Laimes liešana 1
Laimes liešana Vecgada vakarā Ļekatnieks ielūdza mani un Cāļaprieku viesos. Esot iecerētas nelielas vakariņas trim personām, gremdēšanās atmiņās un laimes liešana.
Atklāti sakot, Ļekatnieks ir drusku ķerts. Pirms pāris gadiem viņš nopirka vecu ševroletu un vēl arvien tic, ka šitā grabaža kādreiz ripos bez stumšanas. Bet citādi Ļekatnieks nav slikts cilvēks. Kad mēs pārkāpām viņa mitekļa slieksni, viņš mūs nobučoja un sauca par švāģeriem.
Pie galda sarunas grozījās tikai ap motoriem, šasijām, pedāļiem un rezerves daļām.
– Jā, – Ļekatnieks nopūtās, – pirms gada man gandrīz zuda cerības kādreiz iepūst savam dampim dvašu. Meklē, cik gribi, bet ševroleta rezerves daļu nav, nav un nav! Tad liktenis deva man zīmi – pagājušajā Vecgada vakarā lēju laimi un izlēju eņģeli. Kā zināms, eņģelis ir ļoti laba zīme, tas mani spēcināja jauniem rezerves daļu meklējumiem. Un, kā rakstīts stāv, kas meklē, tas atrod! Pacelsim glāzes par eņģeļu veselību!
Mēs pacēlām glāzes. Pēc tam Cāļaprieks uzsauca tostu par godu cūkai. Ja Vecgada vakarā laimējoties izliet cūku, tā arī esot ļoti laba zīme. Es savukārt sumināju galošu – neapšaubāmi labvēlīgu laimes veidolu.
Ar slavējamu neatlaidību mēs turpinājām celt glāzes par godu visām labajām zīmēm – pankūkai, pelei, astes zvaigznei, kārava dūzim, zivij un tā tālāk.
Kad bijām tikuši līdz jaunavai, Ļekatnieks paskaloja pudeles un kļuva tramīgs.
– Nepielūdzami fakti liecina, ka mums draud briesmīgs sausums. Ja klātesošajiem nav nekas pretī, es aizskriešu uz veikalu vēl pēc dažiem trauciņiem.
Klātesošajiem absolūti nekas nebija pretī, un Ļekatnieks, paķēris portfeli, pazuda.
…Mēs ar Cāļaprieku palikām vieni un sākām strīdēties, vai ķerta cilvēka dvēsele pēc nāves var vai nevar iemiesoties vecā ševroletā.
Pulkstenis nosita vienpadsmit.
– Liesim laimi! – Cāļaprieks iesaucās – Paķer pannu un bļodu, es sameklēšu alvu!
Bet alvu nekur nevarēja atrast. Ne skapī, ne pagultē, ne krāsns augšā – nekur. Beigu beigās es divus alvas gabalus atradu uz klavierēm.
Tie bija ietīti avīzē un pārsieti ar rozā lentīti.
Ļekatnieks atgriezās – aizelsies un sārts. Ieraudzījis, ka alva jau izkususi, viņš kautri lūdza atļauju pirmajam liet laimi. Kāpēc ne, lej vesels!
Ļekatnieka laime bija pavisam ērmīga. Es domāju, ka tā atgādina gaļas mašīnu, bet Cāļaprieks pateica skaidri un gaiši – tas ir trakokrekls.
– Nevar būt! – Ļekatnieks izbijies murmināja.
– Un ko tas nozīmē? – To, ka tu sāksi trakot.
– Bet kāpēc lai es trakotu?
– Nezinu. Varbūt nelaimīgas mīlestības dēļ, varbūt sakarā ar Saules plankumiem, varbūt aiz kreņķiem…
– Man kreņķu vairs nav, – Ļekatnieks sacīja. – Divus gadus meklēju gultņus, kas derētu manam ševroletam, un vakar es tos atradu.
Lieliskus, jaunus babīta gultņus! Un tagad pacelsim glāzes, lai jaunie gultņi kalpo mūžīgi un trīs dienas!
Cāļaprieks mani paraustīja aiz piedurknes.
– Uzmanies, Ļekatnieks drīz sāks trakot! – Tu domā? – es paklusām jautāju.
– Par to nav šaubu. Viņš trakos un pie tam briesmīgi. Vai tu zini, no kā mēs lējām laimi? Domā, no alvas? Nekā! Tie bija gultņi, babīta
gultņi… Pazudīsim, kamēr nav par vēlu!
Es atzinu, ka tā būtu ļoti pareiza rīcība.
