Armands Puče: Pasakas pieaugušajiem – CIP direktors pārlaidās pār…
0
Pagājušajā nedēļā cauri Rīgai izskrēja Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors, jo viņam bija darīšanas Maskavā. Tā kā lidmašīnu komercreisiem uz to pusi jau labu laiku nav brīv lidināties, ASV aizsardzības ministrijas īpašā misija radīja satraukumu. Kas notiek? Mūs met, vai pārdod? Amerikāņi sūta Putinam dāvanas, vai Putins pasūta amerikāņus? Versijas nobira kā āboli birst no koka, ja to purina. Lai atļauts – arī šo rindu autors papurināja šī gadījuma kolektīvo ābeli.
Vispirms pasmaidīsim par slepenību. Ja CIP direktora brauciens būtu slepens, tad par to neviens nezinātu. Tieši tā kā neviens sākumā nezināja, kas tā par milzīgo transporta lidmašīnu nolaidās Rīgas lidostā un divas dienas tur stāvēja – ar piesegtiem numuriem.
Iespējams, krievu spiegi, kādu mūspusē ir kaudzēm, kaut ko nojauta – taču tas neparādījās publiskajā telpā. Publiku teātrī aicināja tikai tad, kad minētā lidmašīna no Rīgas sāka lidot Maskavas virzienā, lai gan šis putniņš to varētu izdarīt arī bez radaros atstātajām pēdām. Bet, nē –
amerikāņiem bija svarīgi, ka tieši šis ceļa posms tiktu iezīmēts ar treknu sarkanu līniju. Tad arī parādījās informācija, ka lidmašīnā sēžot CIP lielais boss, kam noformēts specifisks komandējums.
Interesantas ir versijas, ka CIP direktors Redklifs pāri okeānam uz Eiropu lidojis ar komfortablāku lidmašīnu, jo lielajā transportniekā neesot tādas ērtības. Tad viņš Rīgā pārsēdies lielajā un pēc stundas, kas, acīmredzot, pavadīta sarežģītā pozā vai uz ķeblīša – cilvēks sasniedza mērķi.
Vieni saka, ka lielās lidmašīnas izmantošana esot simbols, lai nodemonstrētu krieviem ASV militāro varenību. Citi domā, ka transporta laineris tomēr vedis vēl kaut ko – ne tikai ērtības mīlošo CIP vadītāju. Starp citu, vēl tur bija sabāztas iekšā pāris vieglās automašīnas jeb miniveni ar tumšajiem stikliem. It kā ASV vēstniecībai Maskavā nebūtu pašiem savs drošais transports ar ko vizināt tautiešus. Šo gan var attaisnot, jo nevienam nebija jāredz, ko īsti amerikāņi atveda – atbraukušie nevis iekāpa/izkāpa, bet iebrauca/izbrauca no ASV armijas transporta lidmašīnas.
Ideja, ka tādā veidā vajadzējis nodemonstrēt krieviem kaut kādus amerikāņu muskuļus, neiztur kritiku, jo vēl viņnedēļ Kremlim atkārās žoklis, kad NATO kontingents uzspēlēja kaujas mācības Kaļiņingradas apgabalā, tādejādi uzskatāmi nodemonstrējot savu nenoliedzamo militāro tehnoloģiju pārspēku un gatavību. Tā bija demonstrācija!
Vilkt pāri okeānam divas lidmašīnas ar kādas personas pārsēšanos Rīgā – piedodiet, to nedara tikai tāpēc, ka Redklifam vajag zem dibena spilvenus.
Kas tad? Piemēram, krava, kas bija jāpaņem Rīgā un jānogādā Maskavu. Atgādināšu vēlreiz, ka lidmašīna, kas no radariem var paslēpties ar vienu klikšķi, speciāli tika publiskota maršrutā no Rīgas uz Maskavu. It kā lai kādam speciāli paziņotu, ka viss notiek tā – kā bijām sarunājuši. Tā kā amerikāņi bija sarunājuši ar krieviem.
Ko tādu var paņemt no Rīgas un vest uz Krieviju? Lāču maizi, Laimas konfektes, melno balzamu – Latvijas šprotes krieviem arī garšo. Bet, ja nopietni, tad droši vien aizveda cilvēkus, vai vēl konkrētāk – gūstekņus.
Nebūsim naivi, skatoties uz ASV vēstniecību Rīgā – šīs mājas arhitektūra nav par diplomātiju. Tas ir par modernu cietumu, kurā ir ko slēpt vai no kā slēpties.
Amerikāņiem šādi pitstopi ir pilna pasaule, turklāt vēstniecība Rīgā kaut kā nejauši uzbūvējusies netālu no lidostas, bērzu birztalās – proti, ideāls loģistikas centrs vai pārmijas punkts, kas atvieglo vai garantē pilnīgi visu. Operativitāti, diskrētumu, mobilitāti. Tumsas aizsegā māmuļa Rīga ne to vien ir redzējusi un piedzīvojusi. Ne jau tāpat vien Latvijas galvaspilsēta organizētās noziedzības pasaulē tiek saukta par vienu no narkotiku tranzīta centriem. Savukārt amerikāņu vēstniecībai Rīgā arī ir pielietojums – tikai jau cita rakstura.
Piemēram, var būt tā, ka tieši uz Rīgu tika atvesti daži sagūstītie no Hormuzas šauruma, lai tos iemainītu pret ASV interesēm. Kāpēc šādus puikas pēc tam vest uz Maskavu? Tāpēc, ka lielā politika neko daudz neatšķiras no bandītu manierēm. Krievi atbalsta Irānu, Tramps tur ieberzās ar visām četrām – kā saprotams, ASV ar ieročiem nekādu savu pasaules kārtību tajā zemeslodes daļā nepanāca. Atliek improvizēt.
To jau Donijs ir parādījis, ka mazās speciālās operācijas ir viens no viņa iecienītākajiem ēdieniem. Pagrāba kādus pāris pretinieku ģenerāļus no savām gultām un lieta darīta. Tas, ka uz Krieviju brauca CIP direktors norāda, ka tika kārtots kāds ļoti specifisks jautājums, kas interesē tikai Trampu un Putinu. Šo nevarēja nokārtot pa tālruni vai vatsapā un to nevarēja uzticēt diplomātiem.
Tas, cik aktīvi un intensīvi publikai tika stāstīts, ka Redklifs pie krievu galdiem esot runājis par Baltijas drošību, vēlreiz un vēlreiz tikai apliecina, ka tas nebija tas temats, kas patiesībā tur notika.
Ja viņš ar Putinu nesatikās, kam tad viņš to visu veda un norunāja? Atbraucis uz Maskavu ar militārā transporta aviācijas monstru, lai deviņas stundas kratītu pirkstu? Tas taču ir pazemojums. Tā ir liela krievu starptautisko attiecību veiksme, ka viņi piespiež jeņķus laizīt savu kurpju purngalus ienaidnieka teritorijā. Bet krievi to nezin kāpēc publiski neizmantoja, lai gan fons pateicīgs! Tātad – laikam jau tomēr Redklifs brauca nevis kādu brīdināt, bet barterot.
Versija, kas ir tieši tikpat plāna kā visas līdz šim publiskotās: nododot kādu Irānas gūstekni Maskavai, amerikāņi pretī vēl dabūtu kādu savu aizturēto spiegu vai kompromatu mapīti, un pie viena raisītos Hormuzas mezgls. Dienās, kad ir zināms, ka Kremlis neslēpj savu militāro palīdzību un simpātijas Irānai un Tramps ir paziņojis, ka visus Irānas atbalstītājus viņš izbaros Aļaskas lāčiem, CIP direktors Maskavā runā par… Baltijas valstu jautājumu?
Turklāt, pats Tramps šo Redklifa ceļojumu pasteidzās nosaukt par “rutīnas braucienu”, visādi mēģinot atgaiņāties, ka nekas nopietns tas nav bijis.
CIP šefs brauc uz Maskavu parunāties? Vai šeit nepiestāvētu reversais stāsts, ka īstenībā krieviem būtu jāskrien uz Vašingtonu pēc rutīnas?
Kas vēl starp rindām nolasās? “Bloomberg” korespondents Rīgā vaicāja Latvijas prezidentam, vai viņš ir ticies ar CIP vadītāju? Uz ko mūsējais stostījās kā izsaukts pie tāfeles par tematu, ko viņš nav iemācījies. Iemācījies nav, bet zobus aizrunāt māk.
Vēl šķita interesanti, ka dienā, kad Redklifs bija Rīgā – pa ceļam uz Maskavu – mūsu ārlietu ministre Braže arī bija uz vietas. Kāpēc tas rada aizdomas? Tāpēc, ka tieši tajā dienā Bražes parlamentārā sekretāre Melbārde (jā, jā – vakar izglītības ministre, šodien jau parlamentārā sekretāre ārlietās) atradās Ņujorkā, kur piedalījās kaut kādās ANO Drošības padomes sanāksmēs ar tribīni.
Zinot, ko Bražes pasaulē nozīmē ANO Drošības padome – kā katolim Vatikāns – tas ir neticami, ka viņa ļāva Melbārdei tur rēgoties, pašai paliekot Rīgā. Priekšvēlēšanu laikā?! Šos stāstus par pieredzēto viņpus okeānam taču drillētu gan rīta, gan vakara panorāma. Kas nekādā veidā nenotiktu ar partijas aktivitātēm Vērmanītī vai Gulbenes kapos…
Tātad, mūsu Baiba varēja zināt, ka Rīgā tajās dienās būs viens nopietns krekls, ko viņa labprāt izgludinātu vai salocītu, vai – tam pieskartos. A ja nu sanāk? Starp citu, leišu prezidents par Redklifa reidu zināja, ko vēlāk neslēpa.
Tātad, kopumā baltiešu svarīgākie zīmuļi bija informēti, ka Redklifs būs Rīgā.
Ja viņi nesatikās, tas rāda, ka nekāds Baltijas temats pie Kremļa eglēm netika kratīts. Ja satikās, bet CIP direktors pateica, ka nedrīkst par to nevienam stāstīt – atkal jau neloģiski, ņemot vērā, ka visa veida pludinātāji Baltijas jautājumu pēc tam mīcīja visos iespējamajos veidos.
Pēc šīm teorētiskajām atklātnēm, visticamāk, sanāk tā, ka Redklifs izdarīja to, kas nav nevienā no versijām. Tramps ļāva sev uzticamajiem dienestiem un sabiedrisko attiecību aģentūrām šo stāstu iesaiņot, lai tas būtu pēc iespējas tālāk no realitātes.
Krievu uzvedība arī par to liecina. Tas, ka angļi un zviedri šajos apstākļos nedzied kopkorī par it kā apspriesto Baltijas jautājumu – paskaidro, ka CIP direktors ar krieviem drīzāk runāja par kādu ārkārtīgi jūtīgu tematu, kādi mēs pagaidām neesam. Cita lieta, ka Baltijas vārdu starptautiskajā līmenī pavalkāja – kas nav nemaz tik slikti – bet tas bija apzināts pasaku formāts, ko mums nevajadzētu glorificēt.
