Kārlis Streips: Tur nekādas atlaides par smukām acīm neviens nebūs gatavs dot 0
Latvijā doma par iestāšanos pasaules lielajās organizācijās sākās Atmodas laikā. Pāris gadījumos process notika automātiski. 1991. gada augusta beigās Maskavā tikās Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, un tur mūsu valstij tika pateikts – laipni lūdzu, nāciet pulciņā!
Neilgi pēc tam tāpat bija ar Apvienoto Nāciju organizāciju. Saki – jūs nupat atjaunojāt neatkarību? Prieks par jums! 1991. gada 17. septembrī Latvija kļuva par ANO dalībvalsti kopā ar Lietuvu, Igauniju, Dienvidkoreju, Ziemeļkoreju, Maršala salām un Mikronēziju.
Mazliet sarežģītāk bija ar Eiropas Padomi, kas ir 1949. gadā dibināta organizācija ar mērķi uzraudzīt cilvēka tiesību ievērošanu vai tās trūkumu savās dalībvalstīs. Tur Latvija iestājās 1995. gada februārī pēc tam, kad Strasbūrā bāzētā organizācija pārliecinājās, ka mūsējā nebija valsts, kurā pret mazākumtautību vērsts genocīds, kā to ļoti aktīvi centās apgalvot toreizējā (un lielā mērā arī pašreizējā) Krievijas federācija.
Un tad vēl abas globālās organizācijas, kuras piedāvāja plašāku un lielāku drošību valstij, kura īsti droša pirmās brīvvalsts laikā nebija, pirms tam un pusgadsimtu pēc tam pilnīgi noteikti nebija un pēc neatkarības atjaunošanas dikti gribēja atrast lietussargu, zem kura patverties globālu vētru laikā.
Saruna ar NATO sākās vien pāris mēnešus pēc neatkarības atjaunošanas. 1991. 20. decembrī alianse nodibināja Ziemeļatlantijas sadarbības padomi attiecību veidošanai par potenciāliem partneriem. Latvija bija viena no šīs struktūras dibinātājvalstīm.
Otrs NATO pasākums bija programma “Partnerattiecības mieram,” kura ietvaros organizācija sūtīja miera uzturēšanas spēkus uz dažādām konflikta zonām. Tas cita starpā (un būtiski) Latvijas bruņoto spēku dalībniekiem deva iespēju piedalīties dažādos NATO pasākumos, kas ļāva attīstīt sadarbību un savietojamību.
Latvija par pilntiesīgu NATO dalībvalsti kļuva 2004. g. 29. martā. Man personīgi tas allaž ir bijis vislielākais brīnums: Maza valstiņa ar ne īpaši vērā ņemamiem bruņotajiem spēkiem, un vienalga Ziemeļatlantijas līgumorganizācija mums pateica savu jāvārdu.
Un paldies liktenim par to. Pēdējo gadu laikā NATO ir sapratusi briesmas, kādas rada mūsu dārgā un autoritārā kaimiņvalsts uz austrumiem, un ir krietni paplašinājusi savu militāro klātbūtni mūspusē.
Sevišķi būtiski laikā, kad Kremļa galvenais fašists atkal ir sācis žvadzināt savus kodolieročus ar domu, ka varbūt varētu pakacināt kādu no NATO dalībvalstīm, iespējams, izprovocējot kaut kādu robežincidentu.
Plus vēl pašreizējais režīms Amerikā, kuras līderim galvenais jau sen ir bijis laizīties ap Kremļa barbara pēcpusi, jo Amerikas līderim ārvalstu diktatori un autokrāti labi iet pie sirds, jo savā suņa prātā viņš jau sen ir izdomājis, ka arī viņš gribētu par tādu kļūt.
NATO aliansi 1949. gadā nodibināja 12 dalībvalstis, un jau no paša sākuma noteikts, ja kādai no tām uzbruks, visas pārējās valstis steigsies palīgā. Tas, protams, bija brīdī, kad jau bija sācies tā dēvētais Aukstais karš, un lielās bailes Rietumeiropā bija no tā paša lāča, kurš jau bija aprijis Baltijas republikas un ne tikai.
Pirmās valstis, kuras iestājās pēc dibināšanas bija Grieķija un Turcija 1952. gadā, abos gadījumos pēc visai intensīvas cīņas starp dažāda veida blokiem. 1955. gadā aliansē iestājās Rietumvācija (neilgi pēc tam PSRS vadībā izveidots tā dēvētais Varšavas bloks ar Austrumvācijas piedalīšanos).
1982. gadā NATO iestājās Spānija, un pēc tam 1999. gadā par dalībvalsti kļuva Polija, Ungārija un Čehija. 2004. gadā bija lielā paplašināšanās ar septiņām valstīm, tajā skaitā visām trim Baltijas valstīm. Un tad vēl 2023. un 2024. gadā aliansē iestājās sen it kā neitrālā Somija un neitrālā Zviedrija, tā cita starpā uz sitienu Baltijas jūru padarot par tādu kā NATO iekšējo ezeru.
Austrija, Īrija, Malta un Šveice dažādu iemeslu dēļ ir atteikušās piedalīties NATO alianses darbā. Patlaban Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai ir trīs oficiālas kandidātvalstis Bosnija Melnkalne, Gruzija un Ukraina.
Starp bijušajām Dienvidslāvijas valstīm aliansē nav jau minētās Bosnijas, bet arīdzan Serbijas, kur režīms jau pirms kāda laiciņa pateica, ka nekāds NATO tai vajadzīgs nav, plus vēl Kosova, kuru patlaban neatzīst visas NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka jebkura no tām varētu uzlikt savu veto domai par Kosovas uzņemšanu grupā.
Savukārt pirmo pieteikumu par iestāšanos Eiropas Savienībā Latvijas toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis un premjers Māris Gailis iesniedza 1995. gadā. Šīs organizācijas gadījumā nepieciešams nokārtot prasības vairāk nekā 30 dažādās jomās.
Jau nākamajā gadā izstrādāta programma par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, un Eiropas Komisija šurp nosūtīja pirmo delegāciju.
1999. gada samitā Helsinkos Eiropas Savienības padome apspirināja oficiālu sarunu uzsākšanu ar Latviju. Lēmuma pamatā bija Eiropas Komisijas ziņojumi par progresu savienības prasību ieviešanā.
2002. g. 16. aprīlī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un premjers Einars Repše parakstīja oficiālo iestāšanās līgumu ar Eiropas Savienību.
Sekoja referendums 2003. g. septembrī par tēmu, kur to cilvēku, kuri pret to iebilda, argumenti sākās ar muļķīgiem un beidzās ar pavisam aptrakotiem. Tā, piemēram, ar visu nopietnību bija cilvēki, kuri apgalvoja, ka nedrīkst iestāties organizācija, kuras nosaukumā ir vārds “Savienība,” jo salīdzinoši neilgi pirms tam Latvija bija atbrīvojusies no citas struktūras ar to pašu vārdu.
Lieki teikt, starp totalitāro Padomju Savienību un demokrātisko Eiropas Savienību vilkt paralēles bija pilnīgs neprāts.
Referendumā 66,97% vēlētāju nobalsoja par iestāšanos, 32,26% bija pret. Starp to brīdi un Latvijas iestāšanos nākamā gada maijā, notika visai paniska dažādu dokumentu un tekstu tulkošana no angļu uz latviešu valodu, kurā arī piedalījos es. Tajā skaitā dažubrīd ar pie pleca piespiestu telefonu, kur otra galā bija Egils Levits vai kāds cits eksperts ar konsultācijām par terminoloģiju.
Tiesa, terminoloģijas iekļaušana latviešu valodā nereti beidzās ar latviskās galotnes piestiķēšanu vārdam angļu valodā. Tā, piemēram Latvijas un Eiropas Savienības principu starpā ir subsidiaritāte (subsidiarity). Tas vienkārši nozīmē, ka lēmumu pieņemšana jāuztic viszemākajam pārvaldes līmenim, kāds iespējams, domai esot, ka pagasta vai ciemata līmenī ļaudis labāk sapratīs, kas vajadzīgs attiecīgajā kopienā.
2007. gadā Latvija pievienojās Šengenas līgumam par robežkontroles atcelšanu dalībvalstu starpā.
Atceros, kaut kad pirms tam devos uz konferenci Lietuvā, kur uz Latvijas robežas vispirms bija gara rinda pie mūsu valsts muitas dienesta, un tad 100 metrus tālāk tikpat gara rinda pirms Lietuvas muitniekiem. Kopš Šengenas sistēmas ieviešanas, lieki teikt, šāda kavēšanās vairs nav iespējama.
Tiesa, pēdējo gadu laikā sakarā ar migrantu ieplūdi Eiropā, vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis savas robežas atkal ir sākušas slēgt.
2014. gada 1. janvārī Latvija atteicās no lata un pievienojās eiro zonai. Atceros, pirmo skaidro eiro naudu no bankomāta izņēma toreizējais premjers Valdis Dombrovskis.
Man personīgi šķita, ka lats – tā bija ļoti skaista nauda dizaina nozīmē, un tādā ziņā par pāriešanu uz eiro bija drusku žēl.
Taču, ja reiz mēs esam tajā ekonomiskajā blokā, kāds ir Eiropas Savienība, gluži loģiski, ka arī esam pieņēmuši bloka kopvalūtu.
Eiropas Savienības pirmsākumi bija 1951. gadā, kad sešas valstis Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Rietumvācija parakstīja līgumu par Eiropas ogļu un tērauda kopienas izveidošanu.
Mērķis apvienot abu vielu produkciju bija skaidrs: Novērst situāciju, kurā viena valsts to visu sagrābs savās rokās, kā to laikā pirms 2. Pasaules kara centās izdarīt nacistiskā Vācija.
1957. gadā tās pašas sešas valstis parakstīja Romas līgumu par Eiropas ekonomiskās komisijas izveidošanu.
Pirmās jaunās dalībvalstis bija Dānija, Īrija un Lielbritānija 1973. gadā (pusgadsimtu vēlāk Lielbritānija kļūs par pirmo un līdz šim vienīgo dalībvalsti, kura no savienības ir izstājusies).
1979. gadā dalībvalstis pirmoreiz balsoja jaunā Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
1981. gadā Eiropas Savienībā iestājās Grieķija, pēc tās 1986. gadā Spānija un Portugāle.
Eiropas Savienība kā tāda izveidota 1993. gadā pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas. Trīs gadus pēc tam blokā iestājās Austrija, Somija un Zviedrija.
Lielākā paplašināšanās Eiropas Savienībai bija 2004. gadā, kad vienlaikus tur iestājās desmit valstis no Baltijas un Viduseiropas reģioniem.
Tām sekoja Bulgārija un Rumānija 2007. gadā (atceros padomājis, ka tas bija labi, jo, pirmoreiz kopš mēs tur iestājāmies, Latvija dažādos rādītājos vairs nebija pēdējā vietā). 2013. gadā par dalībvalsti kļuva Horvātija.
Eiropas Savienībai ir deviņas kandidātvalstis dažādos attīstības posmos. Tostarp Turcija, kuras autokrātiskais un ilggadīgais režīms jau pirms laba laika sarunas iesaldēja.
Balkānu rietumu valstu starpā par kandidātvalstīm uzskatīta Albānija, Bosnija, Kosova, Melnkalne, Ziemeļu Maķedonija un Serbija.
Ir arī trīs asociētās kandidātvalstis Gruzija, Moldova un Ukraina.
Pirms vairāk par tām, konstatēšu, ka laika gaitā iestāšanās pieteikumu vispirms iesniedza, bet pēcāk iesaldēja Norvēģija, Šveice un Islande. Tās kopā ar Lihtenšteinu piedalās Eiropas Savienības koptirgū un Šengena zonā, bet ne savienības Muitas savienībā.
Te piebildīšu, ka tajā gadā, kad Eirovīzija bija Latvijā, Norvēģijas vēstniecība mani uzaicināja doties turp. Intervēju cilvēkus gan to starpā, kuri domā, ka iestāšanās būtu laba lieta, kā arī tos, kuri pret to iebilda, bet abos gadījumos viņi teica vienu un to pašu: tāpēc, ka Norvēģija ir koptirgus dalībniece, ļoti lielu daļu Norvēģijas likumu raksta nevis Oslo, bet gan Briselē, kur Norvēģijai nekādas oficiālas teikšanas nav.
Islandē nupat 29. augustā bija referendums par to, vai oficiāli atsākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. 52,8% vēlētāju pateica nē, lielākoties raizējoties par nozvejas tiesībām pie Islandes krastiem.
Potenciālo dalībvalstu starpā sarunās vistālāk ir tikusi Melnkalne, kura ir paudusi cerību tās noslēgt jau šī gada beigās ar iestāšanos 2028. gadā. Albānija cer sarunas pabeigt 2028. gadā un savienībā iestāties īsi pēc Melnkalnes.
Serbijai un Gruzijai problēmas rada fakts, ka abos gadījumos pie varas ir bijuši režīmi, kuri daudz ciešākas attiecības vēlas ar Krieviju un nevis ar rietumiem. Gruzijā situācija ir visai šizofrēniska, jo tur ir valsts prezidente, kura atbalsta tālākas attiecības ar Eiropu, bet parlaments, kurš tam saka nē.
Moldovas gadījumā viena iespēja, par kuru plaši runāts, ir apvienošanās ar Rumāniju, ar kuru Moldovai ir senas saites. Tādā gadījumā Moldova automātiski kļūtu par Rumānijas sastāvdaļu un līdz ar to par dalībnieci gan Eiropas Savienībā, gan arī NATO.
Savukārt Ukrainā valsts prezidents Zeļenskis jau sen ir paudis cerību, ka gan NATO, gan Eiropas Savienība to uzņems ātrāk un nevis vēlāk, jo pēc vairāk nekā pieciem gadiem agresijas no Krievijas puses, tā to ir pelnījusi.
Eiropas Savienības gadījumā tā nesanāks, jo tā ir ekonomiska savienība, un prasības par dažādām reformām un principu pieņemšanas ir akmenī cirstas.
Pirms pāris nedēļām Ukrainas Augstākā rada komisijas līmenī noraidīja piecus reformu likumprojektus, kuri tieši domāti tālāku attiecību veidošanai ar Eiropas Savienību.
Laikā pirms Kremļa barbarisma sākuma visvairāk par Ukrainu bija zināms, ka tā ir līdz kliņķim korumpēta valsts.
Tajā skaitā tur kādreiz bija valsts prezidents, kurš izsauca veselu revolūciju brīdī, kad viņš paziņoja, ka ir nolēmis pārtraukt tālākas attiecības ar rietumiem un tā vietā pievērsties Krievijai.
Tauta sacēlās un prezidentu gāza, bet tieši tajā pašā dienā Kremlī bija pirmā sapulce par Krimas sagrābšanu.
Ļoti iespējams, reiz konflikts ar Krieviju būs beidzies, NATO būs gatava Ukrainu uzņemt pulciņā, jo kara laikā Ukraina sevi ir pierādījusi kā ļoti aktīva dronu un citu ieroču sistēmu ražotāja. Tik ļoti, ka palīdzību dronu izveidošanā ir lūgušas valstis Tuvajos Austrumos, kā arī un pat Savienotajās Valstīs.
Ieroču ražošanas lielvalsti, ļoti iespējams, Ziemeļatlantijas līgumorganizācija būs gatava ņemt savās aprindās.
Taču tas pats nav sakāms par Eiropas Savienību. Tur nekādas atlaides par smukām acīm neviens nebūs gatavs dot. Nāksies vien pieņemt visas vajadzīgās reformas, un tikai tad varēs runāt tālāk.
Latvijai iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO ir bijusi vesela svētība. Zinu, daudzi cilvēki joprojām kreņķējas par savienības prasībām, bet nauda, kāda mums laika gaitā piešķirta, ir palīdzējusi gan zemniekiem, gan arī citiem.
Savukārt NATO gadījumā var teikt, ka mūsu valsts patlaban ir drošāka, nekā tā ir bijusi kopš 1918. g. 18. novembra, kad pasludināta brīvvalsts.
Tieši patlaban, kad Kremļa barbari ir sākuši draudēt, ka varētu būt uzbrukums pret kādu no NATO dalībvalstīm, pavisam pozitīvs ir NATO dibināšanas līguma 5. pants – tas pats, kurā pateikts, ja kādai valstij tiks uzbrukts, pārējās valstis steigsies palīgā.
Amerika no NATO lietām pašreizējā režīma laikā ir sākusi izstāties, tajā skaitā pamatīgi samazinot savu militāro klātbūtni kontinentā. Taču Eiropas dalībvalstis Baltijas valstīm nāk palīgā.
Patlaban NATO paplašināto spēku kontekstā Latvijā dienē karavīri no Kanādas, kas ir procesa komandējošais spēks, kā arī kadri no Albānijas, Čehijas, Dānijas, Islandes, Itālijas, Melnkalnes, Ziemeļu Maķedonijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, Spānijas un Zviedrijas.
Te piebildīšu, brīdī, kad sākās paplašināto spēku izveidošana, Krievijas propagandisti sāka ņirgāties, ka konkrēti kanādiešu spēkiem Latvijā nāksies piedzīvot ļoti smagus dzīves apstākļus.
Uz to viens no kanādiešu komandieriem pasmīnēja un atbildēja, ka kanādieši jau sen ir pieraduši pie darba un dzīves arktiskos apstākļos, un tāpēc nekas par Ādažu militāro bāzi tos nebaida.
Plus vēl kanādieši Latvijā ieradās ar hokeja ekipējumu un cerību, ka ziemā varēs uzspēlēt. Spāņi tāpat darīja ar futbola ekipējumu un ar tādām pašām cerībām.
Grūti spriest, kas šajā ziņā tālāk notiks ar Ukrainu. Tur arvien skaļākas ir balsis, kuras aicina sarīkot gan valsts prezidenta, gan arī Augstākā Rada vēlēšanas arī tad, ja konflikts vēl nebūs beidzies.
Prezidents Zeļenskis ne bez pamata pret to ir iebildis, konstatējot, ka, pirmkārt, vēlēšanu dienā varētu notikt plaši uzbrukumi, un, otrkārt, ka nebūt nav skaidrs, kā vēlēšanās varētu piedalīties aktīvajā militārajā dienestā dienošie, kā arī tie daudzie tūkstoši ukraiņu, kuri laikā kopš agresijas sākuma ir pārcēlušies uz ārzemēm.
Risks ir tāds, ka ukraiņi vēlēšanās varētu izvēlēties spēkus, kuri tieši atteiksies no tālāku attiecību veidošanas ar Rietumeiropu. Nebūt Ukrainas jaunāko laiku vēsturē tā nebūtu pirmā reize, kad tā tas ir noticis.
Nobeigumā vēlos atgādināt, ka pavisam drīz arī mūsu valstī būs parlamenta vēlēšanas, un aptaujas liecina, ka labi rezultāti varētu būt vairākām partijām un apvienībām, kuras līdzīgi vēlētos Latviju pavērst austrumu virzienā.
Būtu pat ļoti ieteicams, tādām partijām 3. oktobrī pateikt visstingrāko nē!
