Dabas aizsardzībā vajadzīgi datos balstīti un konsekventi lēmumi 0
Atis Labucis, 14. Saeimas deputāts, bioloģijas doktors, pētnieks
Latvijas dabas aizsardzības politikā šobrīd redzamas pretrunas. Uz sauszemes pašvaldību iebildumi tiek izmantoti kā arguments dabas aizsardzības mazināšanai, savukārt jūrā atsevišķas pašvaldības prasa saglabāt aizsargājamas teritorijas arī tad, ja pieejamie dati liek mainīt to robežas un aizsardzības pasākumus vai pat teritoriju atceļot.
Problēma nav pašvaldību vai sabiedrības iesaiste — tā ir demokrātijas neatņemama sastāvdaļa. Problēma rodas tad, ja atkarībā no situācijas mainām svaru, ko piešķiram zinātniskajiem datiem, sabiedrības interesēm un politiskajiem apsvērumiem. Tad dati kļūst svarīgi tikai tik ilgi, kamēr tie sakrīt ar vēlamo rezultātu.
Dabiskajiem zālājiem aizsardzība — nē?
Saeimā lēni virzās grozījumi likumā “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” (1011/Lp14), kas cita starpā paredzētu Eiropas līmeņa aizsardzības statusu (Natura 2000) zālāju biotopiem. Šādu teritoriju izveides mērķis ir saglabāt dabas daudzveidību un ekosistēmu sniegtos ieguvumus reģionā. Dabiskie zālāji ir īpaši nozīmīgi, piemēram, apputeksnētāju daudzuma uzturēšanai un augsnes aizsardzībai.
Par nepietiekamu šo un citu biotopu aizsardzību Latvijā Eiropas Komisija jau 2019. gadā uzsāka pārkāpuma procedūru. Taču atbildīgās ministrijas šī brīža priekšlikumos rosināts zālāju biotopus no Latvijas Natura 2000 teritoriju saraksta izslēgt. Visticamāk, šāds priekšlikums saistīts ar atsevišķu pašvaldību iebildumiem pret aizsargājamo teritoriju paplašināšanu.
Te rodas būtisks jautājums: cik lielam jābūt pašvaldību iebildumu svaram, lai atteiktos no aizsardzības, ja pieejamais zinātniskais izvērtējums un Eiropas Komisijas pārkāpuma procedūra norāda uz tās nepietiekamību? Vai šāds lēmums ir atbildīgs, ja tas var veicināt aizsargājamu biotopu degradāciju un vienlaikus palielināt risku Latvijai saskarties ar Eiropas Savienības sankcijām?
Jūrā — gluži pretēja situācija
Jūras dabas aizsardzībā šobrīd redzama pretēja aina. Pērn decembrī izstrādātā jūras dabas aizsardzības plāna priekšlikuma sabiedriskā apspriešana tika apturēta. Sākotnējais priekšlikums raisīja pamatotus jautājumus par atsevišķu ierobežojumu nepieciešamību un samērīgumu, īpaši piekrastes zvejniecības nozarē. Iebildumi tika uzklausīti, priekšlikums pārskatīts un meklēts līdzsvars starp dabas aizsardzību un saimnieciskajām interesēm.
Tagad atsevišķas Vidzemes piekrastes pašvaldības iebilst pret priekšlikumu likvidēt Natura 2000 teritoriju “Selga uz rietumiem no Tūjas”. Viens no argumentiem ir nepieciešamība aizsargāt upes nēģi.
Taču te svarīga ir kāda nianse. Upes nēģis šajā teritorijā ir sastopams, bet tas nebija teritorijas izveides mērķis. 2010. gada likumprojekta anotācijā skaidri norādīts, ka teritorija izveidota putnu aizsardzībai. Nēģa sastopamība bija viens no iemesliem teritorijai piešķirt Natura 2000 statusu, taču konkrēti aizsardzības mērķi un pasākumi nēģim šajā teritorijā nav noteikti.
Tas nenozīmē, ka nēģa aizsardzība nav svarīga. Taču, ja nēģis tagad tiek izmantots kā galvenais arguments teritorijas saglabāšanai, būtu jāparāda, kāda ir šīs konkrētās teritorijas nozīme nēģa populācijas saglabāšanā un kādi aizsardzības pasākumi tur būtu nepieciešami. Ar nēģa klātbūtni vien nepietiek. Pretējā gadījumā pēc šāda principa būtu jāaizsargā ikviena teritorija, kur sastopama kāda aizsargājama suga.
Tātad atkal nonākam pie viena jautājuma: kāpēc pašvaldību viedoklis vienā gadījumā ir arguments dabas aizsardzību mazināt, bet citā — to pastiprināt? Abos gadījumos pamatjautājumam vajadzētu būt vienādam: ko rāda pieejamie dati un zinātniskais izvērtējums?
Dabas aizsardzībai jāspēj mainīties
Daba nav statiska. Mainās sugu izplatība, dzīvotnes un vides apstākļi, īpaši dinamiski procesi notiek jūrā. Tāpēc arī dabas aizsardzībai jāspēj mainīties.
Tas nenozīmē aizsargājamo teritoriju vieglu atcelšanu. Tas nozīmē regulāri pārbaudīt, vai teritorija joprojām sasniedz mērķi, kura dēļ tā izveidota. Ja dati rāda, ka dabas vērtības citviet ir nozīmīgākas vai līdzšinējais aizsardzības režīms vairs nav efektīvākais, jābūt iespējai mainīt teritorijas robežas vai aizsardzības pasākumus. Eiropas dabas aizsardzības regulējums šādas izmaiņas noteiktos gadījumos pieļauj, taču tam nepieciešams spēcīgs zinātnisks pamatojums.
Jūras aizsargājamo teritoriju inventarizācija un pārplānošana ir nozīmīgs tests tam, vai Latvijā spējam īstenot šādu dinamisku dabas aizsardzību. To, vai tests būs izturēts, redzēsim.
Kad zinātniskie dati kļūst neērti?
Pašvaldībām un sabiedrībai ir tiesības paust savas intereses. Taču tieši tāpēc nepieciešami vienādi un skaidri lēmumu pieņemšanas principi.
Zinātnieki apkopo datus un sniedz izvērtējumu, sabiedrība pauž savas intereses, bet lēmumu pieņem politiķi. Ja politiskais lēmums atšķiras no zinātniskā vērtējuma, arī tā var būt apzināta izvēle. Taču tad ir jābūt skaidram, ka tas ir politisks lēmums, un jāuzņemas atbildība par tā sekām.
Dabas vērtības nevar kļūt vairāk vai mazāk vērtīgas atkarībā no pašvaldības robežas vai vietējās politiskās dienaskārtības. Dabas aizsardzības politikai nevajadzētu būt ne par “aizsargāt visu”, ne par “aizsargāt pēc iespējas mazāk”. Tai jābūt par to, ko nepieciešams aizsargāt, kāpēc tas jādara un kādi līdzekļi ir visefektīvākie.
Un šiem principiem jābūt vienādiem — pļavā, mežā un jūrā.
