“Ja nekontrolē emocijas, var sajukt prātā,” brīvprātīgie no Latvijas stāsta par emocijām, atrodoties karā 0
Ir skaidrs, ka karavīram jābūt maksimāli stipram gan fiziski, gan emocionāli, bet kādas ir sajūtas, atrodoties reālā karadarbībā? Kas tādos brīžos notiek karavīru prātā? Uz šo jautājumu TV24 “Speciālizlaiduma” ēterā atbildējuši divi Ukrainas brīvprātīgo bataljona karavīri no Latvijas – Eividas Putrinskas un Gundars Kalve.
E.Putrinskas atgādina teicienu, ka nebaidās tikai muļķi, taču kara brīdī baidīties arī īsti nesanāk: “Tās nav izteiktas bailes, bet noteikti tas ir uztraukums. Es pat nedomāju, ka tas ir adrenalīns. Drīzāk ir jāsaglabā vēss prāts.”
Viņš arī uzsver, cik būtiski ir censties kontrolēt savas emocijas: “Ja nekontrolē savas sajūtas un emocijas, var nedaudz sajukt prātā, es domāju. Kad tuvojas sprādzieni arvien tuvāk un tuvāk ierakumam, tas mirklis ir robeža – vai cilvēks krīt panikā, smadzenes nedarbojas pietiekamā kontrolētībā. Tad cilvēks nav saimnieks pats sev. Ir jāturas, jāseko līdzi, ko domāt, kā domāt.”
Karavīri pamazām precīzi iemācās atšķir šāviņu skaņas, kas būtiski ietekmē sajūtas: “Gaidot, kad izlido artilērija, vai svilpiens ir pāri, garām vai blakus… To nevar pateikt, bet var saprast. Ja dzird svilpienu, tad lādiņš būs tālāk no ierakuma. Ja nedzird, tad pēc brīža – līdz 4 sekundēm, tas būs ierakuma tuvumā.”
Nedaudz citādi savas emocijas iezīmē G.Kalve: “Varētu teikt banāli, bet es braucu uz Ukrainu kā uz darbu, ko jāpaveic kvalitatīvi, atbildīgi. Ir jāiznīcina iespējami vairāk okupantu, lai pasaulē paliktu mazāk slepkavu. Tieši no tāda vadmotīva es vadījos.”
“Ir dots uzdevums, un tu nedrīksti atkāpties ne pa labi, ne kreisi. Ej tikai uz priekšu vēsu galvu, stingru roku un atnāc mājās kā uzvarētājs!”
