Armands Puče: Ja Rīgā dod kukuļus, par tiem domā arī Londonā
0
Latvijas Bankas bijušajam prezidentam Ilmāram Rimšēvičam būs vēl kāds brīdis jāpagaida līdz pret viņu organizētais, taisītais un spriestais process nonāks savas izpildes praktiskajā gultnē. Par ko viņu tiesā? Mēģiniet izpildīt šo atmiņas vingrinājumu! Bet citiem palūgšu atgriezties 2018. gada februārī…
Pirms astoņiem gadiem ar astīti Latviju pārstaigāja viens no lielākajiem finanšu skandāliem. Ilgadējo Latvijas Bankas prezidentu aizturēja uz likumā noteiktām naktīm, turot viņu aizdomās par kukuļa prasīšanu un saņemšanu. To pavadīja ne tikai neaprakstāms mulsums – jo tik lielu Latvijas valsts amatpersonu pēc olām neviens pirms tam nebija grābis – bet arī ļoti labi organizēta informatīvā kampaņa, kas, protams, nav raksturīga šai videi.
Lai tik sinhroni saspēlētos ir jāgatavojas. Praktiski nākamajā dienā pēc Rimšēviča aizturēšanas, pasaules interaktīvajā vidē tika nopludināts arī kāds analītisks raksts angļu valodā, kas it kā pavēra durvis uz Latvijas finanšu kārtības lielo nekārtību.
Tur bija pastāstīts, ka Rimšēvičs bija izveidojis tādu ietekmi Latvijas banku sektorā, kur galdiem bija jāklājas tikai ar viņa atļauju. Pats kritušais kareivis vēl nebija sapratis, ko tad īsti viņš sastrādājis, bet kāds ārzemju žurnālists jau stāstīja, ka
kopā ar kukuļiem skaidrā naudā, Ilmārs Nekrietnais neesot smādējis arī atpūtas braucienus uz Krieviju – arī tos esot prasījis kā kukuļus.
Un, lai latviešiem būtu skaidrs priekšstats, kā Latvijas bankas prezidents izskatās fotogrāfijās pie medību galda Kamčatkā, tika publiskota nu jau slavenā fotogrāfija, kurā Rimšēvičs iecelts starp dažāda mēroga Krievijas politiskajām un spēka struktūru autoritātēm.
Fotogrāfija bija labi montēta, inscenēta, ko vēlāk apstiprinās arī eksperts, bet tad jau kuģis bija izkustējies un tas nevienu vairs neinteresēja. Patiesībā viltotajai bildei nemaz nebija jābūt īstai – tā kalpoja par sabiedriskās domas veidotāju, kur aizdomās turētajam nav tiesību kaut ko pieprasīt vai skaidrot.
Zīmīgais raksts, kas it kā sagrāva Latvijas finanšu sistēmas reputāciju, rafinēti apstrādāja zemapziņas, ka mums darīšana ar primitīvu un alkatīgu neģēli. Maz kāds atceras, vēl mazāk kāds ievēroja, ka tajās dienās Latvijas Aizsardzības ministrija savās vietnēs izplatīja paziņojumu, ka Rimšēviča skandāls patiesībā vedina domāt, ka pret Latviju ir izveidota informatīvā diversija.
Šajā paziņojumā presei tika precīzi uzskaitītas visas pazīmes, kas liecināja, ka kāds ļoti mērķtiecīgi vēršas pret vienu no augstākajām Latvijas amatpersonām, jo algorotims ar ziņu palaidēja mehānismiem, ar pētniecisko žurnālistu, ar avotiem, kas šo sensāciju paķēra un gremoja tālāk – kopumā bija kā no Krievijas propogandistu rokasgrāmatām.
Kad pēc gadiem gribēju atrasts kādu cilvēku ministrijā, kas man par tā laika atziņām pastāstītu vai atcerētos – mūsu Aizsardzības ministrija kratījās vaļā no tā laika rindām kā no kovida. Acīmredzot, raustījās…
Kam īsti interesēja Rimšēviča novākšanas no trases par jebkuru cenu? Kam viņš traucēja? Viegls jautājums.
Meklējam personāžu, kas tajās 2018. gada februāra dienās kliedza viskaļāk. Priekšplānā bija tāds izdomāts baņķieris Grigorijs Guseļņikovs – mētājot rokas, kājas un virtuālas apsūdzības. Tobrīd viņam piederēja kāda Latvijas komercbanka. Vai jūs būsiet pārsteigti, ja teikšu – neviens no tiem faktiem, ko tajās dienās krievu baņķieris ar angļu pasi svaidīja pa labi un pa kreisi, tā arī nepiepildījās.
Neviens no procesiem, ko Latvijas tiesību sargājošās iestādes ar Guseļņikova iesniegumiem palaida pa dambi, tā arī nenonāca līdz galamērķim jeb līdz taustāmiem pierādījumiem, kas apliecinātu, ka Rimšēvičs ir bijis sliktais. Bet Guseļņikova pasaulē arī tam vairs nebija nozīmes – pareizais sliktais jau bija uz pareizā sola, kur tālāk strādāja aklā tiesiskuma vienaldzīgās vēja turbīnas.
Vai esat sapratuši, kā Rimšēvičam piesēja šo lietu? Tie bija divu bijušo “Trasta komercbankas” vadošo kadru iesniegumi, kas abi tika uzrakstīti mežonīgā steigā vienā 2018. gada ferbuāra vakarā – praktiski diennakti pirms publiski sāka apstrādāt Rimšēviču. Protams, sakritība.
Tā kā abiem banku shēmotājiem draudēja pantiņi par ļoti konkrētiem noziegumiem, ekonomsisko noziegumu izmeklētāji piedāvāja šiem nebēdņiem darījumu. Ja liecināsiet pret Rimšēviču, jūs tiksiet vaļā no savām apsūdzībām. Tas, ka tiesas procesa laikā abi velniņi atteicās no šīm izspiestajām liecībām, detalizēti izstāstot, kā viņus menti tovakar dzina stūrī – tās jau ir dzejas dienas.
Tad vēl sākās publiskās pasaciņas, ka Rimšēvičs kā pie rokas pieķertais, meklējis un laikam arī atradis veidus, kā abus bijušos baņķierīšus ietekmēt – lai viņi savus vārdus ņemtu atpakaļ, norītu un aizmirstu. Taču, ko mēs te par sīkumiem, jo skaidrs, ka ar diviem iesniegumiem vien, vienu no Latvijas populārākajiem valstvīriem nevar nokaut. Tam bija vajadzīga faktūra, māls, ieraugs – un tas tika atrasts nu jau zināmajās “Taureņu” pirts sarunās.
Ja esat šīs sarunas lasījuši, tad jums ir jāzina, ka tās tika ierakstītas bez tiesneša sankcijas, un tās, visticamāk, ir tikušas montētas. Montētas tā, lai publika saprot… Lai vieglāk parādīt televīzijā vai kino. Jo kā lai citādi skaidro, kāpēc visa veida izmeklētāji ekspertīzi par šīm aizdomām neveica, lai gan aizstāvji to ir prasījuši n-tās reizes?
Tāpat atgādināšu, ka šo sarunu orģinālus 2015. gadā uz arhīva plaukta nolika Juta Strīķe – cilvēks, kas bija zvērināts korupcijas apkarošanas pirmrindnieks. Strīķe pat mazākās aizdomas jau nākamajā rītā aiznesa līdz sev zināmām žurnālistu aprindām, lai tie kliedz un bļauj, bet pati ar korupcijas karogu uz barikādēm vai iedomātā ugunslīnijā… Bet te – nekā! Ne Strīķe, ne viņas sabiedrotais pa KNAB un partijas līniju Juris Jurašs, neko šajās pašu ierakstītajās pirts sarunās nesaklausa, vēl mazāk – veic kādas turpmākās izmeklējošās darbības. Nulle intereses!
Un tikai tad, kad nomainās KNAB vadība, tikai tad, kad Strīķe ar Jurašu ir prom no kantora – kāds ieiet arhīvā un uzreiz atrod zelta oliņu. Starp tūkstošiem ierakstītu stundu, šis te viens ieraksts pats uzreiz nāca pretī. Ups! Smieklīgi, kā abi minētie “trastenes” kadri mēģināja atcerēties, ko viņiem menti saka priekšā, lai abu sadzejotie iesniegumi kaut mazliet saspēlētos ar “pirts sarunām”, jeb – ar tiem sarunu fragmentiem, kas bija izvēlēti par pamatu apsūdzībai. Un tādā veidā apsūdzība arī top.
Liels ir Rimšēviča pārsteigums, kad viņš uzzina, ka braucienu uz Kamčatku, uz medībām – tālajā 2010. gadā – esot apmaksājis viens no “trastenes” sistajiem finanšu ģēnijiem. Apmaksājis kā kukuli.
Kad izmeklēšanas gaitā tiek likti pretī papīri, fakti un parādīts, kā viena tūrisma firma ir viltojusi savus finanšu uzskaites ar atpakaļejošu datumu, lai kukuļotāja stāstam būtu vismaz kaut kāda jēga – izrādās, ka pie pierādījumu galdiem tiek spēlētas divas dažādas pasaules. Rimšēvičs saka, ka naudu par braucienu viņš atdevis savam draugam Valērijam Maliginam, kurš bijis faktiskais ekspedīcijas veidotājs un iedvesmotājs – un, ne ar vienu citu personu nekādi maksājumi nav notikuši.
Uz ko izmeklētāji saka – bet Maligins ir miris… Un ar to pietiek, lai ticētu tam vīram no “Trasta komercbankas” – lai gan viņš savus vārdus un atmiņu nevar pamatot. Starp citu, kamēr ritēja tiesas process, arī baņķieris nomira. Tas nozīmēja, ka Rimšēvičs vienā apsūdzības epizodē nokļuva starp diviem mirušajiem, kas abi der lietā, ja skatamies no apsūdzības uzturētāju puses. Nav neviena pierādījuma, izņemot vienu iesniegumu, ka Rimšēvičam tieši šādā formā ir iedots kukulis.
Starp citu, kapēc baņķieriem ir jādod kukulis amatpersonai? Izrādās, lai pēdējais ietekmētu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumus.
Kad izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka Rimšēvičs neko FKTK sakarā nevarēja ietekmēt un, ka neviens tā laika lēmums nav vispār līdzējis “Trasta komercbankas” uzņēmējdarbībai, izmeklētāji paliek pie versijas, ko abi baņķieri mēģina noformulēt jau minētajā sirdsapziņas kliedzienā. Proti, ka Rimšēvičs naudu esot paņēmis, bet darbu neesot izdarījis. 250 000 esot paņēmis un abus naivos un godīgos uzmetis…
Tātad divus vai trīs gadus pēc tam, kad baņķieri iedod naudu un neko nedabū pretī, viņi apzinās situācijas bezcerību un atmet visam ar roku. Jo 250 stabi jau viņu pasaulē ir kapeikas? Un viņi neko nedara – nedz raksta iesniegumus vai meklē bandītus – lai krāpnieku Rimšēviču pārmācītu. Tikai tad, kad viņiem kāds mentenē pasaka, ka viņus var atbrīvot no citām nopietnām apsūdzībām, tikai tad 250 000 eiro – līdz šim ciparam viņi arī nenonāk ar pirmo piegājienu – abiem apdalītajiem sāk izskatīties pēc kukuļa, kas nenostrādāja.
Lietā nav neviena pierādījuma – kad, kur un cik daudz Rimšēvičs saņēma no godīgajiem baņķieriem. Jo 250 000 taču ir pa rokai, pa kabatai.
Starp citu, kad 2018. gadā Eiropas Savienības tiesa palūdza Latvijas pusei pierādījumus, kas apliecinātu, ka pret Rimšēviču patiešām ir izvirzītas nopietnas aizdomas, apsūdzību ieskaitot – tas bija gadījums par Latvijas bankas prezidenta atbrīvošanu no amata, kam atbrīvotais nepiekrita un tāpēc meklēja taisnību Eiropas tiesā – Latvijas puse iesniedza tieši nevienu (!!!) pierādījumu.
Jo tad būtu jāiesniedz audio ieraksti, kuru autentiskumu pilnīgi noteikti pārbaudītu. Un, ja klāt vēl pieliktu divu apsūdzētu personu pēkšņos atmiņu uzplaiksnījumu, kas kopumā ir tikai divu nelaimīgu baņķieru viedoklis bez pamatojuma – ko par mums padomātu Eiropas Savienības tiesā? Jo viņi neprasīja jau zvaigznes no debesīm vai pasakas. Tikai konkrētus pierādījumus. Toreiz prokuratūra teica, ka visiem nevar rādīt lietas materiālus, ka tas palīdzēšot Rimšēvičam tālāk tiesvedībā. Kā izrādījās – nekā tāda! Pierādījumi tā arī neuzpeldēja un arī apsūdzētajam no tā vieglāk netika.
Bet tagad atgriezīsimies pie bēdīgi slavenā Guseļņikova, kas paskaidros – kāpēc viņš ļoti gaida Rimšēviču notiesājošu spriedumu. Kāpēc Guseļņikovs ir “bēdīgi slavens”? Tāpēc, ka viņš nolaida pa burbuli vienu Latvijas komercbanku un aizbēga…
Vai jūs esat kaut ko dzirdējuši, ka šis cilvēks ir izsludināts meklēšanā, ka Latvija pret šo personu ir ierosinājusi lietu, jo viņš valstij ir palicis parādā 160 miljonus? Nē, nekā tāda! Bet Guseļņikovam pret Latviju ir process Londonas starptautiskajā šķīrējtiesā, kur viņš kopš 2017. gada decembra grib dabūt no mūsu valsts materiālo kompensāciju. Jo Latvijas Republika esot kaitējusi viņa biznesam, kur galvenais vainīgais ir… Ilmārs Rimšēvičs.
Guseļņikova uzvārds nozib avīžu virsrakstos 2017. gada aprīlī, kad viņam piederošā Latvijas komercbanka gandrīz vai kļuva par krievu “Sberbank” Ukrainas filiāles īpašnieci. Togad ukraiņi nacionalizēja šīs krievu bankas aktīvus un krievi darīja visu, lai šo trīs miljardu lielo portfeli atgūtu savā kontrolē. Viens no veidiem bija izmantot aplinkus ceļus, apejot ES sankcijas – caur kādu no Eiropas Savienības valstīm. Caur Latviju. Ukrainas speciālie dienesti šo plānu atklāja un informēja ne tikai savējos, bet arī latviešus – ka patiesībā aiz Guseļņikova angļu pases slēpjas krievi pižikos.
To varēja saukt par labi izplānotu Krievijas operāciju, kas tomēr izgāzās. Tādas izgāšanās neaizmirst un nepiedod. Toreiz Rimšēvičs ieņēma visai konkrētu pozīciju, kas atbalstīja ukraiņus, nevis krievu slēptos nodomus – atstājot Guseļņikovu ar saviem emisāriem jaņos. Kas notika tālāk?
2017. gada rudenī Guseļņikovam piederošajā Rīgas bankā konsultāciju līgumu noslēdza tāda SIA “Immunitas”, kas 100% pieder bijušajam KNAB darbiniekam Jurim Jurašam. Jā, tam pašam, kas dienesta laikā staigāja ar Strīķi rociņās… (Kas mums tur KNAB arhīvos tajā laikā guļ uz plauktiņa, kā nederīgs materiāls?)
2017. gada beigās Guseļņikovs iesniedza prasību pret Latviju un pie viena nopludināja Latvijas medijiem informāciju, ka prasībā minēta arī kāda ietekmīga un augsta Latvijas finanšu sistēmas amatpersona, kas nav ļāvusi viņam īstenot godīgu uzņēmējdarbību.
Tas ir Guseļņikovs, kas 2018. gada februārī piedalās atklātā kampaņā pret Rimšēviču – pēc tam, kad KNAB Latvijas bankas prezidentu ir aizturējusi, bet prokuratūra apsūdzību vēl nav uzrādījusi. Viņam piebalsoja apjukušie ABLV lielie akcionāri, kas tādā veidā – sak, jā, jā, visas mūsu problēmas nāk no Rimšēviča – sagaida savas bankas zārkā ASV Finanšu ministrijas naglas… Līdzīgi kā ar Guseļņikovu, arī ABLV paziņojumi un hipotēzes par Latvijas bankas prezidenta noziedzīgo darbību vēlāk neieguva nekādu turpinājumu. Jo nebija pierādījumu.
Taču Guseļņikovam neinteresēja ABLV problēmas, viņš kārtoja savējās. Viņa shēmā vajadzēja Rimšēviča galvu uz palodzes, jo tad bija izredzes vinnēt starptautiskajā šķīrējtiesā. Jo notiesāts centrālās bankas vadītājs par kukuļņemšanu ir smags arguments – par sliktu valstij. Kad Rimšēvičs viņgad pēc Londonas šķīrējtiesas lūguma ieradās liecināt, aizstāvot Latviju, tiesas zālē nezin kāpēc atradās arī tie Rīgas izmeklētāji, kas 2018. gada februārī veica operatīvās darbības Latvijas bankas prezidenta darba vietā un dzīvesvietā, tie – kas rakstīja tos zīmīgos pirmos protokolus. Profesionāļi, kas todien pie Bigbena nezin kāpēc nervozēja.
Un vēl, paliekot turpat Londonā: Krievijas opozīcijas politiķi, kas šajā pilsētā aizbēguši no Kremļa realitātes, pagājušajā gadā atklāti runāja, ka kriminālprocesu Rīgā pret kādu neērtu personu varot sakārtot par 50 000 eiro… Gan jau tā nebūs taisnība, vai ne? Jo nav jau faktu, nav pierādījumu, nav gadījumu. Kas ir fakts: Rimšēviča skandalozājā lietā šajos gados nomainījās četri tiesneši; pēdējos divos gados, kad process pārcēlās uz apgabaltiesu,
tiesa apsūdzētajam Latvijas Bankas bijušajam prezidentam neuzdeva nevienu jautājumu. Jo jautājumi jau nav obligāti, ja lietā viss sašūts un sakārtots pareizi. Tāpat kā obligāti nav liecinieki, ja apsūdzētais to prasa.
Kad pabiedzu grāmatu “Aprakt dzīvu pie karātavām”, kas iztirzā un uzdod vaicājumus par šo krimināllietu, man pilsētā kāds teica, ka Rimšēvičam nav nekādu variantu izķepuroties un, ka mans sarakstītais numurs ir tukšs un tādā garā. Bet es jau nerakstīju, lai kāds izķepurotos. Tas bija par galvām, kas paredzētas domāšanai.
