Gulēt gultā, kurā nomiris cilvēks – tas var nest neveiksmi vai tomēr ir tikai mīts? 0
Pēc tuvinieka nāves ģimenei bieži jāpieņem ne tikai emocionāli smagi lēmumi, bet arī praktiski jautājumi – ko darīt ar mirušā drēbēm, mēbelēm un personīgajām mantām. Viens no jautājumiem, kas cilvēkos nereti izraisa satraukumu: vai drīkst gulēt gultā, kurā cilvēks nomira?
Daudziem šis ir smags izvēles brīdis; dažādās kultūrās pastāv uzskati: mirušā mantas var nest nelaimi vai saglabāt negatīvu enerģiju; citās uzsakta, ka lietas ir vienkārši lietas. Taču baznīcas pārstāvji norāda – šādām bailēm nav reliģiska pamata.
Baznīcas pārstāvji uzsver, ka miruša cilvēka mantas pašas par sevi nav bīstamas un tām nav piešķirama mistiska nozīme.
Garīdznieki aicina atšķirt ticību no māņticības – cilvēka dzīves beigas nemaina priekšmetu būtību. Gulta, krēsls vai apģērbs joprojām ir tikai lietas, kas var kalpot citiem cilvēkiem. Gulēt gultā vai uz dīvāna, kurā iepriekš miris cilvēks, nav nekas īpašs.
Arī slimnīcās cilvēki bieži aiziet mūžībā gultās, kurās pēc tam guļ citi pacienti. Šādas mēbeles netiek automātiski iznīcinātas tikai tāpēc, ka tajās miris cilvēks.
Kāpēc cilvēkiem ir bailes no mirušā mantām?
Psihologi skaidro – pēc tuvinieka zaudējuma priekšmeti bieži kļūst par emocionāliem simboliem. Gulta, apģērbs vai istaba var atgādināt par cilvēku, viņa slimību un pēdējiem dzīves mirkļiem.
Tāpēc dažkārt diskomforts nav saistīts ar pašu priekšmetu, bet gan ar sērām un atmiņām.
Dažiem cilvēkiem ir grūti uzreiz izmantot mirušā mantas, un tas ir normāli. Nav nepieciešams sevi piespiest – ģimene var izvēlēties laiku, kad emocionāli ir gatava pārkārtot vidi.
Ko iesaka darīt ar mirušā drēbēm un personīgajām lietām?
Daudzās kristīgajās tradīcijās pastāv paraža pēc noteikta laika daļu mirušā drēbju un mantu atdot cilvēkiem, kuriem tās nepieciešamas jeb ziedot. Dažviet ticējumi liek šīs lietas izmest vai sadedzināt, ja ir iespēja.
Pareizticīgo tradīcijā bieži tiek minēts 40 dienu periods pēc nāves, kas saistīts ar īpašu lūgšanu laiku par aizgājēja dvēseli. Tomēr baznīca uzsver – tas nav tāpēc, ka mantas būtu bīstamas, bet gan kā žēlsirdības un piemiņas izpausme.
Kāpēc senāk ticēja, ka mirušā mantas jādedzina?
Uzskats, ka mirušā cilvēka mantas nepieciešams sadedzināt, nav saistīts ar kristīgo tradīciju, bet drīzāk ar seniem tautas ticējumiem un priekšstatiem par saikni starp cilvēku un viņa lietām.
Daudzās senajās kultūrās valdīja uzskats, ka priekšmeti, kurus cilvēks ilgstoši lietojis, varētu būt saistīti ar viņa “dzīvības spēku” vai garīgo klātbūtni. Tāpēc pēc nāves dažkārt tika dedzinātas drēbes, gultas vai personīgās lietas – nevis tādēļ, ka tās būtu fiziski bīstamas, bet lai simboliski pārtrauktu saikni ar aizgājēju un pasargātu dzīvos no iespējamā ļaunuma.
Arī latviešu tautas ticējumos pastāvēja dažādi rituāli, kas saistījās ar nāvi un mirušā mantām. Daļa cilvēku baidījās izmantot aizgājēja drēbes vai priekšmetus, uzskatot, ka tajos varētu saglabāties mirušā “ēna”, nelaime vai slimība.
Dažviet tika uzskatīts, ka īpaši jāuzmanās no gultas, kurā cilvēks miris, jo tā esot saistīta ar pēdējo dzīves mirkli. Dedzināšana vai priekšmetu iznīcināšana šādos priekšstatos kalpoja kā simbolisks “attīrīšanas” rituāls.
Tomēr mūsdienu skatījumā šie uzskati tiek vērtēti kā kultūras tradīcijas un cilvēku mēģinājums skaidrot nāves noslēpumu laikā, kad nebija mūsdienu zināšanu par slimībām, higiēnu un psiholoģiju.
Vai māju pēc tuvinieka nāves nepieciešams svētīt?
Daži cilvēki pēc tuvinieka nāves izvēlas uzaicināt garīdznieku “iztīrīt” māju. Garīdznieki norāda, ka tas var palīdzēt cilvēkam rast mieru un sakārtot emocionālo sajūtu, taču tas nav saistīts ar domu, ka mājā vai mantās būtu palicis kas mītisks.
Svarīgākais, kā skaidro baznīca, ir nevis bailes no priekšmetiem, bet cieņa pret aizgājēju un lūgšana par viņa piemiņu. Mirušā cilvēka mantas pašas par sevi nenes nelaimi. Daudz svarīgāk ir tas, kā cilvēks pats emocionāli uztver šīs lietas.
Ja kādam ir grūti gulēt mirušā tuvinieka gultā, tas nav jāuztver kā māņticība – dažkārt vienkārši nepieciešams laiks, lai pieņemtu zaudējumu.
Taču no reliģiskā skatpunkta aizlieguma izmantot šādas mantas nav. Gulta paliek gulta, bet cilvēka piemiņa turpinās nevis priekšmetos, bet attiecībās un atmiņās.
Sagatavots pēc ārzemju mediju materiāliem
