Foto – LETA

Demonizētais Salaspils tēls jāmazina. Saruna ar vēsturniekiem Uldi Neiburgu un Rudīti Vīksni 46

Kopš vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes grāmatas “Aiz šiem vārdiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941 – 1944” grāmatas iznākšanas pagājušas nedaudz vairāk kā divas nedēļas, tātad var jau runāt par pirmo reakciju. Prognozējami, ka tā bijusi visai vētraina no Krievijas un krievvalodīgo mediju puses, kaut, pēc U. Neiburga vārdiem, nopietnu pretargumentu līdz šim nav bijis. “Ja kāds turas pie padomju “patiesībām”, tad tā ir šī cilvēka izpratnes problēma. Mūsu vienīgais mērķis ir akadēmiski izpētīt Salaspils nometnes vēsturi. Mēs to nepārrakstām, mēs to pirmo reizi uzrakstām. Pirms par to runāt, jāsaprot, ka Salaspils bija nacistu režīma Latvijā izveidota represīva nometne, kurā notika noziegumi, kur cilvēki tika pazemoti, sisti, turēti pusbadā. Salaspils bija liela traģēdija, taču padomju okupācijas laikā nometnes vēsture netika akadēmiski pētīta,” ievadam teic vēsturnieks. Gan Uldi Neiburgu, gan viņa kolēģi Rudīti Vīksni aicināju uz sarunu “Latvijas Avīzes” redakcijā.

“Sū** būs lieli!” Pārtikas ražotāji satraukušies par nozares nākotni Latvijā 126
Šolcs: Skandināvus mūsu piens vienkārši neinteresē un viss. Tikai Latvija ir kā “iebraucamā sēta” 35
“Liels upuru skaits saliedēs krievus!” Putins mobilizēs vēl 2 miljonus iedzīvotāju, tostarp 300 000 sieviešu 225
Lasīt citas ziņas

– Kura jautājuma izvērtēšana jums kā Otrā pasaules kara sarežģīto notikumu skaidrotājiem Latvijā šķiet jutīgāka, sarežģītāka – leģionāri vai Salaspils nometne? Ne jau velti 16. martā pie Brīvības pieminekļa mana arī svītrainās cietumnieku drānās tērptus…

U. Neiburgs: – Ar Salaspili vajadzētu būt vienkāršāk, ja cilvēki gribētu ieklausīties faktos un argumentos, ko esam atraduši. Mēs nevienā vietā nenoliedzam nometnes noziedzīgo raksturu, tās šausmas, kas tur notika. Salaspils un leģions ir vienlīdz nozīmīgi temati, un ar leģionu pavisam noteikti gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski manipulē. Kā būs ar Salaspili – redzēsim. No vēsturnieka viedokļa ir pat interesanti paraudzīties, vai Salaspils nometnei ir kāda saistība ar leģionu. Īstenībā tur bija ieslodzīti arī sodītie policijas bataljonu un leģionu karavīri. Ne tikai latvieši, arī igauņi un citu tautību. Apsardzē gan neviens leģionārs nebija. Bija Arāja komandai piederīgie, 20. policijas bataljona rota un vēlāk lietuviešu policisti. Ar Kārli Kangeri Maskavā, Krievijas Kara arhīvā Vācu trofeju dokumentu nodaļā atradām tieslietu virsleitnanta Voldemāra Zāmuela sūdzību latviešu un vācu iestādēm par to, cik slikti Salaspils nometnē izturas pret sodītajiem leģionāriem. Zāmuels bija ieradies Salaspils nometnē neoficiālā inspekcijā un mēģināja protestēt. Leģiona gadījumā jāatspēko propagandas mīti, ka leģionāri bijuši “kara noziedznieki”. Salaspils gadījumā mums drīzāk jāmazina Salaspils demonizētais tēls par “100 tūkstošiem bojāgājušo”, jādod tā stāsta daļa, kas līdz šim nav dota – par ieslodzītajiem pretošanās kustības dalībniekiem, karavīriem, lietuviešu virsniekiem, arī darba kavētājiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Cilvēki jau atzīmējuši, ka ar savu darbu esam padarījuši notikušo saprotamāku, noņēmuši tos propagandas un ideoloģijas uzslāņojumus. Tas ir kā sniega bumbai, kas veļas no kalna – nav vairs redzams, kas atrodas iekšpusē, tikai tas, kas aplipis apkārt. Kopš grāmatas iznākšanas interneta vietnēs lasītas gan pateicības, gan lamas, taču lielākā daļa grāmatu vēl nemaz nav izlasījuši. Es tomēr aicinātu cilvēkus, pirms viņi izsakās, ar to iepazīties. Tīri no profesionālā viedokļa mēs varam diskutēt tikai ar tādiem. Protams, grāmatā neesam atklājuši pilnīgi visu, jo zināms taču, ka Salaspils nometnes arhīvs nav saglabājies.

Ja kādam ir mājās dokumenti vai fotogrāfijas, kas saistāmas ar Salaspils nometni, arī no 50. – 60. gadiem, lūdzu, sazinieties ar mani Okupācijas muzejā. Bija pārmetoši komentāri, ka nometnes apsardzei esot veltītas tikai dažas lappuses, kamēr citiem tematiem vairāk. Jāsaprot, ka ziņu daudzums par Salaspili ir nevienmērīgs. Par vienu lietu varam pateikt vairāk, par citu – mazāk. Vai arī par Salaspilī ieslodzītajiem bērniem un kopējo bojāgājušo skaitu… Mēs kā vēsturnieki būtu priecīgāki, ja Salaspils arhīvs, statistikas dati nebūtu iznīcināti un mums nenāktos likt visu kopā pa mazam mozaīkas gabaliņam. Tagad mums jārestaurē patiesā aina un vienlaikus jānoņem šīm lietām padomju propagandas uzslāņojums. Ir arī temati, par kuriem līdz šim vispār nav rakstīts. Piemēram, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki un leģionāri nometnē.

R. Vīksne: – Ja atgriežamies pie sākotnējā jautājuma, tad leģiona gadījumā Latvijas sabiedrībā grupas pieņem/nepieņem ir skaidrāk nodalījušās. Salaspils jautājumā ir daudz grūtāk tā nodalīt.

U. Neiburgs: – Bijušie ieslodzītie bērni, kuri, protams ir piedzīvojuši šausmas, plus vēl visus pēckara gadus viņus un viņu piederīgos papildus emocionāli un saturiski ietekmēja, tāpēc pilnīgi skaidrs, ko un kāpēc viņi domā. Un ir arī daudzi, kas stāsta pilnīgi ko citu – par viņu radiniekiem darba kavētājiem, spekulantiem, kas tur bijuši neilgu laiku un tikuši ārā.

Viena sieviete apgalvoja, ka dažu gadu vecumā jau zinājusi, ka viņai ir labākā asins grupa, un tāpēc asinis viņai esot ņemtas katru dienu. Bet pirms dažām dienām man piezvanīja cita sieviete un teica, ka nometnē vispār nekādas apsardzes nav bijis! Viņas tēvs varējis tikt ārā. Cilvēku varēts izpirkt par sivēnu. Viņa stāstīja, ka krievu un baltkrievu bērnus neviens nav apsargājis, jo paši vācieši to nav gribējuši darīt, tāpēc par bērnu baraku apsargiem piekomandēti komunisti no ieslodzīto vidus. Tie stāsti mēdz būt pilnīgi pretēji! Tā ir tā problēma, ka aculiecinieku liecībām nekritiski uzticēties nevar. Arī grāmatā ir paskaidrots, kāpēc.

R. Vīksne: – Tas pats bijušais ieslodzītais literāts Kārlis Sausnītis, kurš sastādījis padomju laikā izdotos ieslodzīto atmiņu krājumus, atmiņās nekur nemin par asiņu ņemšanu no bērniem. Ir gan saglabājies viņa 1944. gada novembra ziņojums, kur Sausnītis raksta, ka asinis ņemtas no veselīgiem, pieaugušiem vīriešiem.

U. Neiburgs: – Viņiem asiņu nodošana bija brīva izvēle. Par to deva papildus pārtikas devas. Tomēr nevajadzētu visu diskusiju par grāmatu virzīt tikai uz Salaspils bērniem un asins ņemšanu. Skaidrs, tās ir sensitīvas lietas, gan emocionāli, gan diemžēl arī propagandistiski viegli manipulējamas, tomēr tie ir tikai daži no akmentiņiem Salaspils nometnes vēstures ēkā. Mēs vēlamies parādīt nometnes kopējo vēsturi.

– Tagad, kad esat konstatējuši, ka Salaspilī gāja bojā ap trim tūkstošiem cilvēku, nevis 100 tūkstoši, atskan viedokļi, ka upuru skaitam vai ņemto asiņu daudzumam vispār nav jēgas, jo galvenais ir morālā vērtējuma sniegšana.

– To jau mēs arī darām! Bet, to darot, mēs nevaram turēties pie padomju laika aplamībām. Īstenībā būtu jāpriecājas, ka nogalināto, ieslodzīto bijis daudz mazāk un līdz ar to izdzīvojušo bijis vairāk.


– Iespējams, jūsu kritiķi satraucas, ka tā lieku reizi parādījāt, kā veidojās un ko vērta ir padomju laika statistika par kara zaudējumiem.

R. Vīksne: – Tajā pašā laikā Krievijas vēsturnieki nebūt neuztraucās, kad no Rietumeiropas Latvijā ievesto un nogalināto ebreju skaits no padomju laika 300 tūkstošiem, rūpīgāk izpētot, sarucis līdz 25 tūkstošiem. To akceptējuši arī vācu vēsturnieki, un nekādi Krievijas protesti nav dzirdēti.

U. Neiburgs: – Acīmredzot to viņi par informatīvā kara sastāvdaļu neuzskata un par derīgu manipulācijām ar šejienes cilvēkiem nav atzinuši.

R. Vīksne: – Pašā Krievijā PSRS Valsts ārkārtējās komisijas (VĀK), kuras uzdevums bija izmeklēt nacistu noziegumus un noteikt zaudējumus, darbību neviens jau nav pētījis. Pirmkārt, ilgus gadus šie dokumenti bija slēgti. Tagad tie ir pieejami, taču mums nav zināmas instrukcijas, pēc kurām tos ziņojumus par daudzajiem tūkstošiem gatavoja. Mēs nezinām, kāpēc, kad un kādi rīkojumi par to tika doti. To virtuves pusi ir grūti noteikt.

– Šķiet, tūlīt pēc kara runāja par aptuveni 55 tūkstošiem Salaspils upuru, un tie 100 tūkstoši radās vēlāk, kad sāka būvēt memoriālu…

U. Neiburgs: – VĀK tūlīt pēc kara operēja ar 53 tūkstošiem civilistu un 47 tūkstošiem karagūstekņu. Vēlāk propagandas bukletos pārgāja uz 100 tūkstošiem nogalināto “Salaspils nometnē un tās filiālēs”, nepaskaidrojot, ka šo skaitu veido civilisti un karavīri kopā. Acīmredzot tas nelikās svarīgi. Galvenais bija lielais skaitlis. Saprotiet, ja nebūtu padomju propagandas, mēs grāmatu šādā veidā varētu arī nerakstīt. Uzrakstītu vienkārši Salaspils nometnes vēsturi. Bet pašlaik ir citādi, jo padomju režīms ir izdarījis lāča pakalpojumu, daudz ko samudžinot un ciniski izmantojot arī bijušo ieslodzīto piemiņu. Var piekrist, ka VĀK 1944./1945. gadā nevarēja pilnīgi precīzi izpētīt visu. Taču jautājums, kāpēc neviens nemēģināja to adekvāti izdarīt vēlāk.

R. Vīksne: – Dokumentā, kuru no Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas (ĀK) iesniedza Nirnbergas tribunālā, attiecībā uz Salaspili nekas netika teikts par asins ņemšanu vai eksperimentiem ar bērniem. Ja nemaldos, bojā gājušo bērnu skaits tur arī bija uzrādīts ap trim tūkstošiem, kas vēlāk padomju vēstures grāmatās pieauga līdz septiņiem tūkstošiem. Komisijas dokumenti 1945. gada martā bija doti caurskatīt sevišķi svarīgu lietu izmeklētājam Leonīdam Vulfsonam Latvijas PSR prokuratūrā. Viņš konstatēja, ka visos šajos jutīgajos jautājumos par asins ņemšanu un bērnu indēšanu trūkst pierādījumu. Tad izveidoja vēl vienu īpašu komisiju, kas nodarbojās tikai ar bērnu jautājumu un centās kaut ko atrast, lai to noformētu.

U. Neiburgs: – No padomju drošības iestāžu puses tur tika pateikts, ka nepieciešams pastiprināt pierādījumus par konkrētiem jautājumiem. To arī izdarīja.

R. Vīksne: – Vācot materiālus ĀK, lieciniekus pārsvarā iztaujāja Valsts drošības tautas komisariāta un Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki. Protokolā redz, ka cilvēks, kam ir četru piecu klašu izglītība, pusaudzis, nebūtu lietojis ne tādus terminus un izteicienus, ne arī zinājis konkrētos skaitļus. Bieži vien nav pat pateikts, no kura laika līdz kuram liecinieks ir atradies Salaspils nometnē.

U. Neiburgs: – Krievijā izdotajos dokumentu krājumos publicēti daži nopratināšanas protokoli par personām, kas bijušas saistītas ar Salaspils nometni. Tie nav vienkārši izmeklēšanas protokoli ar mērķi noskaidrot notikušo. Tie ir vērsti pret personu, kuru paredzēts notiesāt un kuru arī notiesāja. Cilvēku pratināja ar domu iegūt pierādījumus pret viņu, nevis noskaidrot patiesību. Paviršības diemžēl ir arī mūsdienās. Ir vēstures entuziasti, kas publicē fotomateriālus par Salaspili, izmantojot Mežaparka jeb Kaizervaldes koncentrācijas nometnes fotogrāfijas. Vai arī foto no ĀK lietas, kur apgalvots, ka tajās redzamas cilvēku nogalināšanai domātās gāzes “Ciklons B” bundžas. Īstenībā uz tām ir norādīts tikai ražotājs. “Ciklons B” bundžas izskatījās pavisam citādākas, kamēr šīs drīzāk bija dezinfekcijas vai žurku indes kārbas. Ir taču zināms, ka Salaspilī gāzes kameru nebija, līdz ar to arī “Ciklons B” tur nebija izmantojams. Un tādā stilā. Komisijai vēl bija tādas “universālas” liecinieces kā Staņislava Zaķis un Emīlija Sālijums, kas visur bija bijušas, visur piedalījušās un visu redzējušas. Mūsdienās to visu publicēt bez jebkādas avotu kritikas? Nu, tas ir diezgan nenopietni.

– Latvijas krievvalodīgie vēstures cienītāji apgalvo, ka, upuru skaitu rēķinot, neesot ņēmuši vērā Salaspils Garnizona kapsētā atrastos.

– Par Garnizona kapiem ir ĀK izziņa, kur minēts, ka tajos atrasti 632 bērni, kas tā varētu būt, jo bijušo ieslodzīto, tajā skaitā feldšera Jāņa Šalkovica liecības, kuras uzskatām par vairāk vai mazāk ticamām, runā par 250 līdz 650 nometnē mirušiem bērniem. Bet problēma ir tāda, ka 1944./1945. gada kinohronikās, kur rāda masu apbedījumu atrakšanu, var redzēt, ka atraktie visi nebūt nav bērni, un nav arī zināms, vai tas notiek tikai Garnizona kapos vai vēl citās vietās. Tāpat mēs nezinām, kas ar šīm cilvēku mirstīgajām atliekām notika pēc tam. Vai tās ieraka kaut kur turpat atpakaļ? Tas arī būtu interesants jautājums, kur tad palika padomju interese par līdzpilsoņu likteņiem? Vācu dokumenti parāda, ka 1944. gada pavasarī vācieši ekshumēja agrāk apbedītos un līķus dedzināja. Garnizona kapos viņi nedarīja neko. Mēs varam diezgan pārliecināti teikt, ka viņi neuzskatīja šo vietu par tādu, kur būtu paslēpti kādi noziegumi. Tā tas nebūtu, ja tur masveidā atrastos kādos speciālos medicīniskos eksperimentos nogalinātu bērnu līķi. Acīmredzot tur apglabāja cilvēkus, tajā skaitā bērnus, kas nometnē bija miruši no slimībām, bada. Līdzīgi ir ar apgalvojumiem par bērnu indēšanu ar arsēnu. Eksistē tāda Mārša metode, kas ir ļoti jūtīga un parāda arsēna klātbūtni organismā. Taču ar arsēnu iespējams saindēties arī sadzīvē, šī viela ir dabā. Respektīvi, konstatējot arsēnu mirstīgajās atliekās, nevar noteikt, cik daudz indes cilvēks uzņēmis, un apgalvot, ka tas ir nāves cēlonis. Faktiski ĀK savā ziņojumā sagatavoja divus pilnīgi pretējus slēdzienus – no vienas puses, viņi konstatēja, ka bērni slimojuši ar visu veidu slimībām, no otras, ka katru dienu vai katru otro dienu no viņiem ņemtas asinis. Cik lietderīgi bija ņemt slimu bērnu asinis vērmahta karavīru ārstēšanai?

– Jūs mēģinot mazināt latviešu kolaboracionistu lomu Salaspils noziegumos…

– Mēs savā grāmatā mēģinām restaurēt Salaspils nometnes funkcionēšanu tādu, kāda tā bija. Vēsturi nevar uzrakstīt daudzmaz objektīvi, ja iepriekš pieņem, ka, teiksim, latvieši ir “vainīgāki” par vāciešiem. Tas būtu absurds. Ir vācu okupācijas režīms un ir atsevišķas personas, indivīdi, sākot ar vācu Drošības policijas un SD priekšnieku Latvijā Rūdolfu Langi un Salaspils nometnes komandantu Kurtu Krauzi. Nometni pārvaldīja vācu amatpersonas no SS struktūrām. Ārējo apsardzi veica latvieši. Daļa SD izmeklētāju bija latvieši, bija lietuviešu un citu tautību tulki. Mēs to visu rakstām. Ko gan mēs varam mazināt? Mūsu grāmatā ir nosaukts vairāk nometnes apsargu vārdu nekā jebkurā citā padomju laika izdevumā. Daudzi varbūt to nesaprot, taču Salaspils nometnes iekšējā kārtība lielā mērā tika organizēta, izmantojot pašus ieslodzītos. Baraku vecākie, darba grupu vadītāji, iekšējā policija – tie visi bija paši ieslodzītie. Ne velti vairākus desmitus bijušo ieslodzīto pēc kara padomju drošības iestādes notiesāja. Bijušo ieslodzīto atmiņās tie lielākie ļaundari bieži vien ir nevis apsargi, kas, īpaši, ja izveda darbā ārpus nometnes, ļāva satikties ar tuviniekiem, bet paši ieslodzītie, kuri ieņēma kādus amatus un izturējās nežēlīgi. To pat fotogrāfijās no nometnes būves laika var redzēt, ka ir ebreji ar dzeltenajām zvaigznēm un ir ebreji ar “kapo” policistu uzšuvēm.

R. Vīksne: – Un principā sodi pēc kara viņiem bija diezgan skarbi. Lielai daļai bija katorgas darbi. Pat Arāja komandas cilvēkiem tādus piesprieda ne tik bieži. Vienkāršajam ieslodzītajam lielākais briesmonis šķita barakas vecākais. Ar komandantu Krauzi viņam droši vien nebija nekādas darīšanas, toties barakas vecākais varbūt neļāva zagt.

U. Neiburgs: – Kliedzošākais gadījums gan bija ar Salaspils nometnes būvdarbu vadītāju Magnusu Kačerovski. Tādām Salaspils atslēgas figūrām kā SS rotenfīreram Otto Heinriham Tekemeieram un Gerhardam Maivaldam tiesa Rietumvācijā iedeva tikai 4 – 8 gadus, taču Kačerovskim uztaisīja paraugprāvu un piesprieda nāvessodu.

R. Vīksne: – Kačerovskis vienkārši trāpījās ne tajā laikā ne tajā vietā. Pieļauju, ka tam bija kāda saistība ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāju Vili Lāci un kampaņu pret nacionālkomunistiem. Kačerovskis bija izgājis filtrācijas nometnes un 1947. gadā atgriezās Latvijā. Viņš strādāja Zinātnes un propagandas namā Biržas ēkā, noformēja izstādes, saņēma vairākus Augstākās padomes prezidija goda rakstus, brauca uz Maskavu, pēc tam strādāja restaurācijas kantorī. Viņa prāva sakrita ar daudzām līdzīgām. 1959. gadā viņu arestēja un sākumā piesprieda 10 gadus, taču sākās “darbaļaužu vēstuļu” organizēšana krievvalodīgajā presē visā PSRS. Kačerovski prasīja “publiski pakārt”. Tad tika paziņots, ka iegūti jauni materiāli, lietu iztiesāja no jauna, un Salaspils nometnes būvdarbu vadītājam piesprieda augstāko soda mēru – nošaušanu. Spriežot pēc raksturojuma, viņš bija principiāls, prasīgs pret padotajiem. Pieļauju, ka Salaspils būvniecības laikā Kačerovskis varēja būt skarbs pret tiem, kas nometni cēla – ebrejiem, karagūstekņiem. Taču pēc saorganizēto liecinieku stāstītā iznāca, ka viņš bijis un piedalījies visur – pat bērnu atņemšanā mātēm, spēris, izsitis zobus.

– Bet kāpēc padomju uzmanība koncentrējās tieši uz Salaspils nometni, kurā, kā grāmatā raksta, vienlaikus atradās ap 2000 ieslodzīto, kamēr Mežaparkā ieslodzīto ebreju skaits sasniedza 11 – 12 tūkstošus?

SAISTĪTIE RAKSTI

U. Neiburgs: – Padomju apstākļos, kad valdīja anticionistiskā politika un attiecības ar Izraēlu bija, kādas bija, ebreji nedrīkstēja būt lielāki cietēji par “padomju pilsoņiem”. Šķēdes kāpās un Rumbulā lika piemiņas plāksnes “fašisma upuriem”, bet ne ebrejiem. Arī par karagūstekņu nometnēs ieslodzīto likteņiem nekādu īpašu pētījumu nebija. Padomju režīmam nebija izdevīgi atzīt, ka vācu gūstā nonācis tik daudz sarkanarmiešu. Salaspils bija tuvu Rīgai, tur bija bijuši civiliedzīvotāji, daļa ieslodzīto vēl bija dzīvi. Precīzus apsvērumus mēs šodien nezinām. Tur arī kuriozs bija – Sausnīša vadīto Salaspils ieslodzīto biedrību memoriāla celšanas laikā izveidoja un pēc tam likvidēja, jo tā vairs nebija vajadzīga.

Ir svarīgi vispār saprast Salaspils vietu Latvijas vēsturē. Viena sabiedrības daļa teiks, ka mēs cenšamies “attaisnot kolaborantus”, bet ir arī latviešu daļa, kas uzskata, ka Salaspils tiešām bija tikai darba nometne komunistiem. Mūsu grāmata ir pa vidu šīm galējībām. Varbūt tas ir iluzori, bet īstenībā es Salaspili redzu nevis kā strīdu objektu, bet kā vietu, kas vieno daudzšķautņaino Latvijas sabiedrību. Un arī kā vietu, kas starptautiskā ziņā skaidro mūsu vēsturi, jo tur gāja bojā gan ebreji, gan padomju karagūstekņi apkārtnes nometnēs un vācu karagūstekņi pēc kara. Tur bija ne tikai latviešu politieslodzītie, bet arī poļi, lietuvieši, baltkrievi. Un te ir svarīgs paša memoriāla vēstījums. Tā ir vieta, kur izstāstīt cilvēcisko stāstu. Tās memoriāla figūras diemžēl neatspoguļo vēstures realitāti. Tas daudzus ir atgrūdis, un jādomā, ko ar to darīt. Tāpēc svarīgi, ka Salaspils novada pašvaldība sadarbojas ar Daugavas muzeju un Okupācijas muzeju, plānojot jauno ekspozīciju. Cita lieta, ka ir jautājums par Salaspils memoriāla īpašumtiesībām un finansējumu. Pašvaldība būtu gatava memoriālu pārņemt, taču viena ilgstoši uzturēt to nespēs. Lai ekspozīciju izveidotu plašāku un mūsdienīgāku, vajag lielus līdzekļus. Memoriālam var būt svarīga loma Latvijas atmiņu politikā. Ko vēl lai saka. Mēs priecātos, ja cilvēki lasītu mūsu grāmatu un domātu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Sū** būs lieli!” Pārtikas ražotāji satraukušies par nozares nākotni Latvijā 126
Šolcs: Skandināvus mūsu piens vienkārši neinteresē un viss. Tikai Latvija ir kā “iebraucamā sēta” 35
“Liels upuru skaits saliedēs krievus!” Putins mobilizēs vēl 2 miljonus iedzīvotāju, tostarp 300 000 sieviešu 225
Ar mobilizētajiem jakutiem neauklējas – jāguļ gandrīz ārā un zemē, viņi pie aukstuma pieraduši
Lukašenko brīdina: Ja kāds mums uzbruks, ne tikai Eiropa sāks trīcēt – atbilde būs momentāla 19
Lasīt citas ziņas
CSP: 2021.gadā latviešu īpatsvars Latvijā pieaudzis līdz 62,7%
“Sū** būs lieli!” Pārtikas ražotāji satraukušies par nozares nākotni Latvijā 126
Zelenskis: Reiz mūs gribēja iznīcināt ar badu, tagad – ar tumsu un aukstumu
FOTO. 20+ radošas idejas adventes vainagiem: no tradicionāliem līdz ļoti oriģināliem
Juris Lorencs: Tuvojas juku laiki. Kas ir pašas drošākās vietas pasaulē?
08:05
Jānis Vanags: Gaidot Ziemassvētkus, jāuzpoš sava iekšējā mājvieta
08:00
Vai antisanitārie apstākļi krievu karavīru vidū var veicināt dažādas slimības?
07:39
Adventes ieskaņas pasākumi Rīgā – afiša svētku laikam
Uz Tallinas šosejas vairākas avārijas, pie Ainažiem cietis autobuss, ir bojāgājušais 18
Vai Rīgas dome ir gatava ziemai un vai ir rezerves stipras snigšanas gadījumiem? 36
Ar mobilizētajiem jakutiem neauklējas – jāguļ gandrīz ārā un zemē, viņi pie aukstuma pieraduši
Kāda izgāšanās! Krievu propaganda ziņo, ka Polija vāc militāro tehniku, bet rāda Latvijas parādi 103
Lukašenko brīdina: Ja kāds mums uzbruks, ne tikai Eiropa sāks trīcēt – atbilde būs momentāla 19
Londona: Krievija pret Ukrainu izmanto vecas raķetes, kam nomontētas kodolgalviņas
FOTO: 4 krāsas, kurām jābūt katrā Adventes vainagā 16
VIDEO. Uz līnijas atkal Moskvičs – Krievija atjauno šā auto ražošanu 97
VIDEO. Armands Simsons atklājis, ka ziemas peldēm ir viena ļoti patīkama blakusparādība
GKR plāno startēt nākamajās Rīgas domes vēlēšanās 15
Šolcs: Skandināvus mūsu piens vienkārši neinteresē un viss. Tikai Latvija ir kā “iebraucamā sēta” 35
Jānis Grasis: Vai Latvijā nevajadzētu Satversmes dienu?
Monika Zīle: Frankenšteins demogrāfijas rumpī – dzimstības kritums ir ieilgusi nelaime 52
Īne Morenga: Nav tādu normālo cilvēku
“Pēc amatiem nealkstu. Arī pēc prezidenta vietas ne!” Atklāta saruna ar Uldi Pīlēnu 97
“Iesaldēts ceļojums” – tas ir variants. Zaudēt rezervāciju naudu ir sāpīgāk
PLANĒTAS NOSLĒPUMI. 536. gads – jebkad smagākais cilvēces vēsturē
PLANĒTAS NOSLĒPUMI. Atkal pilnībā jauns skatījums uz Visumu
Kāda bija aizvadītā ķiršu sezona, kāpēc raža bija mazāka nekā citus gadu? 3
RTU tapis inovatīvs gaismeklis, kas noderēs paliatīvajā aprūpē
Pavēro krācēju! Miega apnoja var izraisīt dzīvībai bīstamas veselības problēmas
Itālijā zemes nogruvumā viens cilvēks zaudējis dzīvību, aptuveni desmit pazuduši
Krievijā mobilizētajam par “lekšanu acīs” komandieriem draud 15 gadi kolonijā