“Ja šī josla kritīs, ceļš uz Kijivu būs vaļā!” Ukrainas dronu tīklu cietoksnis, kur Krievija iestrēgusi asiņainā slazdā 0
Ukrainas tā dēvētā nocietinājumu josla ir piecu pilsētu un apdzīvotu vietu virkne, kas veido stratēģisku aizsardzības līniju pret Krievijas virzīšanos Donbasā. Tā ir viena no vietām, kur karš šobrīd ir īpaši nežēlīgs.
Svarīga loma šajā aizsardzībā ir gan augstienēm, gan mežiem, gan Krivij Torecas un Kazennij Torecas upēm, tomēr lielākais šķērslis Krievijas spēkiem ir tieši pilsētas un apdzīvotās vietas.
Ukraina bažījas: ja šī nocietinājumu josla kristu vai tiktu atdota Krievijai, tas varētu pavērt ceļu pāri mazapbūvētām zemienēm uz tādām nozīmīgām pilsētām kā Dnipro, Harkiva un Kijiva.
Britu laikraksts “The Guardian” apmeklējis šo nocietinājumu joslu, kur ceļus un ēkas sedz pretdronu tīkli, bet karavīri un civiliedzīvotāji dzīvo pastāvīgā Krievijas uzbrukumu apdraudējumā.
Nelielajā Ukrainas pilsētā Limanā pār ēkām kā milzīgs zirnekļu tīkls nokāries izlietots optiskās šķiedras kabelis. Ar šādiem kabeļiem tiek vadīti nāvējošie droni, ko izmanto gan Krievija, gan Ukraina. Pēc gadiem ilgas karadarbības to ir sakrājies tik daudz, ka jauniem droniem caur šo mudžekli kļūst grūti izlidot – rotori tajā sapinas. Putni šos vadus pat izrauj, lai veidotu ligzdas.
Zem spīdīgajām kabeļu šķiedrām redzamas ar artilērijas apšaudēm sagrautas dzīvojamās mājas. Maskavas spēki joprojām katru dienu cenšas ieņemt pilsētu, kuru tie īslaicīgi okupēja līdz Ukrainas 2022. gada pretuzbrukumam, kad tika padzīti.
Aptuveni tūkstotis civiliedzīvotāju, kas vēl palikuši Limanā, dzīvo pagrabos – bez elektrības, gāzes un tekoša ūdens.
Limana ir nocietinājumu joslas ziemeļu priekšpostenis. Šī pilsētu virkne ir kritiski svarīga Ukrainas aizsardzībai Donbasā. Tā kļuvusi par simbolu Kijivas gadiem ilgajai, bet reizēm pretrunīgi vērtētajai stratēģijai – pilsētvidē, ko ieskauj meži un upes, sasaistīt un novārdzināt Krievijas spēkus.
Dārzeņu pārdevējs Oleksandrs Pavlovičs no Limanas aizbēga dienu pirms tikšanās ar “The Guardian” evakuācijas centrā netālajā Slovjanskā. Viņa 78 gadus veco māti vēderā bija ievainojusi šķemba. Ilgas dienas laikā viņa mira lēni un bez palīdzības.
Viņš māti apglabāja dārzā, bet pēc tam ar velosipēdu devās aptuveni 30 kilometru garajā ceļā uz relatīvu drošību. Pa ceļam viņš izdzīvoja sastapšanos ar Krievijas FPV dronu, kas uzsprāga pret ceļu sedzošo pretdronu tīklu. Drona baterija trāpīja viņam pa potīti.
“Pilsēta ir tik smagi izpostīta,” viņš sacīja, kārtojot dažas mantas, ko bija paņēmis līdzi. “Lai mēģinātu noķert mobilo sakaru signālu, jāiet uz centrālo parku. Bet ārā visur ir droni. Mēs baidījāmies aiziet. Taču, kad mamma nomira, man kļuva bail palikt vienam.”
Dažas Donbasa pilsētas, tostarp Pokrovska un Bahmuta, jau ir kritušas pēc asiņainām aplenkuma kaujām, kas tās gandrīz noslaucījušas no kartes. Citas pilsētas ilgstoši atradušās uz kraujas malas.
Tomēr maijā pirmo reizi kopš 2023. gada Ukrainas pretuzbrukuma Kijiva atguva vairāk teritorijas, nekā Krievija tajā pašā laikā spēja sagrābt. Ir pazīmes, ka kara gaita vismaz pašlaik varētu sākt nosvērties Ukrainas labā.
Ukrainas dronu uzbrukumi arvien vairāk grauj Maskavas garās apgādes līnijas Donbasā un uz Krimu, bet sīkstā nocietinājumu joslas aizsardzība ir prasījusi Krievijai milzīgus cilvēku un resursu zaudējumus. Šī teritorija ir daļa no aptuveni 10% Donbasa, ko Krievija nekontrolē un ko Maskava pieprasa kā daļu no jebkādas miera vienošanās. Ukraina baidās, ka šāds scenārijs atstātu rietumos esošās pilsētas, tostarp Dnipro un Kijivu, neaizsargātas pret iespējamu nākotnes iebrukumu.
Nocietinājumu joslas potenciāls tika apzināts jau 2015. gadā, Petro Porošenko prezidentūras laikā – gadu pēc tam, kad Krievija sagrāba Krimu un Ukrainas austrumos sākās karadarbība. Ukraiņi tieši šos notikumus uzskata par kara sākumu.
Stratēģija paredzēja aizsardzības līniju ap četrām lielām Doneckas apgabala pilsētām un to satelītapdzīvotajām vietām, kas stiepjas aptuveni 30 jūdzes no ziemeļiem uz dienvidiem gar autoceļu H-20 Kostjantiņivka–Slovjanska.
Šo teritoriju veido blīvi apdzīvotu centru koncentrācija, lielas rūpnieciskās zonas un sarežģīta ģeogrāfija – upes, meži un paaugstinājumi –, kas dod priekšrocības aizstāvjiem.
ASV domnīca “Institute for the Study of War” aprīlī publicētā ziņojumā šo joslu raksturoja kā aizsardzībai gandrīz ideāli piemērotu. Domnīca norādīja, ka Ukrainai tā dod būtisku priekšrocību, un piebilda: izmaksas, ko Krievija samaksāja Bahmutas kaujā vai kampaņā par Pokrovsku, nobālētu salīdzinājumā ar to, kas būtu nepieciešams šīs nocietinājumu joslas ieņemšanai – pieņemot, ka Krievijas spēki to vispār spētu paveikt.
Pēdējās nedēļās Krievijas uzbrukumu temps ir strauji pieaudzis, taču vismaz pagaidām konkrētu ieguvumu Krievijas spēkiem ir maz. Tikmēr Kremļa “gaļas mašīnā” tiek mesti arvien jauni cilvēki.
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gada februārī karš ir pilnībā mainījies. Tas jau ilgst ilgāk nekā Pirmais pasaules karš.
Brigādes, kas 2023. gada pretuzbrukuma laikā ieradās šajā reģionā, pārvietojās kolonās ar steigā nomaskētām civilajām automašīnām. Tagad tās pilsētās un frontes tuvumā pārvietojas transportlīdzekļos, kas atgādina distopiskas filmas “Mad Max” ainas – ar metāla trosēm, režģiem un “būriem”, kas domāti, lai priekšlaikus detonētu medījošos Krievijas dronus.
Mežos un laukos agrāk vienkāršās aizsardzības pozīcijas ir pārvērstas par dziļu šķēršļu sistēmu – prettanku grāvjiem, stabiem, dzeloņstiepļu mudžekļiem un citiem aizsprostiem.
Blakus fiziskajiem šķēršļiem izvietotas antenas dronu pamanīšanai un elektroniskās cīņas līdzekļi to neitralizēšanai. Ielas un plaši autoceļu posmi pārklāti ar pretdronu tīklu tuneļiem.
“Karš kopš 2022. gada ir mainījies,” sacīja Ukrainas 93. brigādes komandieris, pulkvežleitnants Šamils Krutkovs, kuru “The Guardian” satika Kramatorskā.
Viņš atzina, ka nocietinājumu joslas un tās priekšpilsētu aizsardzību gadu gaitā daudzi frontē karojošie vērtējuši skeptiski. Taču šī stratēģija Ukrainai ir devusi laiku pielāgoties jaunam kara veidam, kurā dominē droni, kaujas roboti un attālinātā novērošana.
Arī ukraiņu karavīri ir mainījušies. Agrāk kājnieki runāja par tuvcīņām mežos un pilsētās, bet tagad daudzi ir dronu operatori, kas karo attālināti frontē, kura kļuvusi par intensīvi novērotu “nāves zonu”. Tajā ikviens mēģinājums virzīties uz priekšu ir redzams un ārkārtīgi bīstams.
“Tehnoloģijas visu ir apgriezušas kājām gaisā. Mums Donbasā bijušas ļoti smagas kaujas, bet tie grūtie laiki piespieda mūs domāt un būt radošiem,” sacīja Krutkovs.
Viņš piebilda, ka šobrīd ir maz iespēju klasiskam manevru karam ar lieliem spēkiem. “Abām pusēm ir tās pašas tehnoloģijas. Es neesmu pārliecināts, ka kādai pusei ir iespēja īstenot lielu ofensīvu.” Krievijas ģenerāļiem, kuri sola drīzas uzvaras šajā frontē, tā ir problēma, bet aizstāvjiem – mazāks izaicinājums.
“Gadu gaitā situācija mainījusies no tā, ka pret mums varēja stāvēt Krievijas pulks, līdz diviem krieviem, kas mēģina iefiltrēties,” sacīja Krutkovs. “Es jokoju, ka kopš kara sākuma mēs esam karojuši par ciemiem, pilsētām un rajoniem, pēc tam par mežiem, bet tagad – par lapsu alām, kurās Krievijas karavīri grib paslēpties.”
Viņa prognoze nākamajiem mēnešiem ir nāvējošās “pelēkās zonas” paplašināšanās starp abu pušu spēkiem un Krievijas spēku iestrēgšana šajā purvā.
Vadims, 63. brigādes virsnieks, kas karo Limanā un tās apkārtnē, nocietinājumu joslas panākumus saista ar 2024. gadā sāktajām militārajām reformām. Tās uzlaboja Ukrainas bruņoto spēku spēju koordinēt darbību plašākā mērogā.
“Agrāk viena brigāde noturēja savu pozīciju, bet krievi to apgāja no labās un kreisās puses. Nebija koordinācijas, un ienaidnieks vienmēr meklē spraugu starp brigādēm. Tagad atšķirība ir jūtama. Ir labāk,” viņš sacīja.
“Mēs sākām veidot īstas nāves zonas. Attīrījām mežus, rakām prettanku grāvjus, likām stieples un šķēršļus ar kokiem. Kad ienaidnieks kustas, viss ir redzams. Pēdējo sešu mēnešu laikā mūsu sektorā mēs krieviem neesam atdevuši ne metru.”
Tas gan nenozīmē, ka Krievijas karaspēks atsevišķās vietās nav virzījies uz priekšu. Kostjantiņivkā, nocietinājumu joslas dienvidu punktā, Krievijas spēki jau ieņem pilsētas austrumu daļu, bet rietumu daļa pāri Krivij Torecas upei kļuvusi par “nāves zonu”, jo Krievijas grupas mēģina iefiltrēties pilsētas centrā. Šī virzība Krievijas spēkiem prasījusi milzīgus cilvēku zaudējumus.
Arī Ukrainas armijai un civiliedzīvotājiem cena ir smaga. Slovjanskā un Kramatorskā rūpnīcas un daudzdzīvokļu ēkas ik dienu nes dronu un raķešu triecienu pēdas. Degvielas uzpildes stacijas ir pārklātas ar tīkliem, degvielas sūkņi nostiprināti ar smilšu maisiem, bet darbiniekiem un klientiem izbūvētas betona patvertnes.
Kad parādās FPV droni – un tas notiek vairākas reizes dienā –, atskan nepārtraukta sirēna, kas ar savu ilgumu atšķiras no parastajiem gaisa trauksmes brīdinājumiem.
Kramatorskā, izejot no pagraba, kur notika saruna ar Krutkovu, “The Guardian” žurnālisti nonāca pie nesena trieciena sekām. Dzīvojamai ēkai kvartāla attālumā bija trāpījis “Shahed” tipa delta spārna drons, ievainojot četrus cilvēkus.
Četrdesmit sešus gadus vecā Jūlija Meļņika, kura dzīvo šajā ēkā, savu dzīvokli kārtoja ar fatālu mieru. Kāpņu telpa bija apdegusi, gaisā vēl jūtama sprādziena izraisītā ugunsgrēka smaka.
“Dažreiz troksnis mani biedē. Bet, ja es dzirdu sprādzienu, tātad esmu dzīva un dzīve turpinās. Tas sprāga kaut kur citur,” viņa sacīja. “Dažreiz domāju – man kaut kas jādara, jābrauc prom. Bet pēc divām stundām es jau esmu pārdomājusi. Un, redziet, mana māja vēl stāv.”
Citas ēkas Slovjanskā un Kramatorskā nav bijušas tik veiksmīgas. Tomēr nesen uzstādītie pretdronu tīkli un patvertnes ļauj iedzīvotājiem doties uz veikaliem, arī atklātajiem tirgiem. Taču šie tīkli ir efektīvi tikai pret mazākiem droniem un neaizsargā no daudz lielākajiem “Shahed” droniem un planējošajām aviobumbām.
Kopumā Ukraina uzskata, ka nocietinājumu josla lielā mērā turas pret Krievijas uzbrukumiem. Tas dod Kijivai iespēju pretoties Maskavas prasībām atdot teritoriju apmaiņā pret neskaidru karadarbības pārtraukšanu. Ukraina uzskata, ka šāda vienošanās ļautu Krievijai izmantot Donbasu kā tramplīnu nākamam uzbrukumam.
Aizsardzība Ukrainai devusi laiku īstenot arī citas stratēģijas, īpaši dronu uzbrukumus apgādes līnijām uz okupēto Krimu un Donbasu, tādējādi vājinot Maskavas spēju turpināt operācijas.
Vadims, kura brigāde karo Limanas apkārtnē, sacīja: “Ienaidnieks neatsakās no mēģinājumiem šturmēt Limanu un nostiprināties tur. Viņu uzdevums pagājušajā gadā bija ieņemt Limanu līdz oktobrim. Pēc tam – līdz jaunajam gadam. Tad līdz martam. Tagad – līdz vasaras beigām.”
Vienas pilsētas aizstāvēšana palīdz aizstāvēt arī pārējās. Tomēr Vadims atzina, ka nocietinājumu joslas pilsētu un rūpniecības objektu savstarpējā saistība var būt gan spēks, gan ievainojamība, ja tiek pārrauti loģistikas ceļi.
“Protams, ja mēs zaudēsim Limanu, tā būs problēma Slovjanskai. Bet tas ir – ja,” viņš sacīja.
Viņš norādīja, ka Ukrainā mainījusies attieksme pret šo stratēģiju. Iepriekš bieži tika uzdoti asi jautājumi par aizsardzības cenu.
“Es atceros, ka pirms diviem gadiem bija daudz jautājumu – kāpēc mēs turamies noteiktās vietās, lai gan tas tāpat bija acīmredzami,” sacīja Vadims. “Tagad viss ir pilnīgi citādi. Toreiz teica: kāpēc turēties pie tā? Tagad saka pretējo – mums jāuzkrāj spēki, lai kaut kā iegūtu taktisku priekšrocību.”
Taču cilvēciskā cena, kas kara ievilkšanās laikā bieži pazūd aiz panākumu un neveiksmju mērīšanas metros, joprojām ir milzīga.
Evakuācijas centrā Slovjanskā 68 gadus vecā Ludmila un viņas draudzene Tatjana tikko bija izbēgušas no ciema, kas atrodas aptuveni trīs kilometrus no Krievijas pozīcijām.
Ludmila bija pārgurusi un traumēta. Iepriekšējā dienā Krievijas planējošā aviobumba trāpīja viņas mājai, nogalinot vīru un vēl divus vīriešus, bet kaimiņam noraujot roku.
“Es tikko biju izgājusi pagalmā. Tas bija brīnums, ka mani neievainoja. Pēdējos divus gadus mēs dzīvojām pagrabā,” viņa sacīja.
“Karavīri atnāca palīdzēt un meklēt manu vīru. Bet viņš bija pazudis. Es Slovjanskā nejūtos droši,” viņa piebilda. “Pagājušajā naktī dzirdējām sprādzienus un nevarējām gulēt. Es došos uz valsts rietumiem, kur ir mans dēls, viņa sieva un mani mazbērni. Bet man jāzina, kas notika ar manu vīru. Es nevaru rast mieru, kamēr to nezinu.”
