Autoservisi tev melo: lūk, ko atklāj Eiropas likumdošana, bet autoražotāji tikai vēlas, lai maksā vairāk 0
Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka automašīnu garantija nedrīkst būt atkarīga no tā, vai apkope tiek veikta autorizētā servisā vai neatkarīgā darbnīcā, ja vien darbi tiek veikti kvalitatīvi un atbilstoši ražotāja prasībām.
To nosaka ES līguma 101. pants, kas aizliedz ierobežojumus brīvai konkurencei. Arī Lietuvas Konkurences padome ir norādījusi, ka automašīnas garantijas spēkā esamību nedrīkst saistīt ar servisa izvēli, raksta lietuviešu vietējie mediji, tomēr arī mēs Latvijā esam piedzīvojuši situācijas, kad pēc jauna auto iegādes, tiek norādīts, ka to drīkst vest tikai uz ražotāja servisu, kur remontdarbi nereti ir dārgāki, tātad šoferītim neizdevīgāki.
Tomēr praksē pastāv šķēršļi, kas šo brīvību padara sarežģītu. Daudzi ražotāji pieprasa, lai apkopē tiktu izmantotas tikai viņu elektroniskās sistēmas un specifiski diagnostikas datori, kas ir pieejami vienīgi autorizētajiem servisiem.
Neatkarīgajiem servisiem bieži vien nav piekļuves šīm sistēmām, līdz ar to tie nevar ievadīt apkopes datus elektroniskajā grāmatā vai pilnvērtīgi nodrošināt, ka klients nezaudē garantiju. Tas rada risku, ka bojājuma gadījumā ražotājs var atteikt garantijas remontu, norādot uz nepietiekamu darbu kvalitāti vai neatbilstību noteiktajām procedūrām.
Tāpēc, lai nezaudētu garantiju, automašīnas īpašniekiem, izvēloties neatkarīgu servisu, rūpīgi jāiepazīstas ar ražotāja garantijas nosacījumiem, jābrīdina serviss, ka auto ir garantijas laikā, jānodrošina, lai visi darbi tiktu veikti saskaņā ar ražotāja metodiku, un jāsaglabā visi rēķini un veikto darbu apraksti.
Daži ražotāji, piemēram, Volkswagen, ir elastīgāki un pieļauj šādu praksi.
Neatkarīgie servisi bieži vien var sniegt tādus pašus pakalpojumus lētāk – apkope var izmaksāt par aptuveni 30% mazāk, jo darbaspēka izmaksas un detaļu uzcenojums ir zemāks. Tas ir īpaši svarīgi reģionos, kur autorizēto servisu pieejamība ir ierobežota un apmeklējums var prasīt ievērojamu laiku un resursus.
Tādējādi, lai arī teorētiski ES likumi aizsargā patērētāju tiesības izvēlēties jebkuru servisu, praksē šo brīvību ierobežo ražotāju radīti tehniski un birokrātiski šķēršļi.
