Kapelāns – sportā?! Nekad nelūdzu Dievu par spēles rezultātu. Saruna ar Pēteri Tervitu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasaules profesionālajā sportā visnotaļ izplatīta parādība ir kapelānu piesaiste, lai palīdzētu sportistiem rast, uzturēt līdzsvaru privātajā dzīvē un tas sekmētu visa potenciāla realizēšanu sacensībās. Latvijas sportā kapelānu pagaidām ir maz, viens no viņiem – kādreizējais handbola spēlētājs un treneris Pēteris Tervits, kurš palīdz basketbola klubam “Ventspils”.
Nāciet trenēt, gudrinieki!
“Esmu uzaudzis kristīgā ģimenē, tētis bija mācītājs. Mācījos mūzikas skolā, bet gāju uz treniņiem – sākumā Liepājā pāris gadus spēlēju basketbolu, mana pirmā trenere bija Valda Jureviča, kura atstājusi lielu iespaidu uz daudzām lietām sportā un ap sportu. Paldies par to. 4. klasē pārcēlāmies dzīvot uz Mārupi, kur pie trenera Kārļa Dzeņa sāku trenēties rokasbumbā. 11. klasē guvu ceļgala krustenisko saišu plīsumu, droši vien par daudz spēlēju un par maz trenējos – pārstāvēju Mārupes komandu, Rīgas rajona izlasi, LVU komandu, jauniešu izlases,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” spriež Pēteris Tervits.
Par treneri viņš sācis strādāt 18 gadu un deviņu dienu vecumā – ar klasesbiedru aizbraukuši pie Rīgas rajona sporta skolas direktora padiskutēt par to, kam un kā vajadzētu būt.
Vienā brīdī direktors noteicis – ja jūs tik gudri, nāciet strādāt par treneriem. Draugs neuzdrošinājās, Pēteris gan, un vēlāk 18 gadus ēda handbola trenera maizi Mārupē, Rīgā, Ulbrokā, Liepājā, kur vadīja arī sporta pārvaldi.
Pirms 14 gadiem Tervits atsaucās mācītāja aicinājumam. “Man jaunībā teica – Pēteri, tu jau arī varētu iet tēta pēdās, bet es diezgan skarbi jokoju pretī – vai tev nevajadzētu iet pie psihiatra. Taču pienāk brīdis, kad nevari neteikt cilvēkiem labu ziņu par Dievu, par Jēzu, par mūžību,” pārmaiņas dzīvē skaidro Tervits, piebilstot, ka Covid-19 pandēmijas laikā gājis trenera kursos un šoruden atkal mazliet pievērsies handbola trenera darbam, strādājot ar bērniem Ventspils novada Tārgales pamatskolā.
“Gaidu pirmo spēli, cik emocionāls būšu. Kad biju treneris vai sportists, zaudējums man bija traģēdija. Kā kapelāns jūtu līdzi savai komandai, bet, ja ir neveiksme – ejam uz priekšu, nekas traģisks nav noticis. Tā ir mana gadu pieredze vai cita pozīcija?” viņš sev jautā.
Olimpiskā grēksūdze
2011. gadā uz Latviju atbraucis sporta kapelāns no Austrālijas, pastāstot, ka kolēģi darbosies Londonas olimpiskajās spēlēs. Tervits aizpildīja brīvprātīgā pieteikumu organizācijas komitejai un pašam par pārsteigumu tika uzaicināts uz paralimpiskajām spēlēm kā kapelāns:
“Man vienmēr paticis atsaukties brīvprātīgo darbiem. Piemēram, kad Rīgā 2006. gadā notika pasaules hokeja čempionāts, Kazahstānas izlasei biju komandas pavadonis.”
Lielajā forumā ticības centrā strādā piecu lielāko reliģiju kalpotāji – kristieši, musulmaņi, hinduisti, budisti, jūdaisti. Pirmo divu reliģiju sportistu ir visvairāk un arī aktīvāk izmanto iespēju parunāties ar kapelānu. “Liela daļa sportistu olimpiskajās vai paralimpiskajās spēles piedalās reizi mūžā un tādā situācijā rodas liela spriedze, tāpēc sportisti un treneri meklē palīdzību tur, kur nekad to nav darījuši vai, gluži otrādi, kur to raduši darīt ikdienā. Daudzi mokās ar bezmiegu un sāk domāt par lietām, par kurām mājās nav domājuši, tad nāk ārā dažādas, tajā skaitā sāpīgas, pieredzes. Sportisti ienāk arī vienkārši parunāties.
Liela kapelāna priekšrocība ir valodu zināšanas, manā gadījumā arī krievu valodas prasme, daudzi krieviski runājošie izmanto iespēju parunāt savā valodā ar kādu, kurš nav no komandas. Dažkārt sportisti nāk arī uz grēksūdzēm,” atklāj Pēteris Tervits.
Londonā izveidojies labs kontakts ar Džonu Boijeru, kurš vairāk nekā 20 gadus bijis Mančestras “United” kapelāns, tādējādi arī viņam radās iespēja iegūt nelielu pieredzi slavenajā futbola komandā. Kluba virtuvē neesot laists, bet redzējis daudz vairāk nekā vienkāršs apmeklētājs vai fans. Tā bija pirmā sezona pēc sera Aleksa Fergusona, kurš “United” bijis gandrīz Dieva vietā.
Līdz tam Tervitam šķitis, ka diezgan daudz ko saprot sporta menedžmentā, bet šīs divas pieredzes Anglijā bijušas kā jauna kontinenta atklāšana: “Paralimpiskās spēles ir pavisam cita, ļoti skaista sporta pasaule, kur dalībnieki ne vien tiecas pēc slavas vai sasniegumiem, bet uzvar sevi.
Mančestrā pārsteigumi bija uz katra soļa, piemēram, ir ložas, kur skatīties futbolu nāk akli cilvēki, viņiem pretī sēž tulks, uz galda ir futbola laukums un redzošais cilvēks bīda ar neredzīgā rokām kauliņus pa laukumu, vienlaikus stāstot par notiekošo laukumā un tādā veidā aklais futbola līdzjutējs ir iekšā spēlē.
Pilna laika darbinieki klubā ir ap 500, neskaitot tos, kas apkalpo stadionu, gatavojoties spēlēm. Muzeja apgrozījums droši vien pārsniedz visu Latvijas futbola virslīgas komandu budžetu summu. Ekskursijā pa stadionu fanus ielaiž komandas ģērbtuvē, kur karājas spēlētāju krekliņi. Tobrīd kāds ķīnietis sēž un sajūsmā raud, sāku mazliet runāt, viņš jau trešo reizi šeit. Apmeklētājs domā, ka bijis sportistu ģērbtuvē, lai gan tā ir kopija, īstais ģērbtuvju komplekss ir cits.”
Tobrīd premjerlīgā no 20 klubiem kapelāns neesot bijis tikai vienā – Londonas “Chelsea”. Anglijas sportā kopumā strādā ap 600 kapelānu, visvairāk futbolā, regbijā un zirgu skriešanas sacensībās. Diezgan izplatīti tas ir arī Jaunzēlandē, Austrālijā, tāpat ASV – gandrīz visos NBA klubos ir kapelāni.
Kapelāns un psihologs
“Anglijā, kā man stāstīja, ir cilvēki, kuri piedāvā pakalpojumu – noorganizēt nevilšu tikšanos ar populāriem sportistiem. Viņi izseko zvaigžņu dzīves ritmu un sakārto tā, ka pasūtītājs, piemēram, brauc pa priekšu, paredzētajā krustojumā strauji nobremzē un sportists ietriecas tāda cilvēka mašīnā.
Tālāk jau ir, kā saka, tehnikas lieta. Bieži vien pasūtītāji ir sievietes, kuras tādā veidā mēģina uzsākt sakarus ar slavenībām. Tā ir megaproblēma, sportisti ir skaisti, populāri, bagāti. Mēdz būt, ka viņus reāli vajā.
Viena, neliela daļa no kapelāna darba ir runāt arī par šādām tēmām. Vislabākā aizsardzība pret iekrišanu šādu vajātāju valgos, protams, ir labas attiecības savā ģimenē, ar savu sievu. Protams, ir daudzi citi uzdevumi kapelānam, arī būt klāt, kad ir briesmu, skumju, prieka un citi izšķiroši brīži,” stāsta Pēteris Tervits.
Kapelāna darbā var vilkt paralēles ar psihologa pienākumiem, uz to arī norāda vārda izcelsme, proti, psihe nozīmē – dvēsele. “Līdzība ir, taču tas nav viens un tas pats. Psihologs var palīdzēt cilvēkam meklēt iekšējos resursus. Kapelāns māca saskatīt, piedzīvot Dievu kā visu resursu resursu,” skaidro Pēteris Tervits.
“Psiholoģijas zināšanas ļoti labi noder, lai problēmu diagnosticētu, bet esmu pārliecināts, ka, lai tālāk risinātu, ir daudz svarīgāk pazīt Dievu un tas ļaus iepazīt īsto sevi. Kapelāna uzdevums nav palīdzēt iemest bumbu grozā, bet gan runāt ar čaļiem par lielajām dzīves lietām, lai tās būtu pēc iespējas sakārtotākas un problēmas tajā netraucētu darbā.”
Tāpat kā konsultācijā ar psihologu – pārrunātais paliek tikai abu pušu starpā. Daļa sportistu ir atvērti sarunām ar kapelānu, citi uzskata, ka tas viņiem nav vajadzīgs.
“Ir stereotips, ka Dievs vajadzīgs vārguļiem, bet tas, ko es esmu mācījies saprast – arī tad, kad esi ceļā no laba uz lielisku, ir vajadzīgs Dievs. Patiesībā lieliskais bez Dieva nemaz nav iespējams! Ja piekrīti sadarbībai ar kapelānu, tas nenozīmē, ka sevi identificē kā vāju, tas nozīmē, ka kopīgi tieksieties pretim vēl lielākam iespēju realizēšanas procentam, un tas nav stāsts tikai par grozā iemesto bumbu procentu,” teic Pēteris Tervits.
Nelūdz Dievu par uzvaru spēlē
Sadarbība ar Ventspils basketbola sistēmu sākās pirms sešiem gadiem – sākumā Tervits strādāja ar augstskolas (junioru) komandu, vēlāk izpelnoties uzmanību arī Latvijas titulētākajā vienībā BK “Ventspils”. Sporta komandās nereti spēlē dažādu reliģiju pārstāvji, bet tas nav iemesls, lai kapelāna klātbūtne radītu kādu pretreakciju.
“Kapelāna darbā – sportā, slimnīcā vai jebkurā citā vietā – jāaizmirst sava konfesija. Mēs, sporta kapelāni, savu darbu definējam kā emocionālu un garīgu palīdzību. Garīgi varu palīdzēt tiem, kuri ir atsaucīgi kristīgam skatījumam, bet kā kristietis emocionāli varu būt atbalstošs arī citu reliģiju pārstāvjiem vai tiem, kuri sevi neidentificē kā ticīgus. Manā pieredzē bijusi sadarbība ar cilvēkiem, kuri ir ateisti vai pat agnostiķi, bet mums ir bijušas labas attiecības,” norāda Pēteris Tervits.
Viena no kapelāna atziņām – nekad nelūgt Dievu par spēles rezultātu.
“Mana lūgšana ir, lai Dievs svētī, ka čaļi var parādīt savu labāko sniegumu, ka nav putra, ka var spēlēt ar prieku, lai nav traumu. Ja lūgtu par rezultātu, tā būtu kapelānu sacensība lūgšanās. Kapelāns nav burvis, kurš pieburs īstos ciparus uz tablo.”
Latvijā tikai daži kapelāni darbojas sporta komandās. Tervits cer, ka tuvākajā nākotnē pulks paplašināsies, bijušas apmācības un viņi var sākt organizēti piedāvāt sadarbību. “Lēmums pamatā atkarīgs no trenera un kluba vadības. Artūrs Visockis-Rubenis, kurš pagājušajā sezonā vadīja “Ventspili”, šobrīd, piemēram, arī Liepājā uzaicinājis darbā kapelānu. Tas var dot augļus ilgtermiņā. Kādreiz šī darba rezultāts var nebūt redzams laukumā, bet, piemēram, pēc sportista karjeras beigām – ka viņš jutīsies stabili un pārliecinoši arī jaunajā dzīves posmā,” tā Pēteris Tervits.
Vizītkarte. Pēteris Tervits
* Mācītājs Ventspils baptistu draudzē, kapelāns BK “Ventspils”
* Dzimis 1968. gada 22. augustā
* Handbolu spēlējis no desmit gadu vecuma un joprojām reizēm piedalās senioru čempionātā
* 18 gadus strādājis par handbola treneri, šoruden atkal ar nelielu slodzi atsācis trenera darbu Tārgales pamatskolā
* Ieguvis kapelāna pieredzi 2012. gada Londonas paralimpiskajās spēlēs
* Izglītība: Mārupes vidusskola, Baltijas Pastorālais institūts
* Ģimene: sieva Uļjana, meitas Kristīne un Anna Helma, dēls Armands
Neredzamās frontes karavīrs
Ralfs Pleinics, BK “Ventspils” ģenerālmenedžeris: “Pēteris Tervits ar komandu ir pēc nepieciešamības, vēro, skatās, aicina uz sarunu. Ej vai neej, tā ir katra personīgā darīšana. Man patīk tas, ko viņš dara, neredzamās frontes karavīrs. Iedod mieru, man pašam arī ir ar ko parunāt, kad rodas jautājumi. Tas ir instruments, lai palīdzētu spēlētājam – ir pieejams pieredzējis, dzīves gudrs cilvēks, erudīts, izglītots, ar labu valodu.
Kapelāns ļoti palīdzēja gan ģimenēm, gan komandai, kad 2016. gadā autoavārijā gāja bojā divi mūsu U-16 izlases spēlētāji. Iznesa lielu daļu no tā smaguma.
Viņš bija pirms tam mazliet iesaistīts komandā, bet tad redzējām, ka ir cilvēks ar plašu sirdi, zināšanām. Vairāk palīdz kā psihologs, bet, ja ir vēlme parunāt par garīgām lietām, tad arī par to. Komandā spēlējuši arī musulmaņi un ļoti mierīgi līdzāspastāvēja gan islāms, gan kristīgā reliģija.”
Kristaps Janičenoks, Latvijas basketbola līgu direktors: “Kad spēlēju “Ventspilī”, mēs ar Pēteri laika gaitā sadraudzējāmies, apspriedām dažādas pasaulīgas tēmas. Viņš palīdzēja komandai, taisīja kopīgas sapulces.
Tas ir motivējoša rakstura pasākums, kurā reliģijas tēma tiek piesaukta minimāli – neviens to neuzspiež, ja pašam nav vēlēšanās. Mana vecāmāte bija ļoti reliģioza, esmu katolis, un Bībeles tēma man nav sveša, baznīcā jūtos ērti, tēvreizi zinu.
Tomēr nevaru sevi pieskaitīt pie dziļi ticīgiem cilvēkiem, lai gan ticu kaut kam, ko nevaru īsti noformulēt. Baznīca man patīk, bet ir daudz pretrunu, uz kurām pašam nav atbildes. Pārspriedu šos jautājumus ar Pēteri, katrs turējāmies pie savas taisnības, pārliecības. Viņš man ļoti palīdzēja pēc Ahilleja operācijas, daudz runājām. Jebkurš viedoklis, kurš ir diametrāli pretējs tavam, liek aizdomāties – tas vien jau ir labi. Negribu teikt, ka sporta komandām svarīgi piesaistīt tieši kapelānu, bet vajag kādu, kas saliedē komandu, ja tas ir nepieciešams, palīdz tiem, kam grūtāks posms – pēc traumas vai ir fiziska, emocionāla bedre. Tas var būt psihologs, sporta koučs vai vienkārši labs cilvēks no malas.”
