Foto: Panthermedia/Scanpix/LETA

“Iztukšojis savu alus kausu, arī Kalvis devās mājup.” Fragments no romāna “Dāčinieki” 0

Iztukšojis savu alus kausu, arī Kalvis devās mājup, vēl palīkumojot pa zaļajām ieliņām. Nonākot līdz savai mītnesvietai, viņš ievēroja, ka kaimiņa mašīna stāv uz piebraucamā ceļa, bet mājā valda klusums, tāpēc Kalvis pieņēma, ka Andžs paspēja mājās laikus.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

To pēc mirkļa arī apliecināja pats kaimiņš, atliecis muguru no vagas kaut kur dārza vidū un, ieraudzīdams Kalvi, pacēlis īkšķi uzvarētāja žestā. Kalvis nosmējās un pamāja ar roku.

Pēc izdzertajiem alus kausiem viņš jutās noreibis un gribēja tikai divas lietas – atviegloties un gulēt. Ar pirmo viņš veikli tika galā, bet gulēt nedrīkstēja.

CITI ŠOBRĪD LASA

Instrukciju lasīšana draudēja ar aizmigšanu, darba rakstīšana, iespējams, vainagotos ar pilnīgi jauniem un nebijušiem faktiem par Raiņa dzīvi. Arī to nedrīkstēja pieļaut.

Galu galā Kalvis devās uz darbarīku šķūnīti, kur dienas gaismā izvilka trimmeri. Daži alus kausi nav nekāds traucēklis, lai pāris stundas ar lielu entuziasmu šķaidītu zāli uz visām pusēm.

Kad beidzās trimmera aukla, Kalvis bija visnotaļ apmierināts ar sasniegto, pieveikta lielākā daļa no pļaujamā darba.

Viņš gan bija sācis ar dziļāko dārza stūri, tāpēc nenopļauta palika tieši parādes puse, vasarnīcas zālājs ielas malā un mazā grāvja krasti.

Nākamajā rītā pēc brokastīm, aplaistījis, kas laistāms, un nedaudz pagrābis zāli, viņš smagi nopūtās, neapmierināti pašķielēja uz mapi ar aptaujas anketām un beidzot saņēmās sākt šo darbu.

No cilvēkiem viņam bail nebija, bet nebija arī nekādas vēlmes uzmākties ar dīvainiem jautājumiem. Izejot sētā, viņš ieraudzīja Andžu, kurš devās uz mašīnas pusi.

– Sveiks, kaimiņ! – Kalvis uzsauca.

– Sveiks, sveiks.

– Klau, varbūt es varu sākt savu aptaujāšanas darbu ar tevi? Patrenēties, tā teikt.

– Vispār varētu, bet ne tagad. Man jāaizbrauc uz pilsētu, jānokārto lietas un pāris veikali jāapmeklē. Pēcpusdienā būšu tavā rīcībā.

– Skaidrs, labi, tātad pēcpusdienā.

Kalvis jau pagriezās uz iešanu, bet, ieraudzījis nenopļauto vasarnīcas priekšu un grāvmalu, atkal pievērsās Andžam.

– Paga, varbūt vari atvest man auklu trimmerim? Nesanāca visu nopļaut, izbeidzās.

– Jā, protams, pats sev arī pirkšu. Kādu tev? Trīsmilimetrīgo četrstūraino?

Reklāma
Reklāma

– Ēēē… ko?

– Skaidrs ar tevi. Paņemšu to, tā pati labākā.

Andžs aizbrauca, bet Kalvis ķērās uzreiz pie nākamās vasarnīcas, kur neviena nebija mājās. Toties aiznākamajā bija gan. Uz vasarnīcas lieveņa sēdēja pensijas vecuma vīrs un smēķēja, Kalvis viņu uzrunāja.

– Labdien. Drīkst jūs traucēt?

– Neko nepērku, nekam neticu, neko nepārdodu, ejiet prom.

– Es gribēju uzdot dažus jautājumus…

– Uz jautājumiem neatbildu, ejiet prom.

– Bet…

– Prom.

– Bet…

– Ejiet…

Kalvis atmeta ar roku un, pagriezies uz iešanu, ieraudzīja aiz nākamās vasarnīcas žoga stāvam un smejamies gados jaunu vīrieti, kurš, redzēdams, ka ir pamanīts, uzrunāja Kalvi.

–- Vecais Bērziņš knapi runā ar saviem radiem, kur nu vēl ar kādu svešinieku, vienalga, sludini Jehoviešu vārdu vai vēlies pajautāt ceļu uz veikalu.

– Un jūs? Jūs runājat?

– Atkarībā, par ko jārunā. Jehoviešu sludināšanā neklausos, leju virsū nesvētītu ūdeni, ja vien pie rokas nav kas smags un garā kātā, ar ko mest. Ceļu uz centru gan parādu.

– Man cits jautājums, aptauja par dzīvi dārzkopības kooperatīvā. Ja ir laiks, tad varbūt varam aprunāties.

– Jā, varam gan, kāpēc ne.

Aptaujājamais ieaicināja Kalvi lapenē, ielēja glāzē vēsu sulu un pastūma uz viņa pusi cepumu trauku. Aptaujas īsā versijā aizņemtu minūtes piecpadsmit, garākā versijā un nekur nesteidzoties – kādu pusstundu, varbūt nedaudz vairāk.

Šī nebija neviena no tām versijām, pagāja vairāk nekā stunda, kamēr, runājot par šo un to, pamazām tika atbildēti visi jautājumi. Arī jaunā vīrieša sieva un māte uz brīdi pievienojās, un Kalvis vienas aizpildītas anketas vietā tika pie trim.

Nākamajā vasarnīcā neviena nebija, aiznākamajā dārzs bija aizaudzis tā, ka uzreiz bija skaidrs, šeit neviens arī nemēdz būt. Visas pēcpusdienas laikā Kalvis tika pie gandrīz divdesmit aizpildītam anketām.

Viņš devās mājup un saprata, ka šis te darbs ne tikai ienesīs nelielus ienākumus, bet arī ietaupīs pārtiku. Viņš šodien nebija ēdis pusdienas, bet izsalcis nejutās.

Gandrīz katrā otrajā vietā, kur viņš iegriezās, tika piedāvāts kāds cienasts, sākot ar cepumiem un kūkas gabaliem, beidzot ar desmaizēm, vitamīnu pārpilniem zaļumu salātiem, ceptiem kartupeļiem un aizvakardienas rasolu.

Kalvis gāja un, rosīgās dienas iespaidots, prātoja par to, kā un kāpēc šeit bija tāds cilvēku daudzums un rosība. Šo fenomenu viņš nespēja īsti saprast, ikdienā lielākā daļa no šeit apkārt esošajiem dzīvoja, cieši saspiesti guļamrajonu daudzstāvu māju betona būrīšos, viens otram blakus, augšā, apakšā.

Ņudzinājās kā skudras pūznī, nogura viens no otra, apnika viens otram, gaidīja silto laiku un brīvdienas, lai varētu izbraukt ārpus pilsētas, atpūsties… Bet kā šī atpūta izpaudās? Ne vairs virs un zem kaimiņiem, bet izkārtojoties blakus.

Labās puses kaimiņš nu dzīvoja trīs mājas tālāk, blakus bija kāds no pretējās mājas, apakšējā stāvā mītošie pāris ielas tālāk, bet divus stāvus augstāk mītošie tepat vasarnīcā pa labi.

Ikdienā redzētie un jau apnikušie kolēģi, kuri pilsētā lielākoties nedzīvoja kaimiņos, nu bija tepat blakus, ja kooperatīvu vai sabiedrību bija izveidojusi darbavieta.