Televizors 1
Pirms desmit gadiem manai sievai radās neprātīga ideja – viņa gribēja pirkt televizoru. Es, protams, tūlīt sāku kliegt:
– Jukusi esi, vai? Ja mēs nopirksim televizoru, mūsu dzīvoklis kļūs par elli! Tiklīdz tā kaste būs mājās, mīļie kaimiņi sēdēs pie mums līdz pusnaktij! Vispirms ieradīsies Pūpēdis, Pūpēdim savukārt sekos Zalāts, Vārna un Muķelis. Tos, patiesību sakot, vēl varētu paciest, bet ko mēs iesāksim, ja atnāks Dižpods? Viņš pie televizora noteikti aizmigs, un pasaulē nav tāda cilvēka, kas Dižpodu varētu pamodināt.
Vēl kļūmīgāks būs Veķa apciemojums – tam tipam ir pretīgs paradums visur vest līdzi savu blusaino suni. Un kur tad vēl Stērbelnieks, kur Vellakoks, kur Tūtiņš… Nē, nē, tiklīdz mājās būs televizors, es izlēkšu pa logu!
Mēs dzīvojam ceturtajā stāvā, tāpēc sieva televizoru nepirka. Bet kaimiņi bīstamo aparātu nopirka, un tagad, pēc desmit gadiem, mūsu dzīvoklis ir kļuvis par elli. Katru vakaru precīzi sešos pie durvīm klauvē Pūpēdis.
– Mīļais kaimiņ, – viņš žēlā balsī saka, – ļauj kādu stundiņu pasēdēt mierā un klusumā! Tev, paldies dievam, televizora nav, un tavi bērni nevar to nolādēto kasti visu vakaru leijerēt!
Pūpēdim seko Zalāts, Vārna un Muķelis. Tad nāk Dižpods. Viņš nogāžas uz dīvāna, nosēcas: “Te ir kluss kā paradīzē!” – un aizmieg.
Tagad, protams, mūsu dzīvoklī ir arī blusas. Par tām es varu pateikties Veķim un viņa sunim. Klusuma mīļotāju skumjo pulku vēl kuplina Stērbelnieks, Vellakoks un Ļekata. Viņi visi sēž pie manis līdz pusnaktij un priecājas, cik jauki atrasties dzīvoklī, kur nav televizora.
Bet ilgi viņi nepriecāsies. Es arī nopirkšu televizoru
