Donalds Tramps drīz pats atklās patieso iemeslu, kāpēc ASV nepārtraukti sāk karus 0
Donalds Tramps atgriezās Baltajā namā ar stingru pozīciju pret “stulbiem kariem” un solījumu samazināt ASV militāro iesaisti pasaulē. Viņa komanda bija pilna ar tā dēvētajiem savaldības piekritējiem – cilvēkiem, kas vēlējās samazināt ASV globālās saistības, īpaši Tuvajos Austrumos un Eiropā, raksta Politico.
Taču jau pirmajos mēnešos Tramps uzsāka gaisa triecienus Irānai, izraisot jautājumus: vai viņš bija patiesi apņēmies atturību, vai tikai apsolīja to taktiski?
Viceprezidents JD Vanss formulējis “Trampa stratēģijas” galvenos punktus:
1. noteikt skaidras ASV intereses,
2. tās panākt ar diplomātiju, ko balsta pārspēks,
3. un izvairīties no ilgstošiem konfliktiem.
Eiropas kontekstā Tramps slavē NATO, jo valstis apņēmušās palielināt aizsardzības tēriņus līdz 5% no IKP. Tomēr kritiķi, kā Stīvens Vērtheims, brīdina: ja ASV paliks NATO vadītāja lomā, arī slogs paliks. Viņš uzsver, ka labākās cerības uz “savaldības” politiku Trampa laikā saistītas tieši ar Eiropu, ja tā uzņemsies vairāk atbildības.
Trampa komandas sastāvs liecina, ka savaldības nometne vēl nav zaudējusi ietekmi, īpaši ar JD Vansa, Elbridža Kolbija un Donalda Trampa juniora atbalstu. Tomēr pats Tramps balansē starp mieru un spēka demonstrēšanu.
Taču arī Tramps saskaras ar dziļāku problēmu, kas grauj viņa savaldības instinktus: strukturāla sistēmiska nosliece uz ASV spēka pielietošanu pasaulē.
ASV ir vairāk nekā 50 drošības alianses ar citām valstīm un militārās bāzes no Eiropas līdz Tuvajiem Austrumiem un Indo-Klusā okeāna reģionam. Šī globālā klātbūtne padara savaldības politiku trauslu – jebkurā brīdī ASV var tikt ierauta krīzē: Irānas kodoldraudi, Krievijas karš Ukrainā vai Ķīnas spiediens uz Taivānu.
Daudzi savaldības piekritēji uzskata, ka Tramps nav pietiekami centies mazināt ASV saistības, īpaši Tuvajos Austrumos – neskatoties uz viņa retoriku –, jo pieņēma triljonu dolāru vērtu aizsardzības budžetu, kas šo lomu pastiprina. ASV joprojām iztērē vairāk aizsardzībai nekā nākamās deviņas valstis kopā, tostarp trīs reizes vairāk nekā Ķīna, kas 2024. gadā militāriem izdevumiem atvēlēja 314 miljardus dolāru.
“Kamēr ASV tur savus spēkus Tuvajos Austrumos, tā turpinās bombardēt Tuvos Austrumus un tiks tur uzbrukta,” saka Stīvens Vērtheims, kura ietekmīgā grāmata (2020) vēstīja, ka ASV internacionalisms pēc Otrā pasaules kara ir cieši saistīts ar vēlmi uzturēt globālu militāro pārākumu.
Aptuveni 40 000 ASV karavīru šajā reģionā un ciešā sadarbība ar tādām valstīm kā Katara un Kuveita nozīmē, ka ASV automātiski pārņem Tuvo Austrumu problēmas kā savējās, piebilst Vērtheims. Savukārt Reids Smits no libertāriešu grupas Stand Together (sponsorē Koks) saka:
“Ja esi līgumiski saistīts aizstāvēt trešdaļu cilvēces, tevi ievilks ļoti nepatīkamos konfliktos brīžos, kad to izvēlēsies pretinieki.”
Tramps nav pirmais prezidents, kurš cenšas mazināt ASV saistības, bet beigās tiek ierauts jaunās krīzēs. Viņa priekšgājējs Džo Baidens vēlējās izstāties no Tuvajiem Austrumiem un Afganistānas, ko viņš dēvēja par “lielo karu laikmeta beigām”, bet galu galā kļuva par galveno Ukrainas atbalstītāju, bruņoja Izraēlu un iesaistījās jaunā aukstajā karā ar Ķīnu.
Trampa atbalstītāji savaldības politikā cer, ka uzbrukums Irānas kodolobjektiem bija unikāls gadījums – mēģinājums novērst Irānas kodolieroča izveidi, vienlaikus izmantojot Izraēlas neseno militāro panākumu, kas iznīcināja ievērojamu daļu Irānas militārās un zinātniskās vadības. Trampa militārā politika paliek pretrunīga – viņš sola mieru, bet rīkojas agresīvi. Turpmākās izvēles noteiks, vai viņš tiešām mainīs ASV lomu pasaulē, vai atkārtos iepriekšējo prezidentu kļūdas.
