Gaisma tuneļa galā 0
Esmu pavisam vecs, visādas ellītes izgājis vīrs: esmu K. Ulmaņa ”Draudzīgā aicinājuma” laika skolēns, mazpulcēns, redzējis visas trīs okupācijas, kas nesa gandrīz trešās daļas mūsu tautas labāko, izglītotāko, inteliģentāko, gados jaunāko pilsoņu zaudējumu.
Nez kāda tauta to vēl būtu izturējusi?… Bet tagad, 20 gadus pēc visām Tautas frontes varonībām un barikādēm, redzēt to, ko redzam šodien, savā mūža nogalē, kā mani radi, draugu bērni brīvprātīgi (ne lopu vagonos vesti uz Sibīriju) paši, 90% uz neatgriešanos, atstāj savu tēvzemīti… Vārdos izteikt nav iespējams, kā jūtos… Tāpēc cienījamā mākslinieka Agra Liepiņa kunga sāpju pilnajā rakstā (”Rūgtie vilkāboli un lielā kopideja”, 7.06.2012.) es jutu to pašu, ko es jau ilgu laiku izjūtu, redzot sāpju pilnās sejas saviem radiem un draugiem…
Tomēr mēs kopā ar A. Liepiņu, kā arī grāmatas ”Pilsonības nācija: Baltijas Vēstnesis. 1868. – 1906.” autors Deniss Hanovs (grāmatā autors izpētījis, kas ir latviešu nācija, balstoties uz preses izdevuma ”Baltijas Vēstnesis” analīzi) redzam atkal gaismu tuneļa galā. Nepieciešams atkal dziesmu kalnā kāpt – nākamajos mūsdienu Dziesmu svētkos rast savas tautas demonstrāciju tāpat kā toreiz – Ceturtajos dziesmu svētkos.
