0
Ekspertes ieteikums
Pamatojoties uz savu ilggadējo pieredzi senu dokumentu izpētē un dzimtas koka veidošanā, Latvijas Valsts vēstures arhīva eksperte Dace Plīkša iesaka uz balta papīra lapas uzrakstīt savu vārdu, uzvārdu, dzimšanas vietu un datumu, tādus pašus datus par vīru/sievu un bērniem, kā arī par iepriekšējo paaudzi – vecākiem, vecvecākiem (jānorāda arī mātes meitas uzvārds). Noteikti jāievēro, ka starpkaru periodā dzimušajiem dzimšanas un dzīves vieta jānorāda pēc tālaika administratīvi teritoriālā iedalījuma. Tad bija apriņķi, nevis novadi, bet pagastu robežas un nosaukumi var atšķirties no tagadējiem.
– Izpētei svarīgākā ir tiešā līnija (māte, tēvs, mātes vecāki un tēva vecāki), pēc tam var iet plašumā un ieslīgt sānu zaros – apzināt paša, kā arī vecāku un vecvecāku brāļus un māsas, viņu ģimenes locekļus, – skaidro speciāliste.
Vācot informāciju par tiešo līniju, var pārlūkot mājās esošos dokumentus (dzimšanas apliecību, laulības reģistrācijas apliecību, miršanas apliecību u.c., ģimenes Bībeli ar ierakstiem par bērnu piedzimšanu, kristīšanu, iesvēti, laulībām, aiziešanu mūžībā), iztaujāt savas dzimtas seniorus.
– Es ceru, ka cilvēki ir bijuši tik prātīgi, ka nav izmetuši šādus dokumentus, kaut gan gadās visādi. Vieni attopas par vēlu, ka ar vieglu roku gružkastē ielidinājuši dzimtas vēstures pieturas punktus, savukārt citi no paaudzes paaudzē saglabājuši ģimenes Bībeli. Ja māk izlasīt, šajā dižgrāmatā var būt ieraksti no vēl senākiem laikiem, nekā pieejami Latvijas Valsts vēstures arhīvā.
Dace Plīkša uzsver: ja dokumentus izdodas atrast un, pats galvenais, senie avoti nav gājuši bojā laikmetu griežos (piemēram, baznīcu grāmatas nav sadedzinātas vai citādi iznīcinātas), dzimtas koku var izsekot līdz pat 1702. gadam. – Baznīcu grāmatas līdz 1909. gadam ir pieejamas internetā, bezmaksas vietnē “Raduraksti”. Lielākā daļa vēlāko gadu baznīcu grāmatu ir digitalizētas, bet vēl nav ievietotas dokumentu krātuves mājaslapā. Ar tām var iepazīties arhīva lasītavā.
Lai orientētos senajos pierakstos, labi jāprot vācu, krievu un arī latviešu valoda, jāspēj atšifrēt mācītāja rokrakstu. Arhīva speciāliste piebilst: – Jābūt pacietībai, neatlaidībai un patikai strādāt ar dokumentiem. Tiem, kuri grib ātri un ir pieraduši, ka ieklikšķina un uzreiz izlec informācija, jāzina – tā nebūs.
Nobeigumā Dace Plīkša dzimtas koka pētniekus aicina braukt uz kapiem. Vienā reizē varēs gan sakopt tuvinieku kapu kopiņas, gan norakstīt precīzus datus no pieminekļiem un plāksnēm.
