Astoņi dažādi stāsti par ļaudīm pierobežā Latgalē 2
Valsts pamatpazīmes ir zeme (teritorija), iedzīvotāji un suverēna vara. Tā tas ir pēc politoloģiskas definīcijas. Nešķirosim, kurš no šiem trim elementiem svarīgāks, bet šajā reizē – Latvijas Republikas dibināšanas gadadienas priekšvakarā – pievērsīsimies mums, cilvēkiem. Jo mēs esam tie, kas gan sargā savu valsti, savu teritoriju, gan veido varu. Es devos pie ļaudīm uz pierobežu – Latvijas galējiem austrumiem. Tur sastapu gan darbīgus un optimistiskus, gan uz visu pasauli dusmīgus cilvēkus. Bet stāsts vairāk būs par pirmajiem. Tiem, kuri daudz dara paši, negaidot palīdzību no valsts, secinot: “Ja strādā, vienmēr un visos laikos ir labi.” Par tiem, kuri ar lepnumu saka: “Mums nav kauns, kā esam sakopuši šo savu Latvijas stūrīti.”
Vecā kaluma latgalieši
Pie Kārsavas novada Malnavas pagasta Livzinīku sādžas māju “Lūši” senioru pāra, latgaliešiem Staņislava (83 gadus vecs) un Valentīnas (84) Streļciem iebraucu bez brīdinājuma, nezinot, kas mani sagaida. Pie mājām iekopts neliels, nesen stādīts ābeļdārzs. Valentīna nāk pār pagalmu no pagraba ar skābētiem gurķiem šķīvītī, bet Staņislavs pieplacis istabā pie radio un klausās Latvijas Radio pirmo programmu. Abi pārsteigti par manu ierašanos, bet nav nobijušies no nelūgtā viesa. Par pēdējo nemaz nebūtu brīnījies, jo ir šosejas mala, līdz Grebņevas robežpunktam ar Krieviju desmit kilometru. Vai asaras saskrien acīs, redzot, ka saimnieks šai vēlā rudens ikdienā ir uzvalkā ar baltu kabatas lakatiņu krūšu kabatā un Latvijas krāsu džemperītī zem žaketes. Abi cenšas būt dzīvespriecīgi, saimnieks stalts un striktu runu, bet neslēpj, ka ir vecuma un slimību nomocīti. Citādi viss labi un nekā netrūkstot. Par abiem kopā 470 eiro pensija. Abi dzīvo nelielā mājiņā, kur siltāk un mīļāk. Lielajā dzīvojamā mājā mīt dēls Andris (zemnieks) ar ģimeni. Meita Silvija strādā Īrijā. Trīs mazbērni.
“Lūšus” no muižkunga izpirkuši Staņislava senči, viņa tēvs ar brāli cīnījušies Latvijas neatkarības cīņās pret Bermontu. Pats Staņislavs jau sešos gados ganos gājis, 12 gadu vecumā – stāvējis pie arkla. Skolā gājis tikai divas klases, vēlāk piemācījies un visu mūžu nostrādājis par traktoristu, ceļus taisījis, mežu gāzis.
Ēdu Valentīnas gatavotās pupu kotletes (maltas pupas uz pusēm ar maltu gaļu) un klausos, kā abi stāsta par iztikšanu. Pagrabs pilns ar pašaudzēto pārtiku. Ledusskapis – ar veikalā pirkto. Saimniece padomju gados strādājusi par ģeogrāfijas skolotāju, turējuši arī cūkas, govis un zirgu. Saimnieks smej: vai tad tagad kāda skolotāja kūtī ies – smird taču! –, bet agrāk nekas nesmirdēja…
