Ar otro sievu viss kārtībā 1
Laikā, kad pasaules gaišākie prāti psihoterapijā līdz aizsmakumam strīdējās, kas īsti ir greizsirdība: neiroze, paranoja vai vēl kas cits, Deivids Lesters kopā ar darbinieku grupu Sanfrancisko sāka darbietilpīgu pētījumu ar vīriešiem, kurus sievas bija pametušas pirms trim un vairāk gadiem viņu greizsirdības dēļ. Rezultāti zinātnieku aprindas pārsteidza: vairākums pētījuma grupas vīriešu bija otrreiz precējušies un jaunajā ģimenē nekādas aizdomas pret savu sievu nejuta. Šoreiz par sievām viņi bija izraudzījušies tik pieticīgas un neizskatīgas pelēkās pelītes, ka pat doma par iespējamiem romāniem šķita muļķīga un absurda. Toties paši vīrieši bija pietiekami veiksmīgi, pievilcīgi, sociāli adaptēti. Kontrasts starp jauno sievu un vīrieti bija tik acīm redzams, ka radās iespaids: vīrieši bija apzinājušies savu problēmu un jaunajai ģimenei atraduši partneri, kura greizsirdību vienkārši nespēj izprovocēt.
Austrāliešu zinātnieks Vans Valds četrdesmit dzīves gadus veltījis greizsirdības izpētei un radījis zinātnisku skolu, kas strādā šajā virzienā. Daudzajos gados veiktie pētījumi pierādījuši – aptuveni puse greizsiržu jau pusaudža vecumā sajūt, ka, draudzējoties ar meiteni, doma par “citu vīrieti” viņiem būs nepanesama un viņi no savas draudzenes pieprasīs un par katru cenu centīsies panākt uzticību. Šai pirmajai grupai piederošie vīrieši greizsirdīgi bija jau kopš pirmajām noturīgo attiecību un ģimenes dzīves dienām.
Sev par lielu izbrīnu greizsirdīgi kļuva arī otras grupas vīrieši – pēc vairākiem kopdzīves mēnešiem ar sievu vai draudzeni viņi pēkšņi atklāja, ka nemitīgi domā par partneres sānsoļiem un nodevību, un nekādi nespēja no šīm domām atbrīvoties. Stiprā dzimuma pārstāvji, kuri līdz 23-27 gadu vecumam tika uzskatīti par nosvērtiem, arī attiecībā pret draudzenēm, apprecoties ātri vien pārvērtās par smagiem psihopātiem, kas vajāja nelaimīgo sievu ik uz soļa.
