādā no 200 Kolimas nometnēm.
Staļina tirānijas laiks Krievijā joprojām nav izvērtēts, tur veselām paaudzēm ir ko dziļi rakt.
Kaut arī filma ir tikai tāda pieskaršanās indivīdu un tautu traģēdijai, tā parāda kādu veselajam saprātam neaptveramu parādību – ļoti daudzi represijās cietušo bērni joprojām uzskata, ka Staļins ir malacis, jo viņa laikā bija disciplīna, uzvara karā un parāde. Tas neskaitās, ka nometnēs bojā ir gājuši divi, caur tām izgājuši divdesmit miljoni un militārās nemākulības dēļ karā zaudēti vismaz divdesmit septiņi miljoni cilvēku, par dzīvo ciešanām nemaz nerunājot. Jāteic gan – upuru skaits joprojām nav un diezin vai jebkad tiks precizēts. Neticami, bet Staļins bija un joprojām daudziem ir dievs.
Kādreizējais rīdzinieks, Kolimā dzimušais tagadējais Maskavas teātra aktieris Jefims Šifrins, kura tēvs ir gājis cauri nometņu šausmām, uz jautājumu, ko viņš domā par Staļinu, atbild, ka tirāna vārdu, tāpat kā rupjos lamuvārdus, viņš cenšas neizrunāt. Jautāts, vai tāds laiks Krievijā var atkārtoties, aktieris atbild: „Kaut vai rīt.” Par to liecina varas attieksme pret Pēterburgā tikko notikušā vietējās varas atļautā 1. maija gājiena dalībniekiem, kurus bez kāda iemesla labi aprīkoti policisti sita, arestēja un aizveda speciālās policijas mašīnās ar dubultdurvīm.
Krievijā jau ir sākusies šīs filmas nikna apspriešana. Jājautā – ko tie, kuri kā sargsuņi uzbrūk ikvienam, kas neglaimo pašreizējam režīmam, ir paveikuši paši, lai beidzot gaismā nāktu pilna patiesība par Staļina teroru?
