Kāpēc gudri cilvēki kļūst par krāpnieku upuriem jeb digitālie paradumi, kas palīdz pasargāt digitālo identitāti 0
Telefons iepīkstas. Mēs automātiski paņemam to rokās, paskatāmies ekrānā un pēc dažām sekundēm ievadām PIN kodu. Šī darbība šķiet tik pašsaprotama un automātiska, ka par to pat neaizdomājamies. Taču tieši šajās dažās sekundēs mēs ne tikai pieslēdzamies internetbankai vai valsts e-pakalpojumam. Mēs apliecinām savu identitāti, parakstām juridiski saistošu dokumentu vai apstiprinām naudas pārskaitījumu.
Mēs zinām savus PIN kodus, mākam digitālā vidē parakstīt, pirkt, pārdot, apliecināt un pierakstīties. Tad kāpēc digitālajiem krāpniekiem izdodas apmuļķot cilvēkus no visām vecuma grupām, izglītības un ienākumu līmeņiem? Digitālās identitātes risinājuma Smart-ID izstrādātāja SK ID Solutions Latvijas filiāles vadītāja Ludmila Bērica atzīst: “Mēs bieži domājam, ka lielākais risks ir tehnoloģijas, bet patiesībā izšķiroša ir cilvēka rīcība. Tehnoloģijas kļūst arvien drošākas, taču krāpnieki kļūst arvien prasmīgāki cilvēku pārliecināšanā. Krāpniekiem izdodas, jo cilvēki steidzas un darbojas automātiski. Pašu vai krāpnieku radīta steiga vai “autopilots” lēmumos un rīcībā ir gandrīz vienīgais faktors, kas vieno visus apkrāptos. Tāpēc esmu gatava apgalvot, ka vērtīgākais aktīvs, ko cilvēks var iegādāties, ir labs ieradums. Lai šo ieradumu izkoptu, ir svarīgi sevi pieradināt nesteigties un apzināti izvērtēt katru soli digitālajā vidē.”
Moderni krāpnieki neuzlauž datorus. Viņi cenšas uzlauzt cilvēku.
Daudzi joprojām iedomājas krāpnieku, hakeri kā cilvēku tumšā telpā pie datora, kurš mēģina uzlauzt banku vai kādu sarežģītu sistēmu. Patiesībā mūsdienu krāpniecība izskatās pavisam citādi, tā ir vesela industrija ar zvanu centriem, rūpīgi pārdomātiem procesiem, labi apmācītiem un atalgotiem darbiniekiem, bet pats svarīgākais – ar zināšanām un prasmēm psiholoģiski manipulēt un ietekmēt. “Mūsdienu digitālās krāpniecības viens no galvenajiem virzieniem ir mēģināt pārliecināt cilvēku pašam izdarīt to, ko vēlas krāpnieks. Un lai to panāktu ir jābūt labam psihologam, nevis IT cilvēkam,” vidi, kurā darbojas krāpnieki raksturo Ludmila Bērica.
Šo pieeju kiberdrošībā sauc par sociālo inženieriju. Tās pamatā nav tehnoloģijas, bet psiholoģija. Cilvēkam zvana, nosūta īsziņu vai e-pastu, rada steigas sajūtu, satraukumu vai autoritātes iespaidu. Mērķis ir viens – panākt, lai cilvēks rīkojas impulsīvi un nepaspēj padomāt. Kiberdrošības uzņēmumu grupas “Possible Security” eksperts un baltais hakeris Kirils Solovjovs norāda, ka krāpnieki ļoti labi pārzina cilvēku uzvedību. “Mēs katru dienu pieņemam tūkstošiem mikrolēmumu. Tieši tāpēc digitālajā vidē visbīstamākais nav zināšanu trūkums, bet automātiska rīcība. Mēs esam pieraduši spiest “Apstiprināt” un “Piekrītu”, jo to darām desmitiem reižu dienā. Diemžēl arī datu ekonomikā balstītais reklāmu bizness un mūsdienu juridiskās prasības digitālajā vidē ir radījušas virkni protokolu, kuros tiek pieprasīts mūsu apstiprinājums vai noliegums, skaidri apzinoties, ka mēs kā lietotāji šo informāciju nelasām un neuztveram. Tā rodas digitālā paviršība un vienaldzība, kas mums rada nepareizu un nevēlamus paradumus, bet krāpniekiem – vietu izpausties.” To apliecina arī CERT.LV un Kantar 2025.gada sabiedriskās domas aptaujas rezultāti par Latvijas iedzīvotāju kiberdrošības paradumiem. Lai gan lielākā daļa iedzīvotāju internetā jūtas droši, tikai neliela daļa labi pārzina kiberhigiēnas principus vai konsekventi izmanto papildu drošības risinājumus visiem saviem kontiem. Proti, pētījums parāda, ka drošības sajūta, kas mums ir, ne vienmēr nozīmē objektīvi drošus ikdienas paradumus.
Digitālā higiēna sākas galvā un turpinās ierīcē.
Agrāk vecāki bērniem mācīja paskatīties pa kreisi un pa labi pirms šķērsot ielu. Šodien mums jāiemācās vēl viens dzīves paradums – pirms nospiest “Apstiprināt”, uz dažām sekundēm apstāties un izlasīt, ko patiesībā apstiprinām. Digitālā vide ir kļuvusi par daļu no mūsu ikdienas, un tajā drošību nosaka ne tikai tehnoloģijas, bet arī mūsu paradumi. Piemēram, par roku mazgāšanu, drošības jostas lietošanu vai mājas durvju aizslēgšanu mēs vairs nedomājam. Tie ir paradumi, kas kļuvuši pašsaprotami. Tieši tāpat būtu jādomā arī par digitālo higiēnu.
Digitālās nozares eksperti ar kiber- jeb digitālo higiēnu saprot vienkāršas ikdienas darbības, kas palīdz pasargāt sevi digitālajā vidē. Tās neprasa īpašas tehniskās zināšanas, tomēr būtiski samazina iespēju kļūt par krāpniecības upuri. “Labākais padoms ir ļoti vienkāršs,” saka Ludmila Bērica. “Apstājieties. Ieelpojiet. Izlasiet, kas rakstīts ekrānā, un tikai tad pieņemiet lēmumu.” Šīs dažas sekundes dažkārt var pasargāt gan no finansiāliem zaudējumiem, gan no ilga un sarežģīta procesa, cenšoties novērst krāpniecības sekas.
Vai mēs parakstītu tukšu papīra lapu?
Digitālajā vidē cilvēki bieži dara to, ko nekad nedarītu dzīvē. Mēs neparakstītu tukšu dokumentu, ar domu, lai tā saturu aizpilda kāds kaut kad vēlāk. Mēs neļautu svešiniekam izmantot savu pasi. Mēs neatdotu bankas karti nepazīstamiem cilvēkiem kopā ar PIN kodu.
Taču digitālajā vidē mēs mēdzam apstiprinām pieprasījumus, pat neizlasot, ko tie nozīmē. Lietojot digitālās identitātes rīkus ir īpaši svarīgi apzināties to nozīmi un būtību, saprast, ka tā nav vēl viena aplikācija telefonā. “PIN1 nav vienkārši parole,” atgādina Ludmila Bērica. “Tas apliecina tavu identitāti, gluži kā uzrādot pasi vai ID karti. Savukārt PIN2 ir tavs digitālais paraksts. Ar to tu juridiski apstiprini savu gribu veikt konkrētu darbību.” Tas nozīmē, ka pirms PIN2 ievadīšanas vienmēr ir jāizlasa, ko tieši apstiprinām. Kam paredzēts pieprasījums? Kāda ir summa? Kurš pakalpojumu sniedzējs to ir nosūtījis?
“Izlasīt dokumentu pirms parakstīšanas ir pilnīgi normāli. Diemžēl, mēs bieži digitālajā vidē paļaujamies uz veiksmi un gribam visu izdarīt ātrāk, ātrāk un vēl ātrāk, ” piebilst Kirils Solovjovs. “Digitālajā vidē paradumam izlasīt, saprast un apzināti izvēlēties, vajadzētu būt tikpat pašsaprotamam kā ārpus iekārtām.” Dažkārt cilvēki uzskata, ka drošība sarežģī ikdienu, padara to piņķerīgāku un arī lēnāku. Taču mūsdienu risinājumi pierāda pretējo. Drošas digitālās identitātes sistēmas ļauj atteikties no arvien jaunu paroļu veidošanas, vienlaikus sniedzot lietotājam vairāk informācijas par to, ko viņš apstiprina.
Pieci ieradumi, kas patiešām samazina risku.
Gan kiberdrošības eksperti, gan digitālās identitātes risinājumu veidotāji ir vienisprātis, ka drošību nosaka ikdienas paradumi, un daži no tiem ir jāattīsta līdz pat automātiskai un pašsaprotamai darbībai.
1. vienmēr izlasīt, ko tieši apstiprinām, nevis automātiski ievadīt PIN kodu.
Šis ir patiešām viens no svarīgākajiem drošības paradumiem: rūpīgi pārbaudīt autentifikācijas vai elektroniskās parakstīšanas pieprasījumu pirms tā apstiprināšanas. Ja pats neesat uzsācis konkrēto darbību, pieprasījumu nevajag apstiprināt. “Digitālajā vidē cilvēki bieži pieņem lēmumus ieraduma pēc, īpaši tad, ja darbība šķiet pazīstama un ikdienā atkārtojas. Taču tieši šajos brīžos ir svarīgi uz dažām sekundēm apstāties un pārliecināties, ko mēs patiesībā apstiprinām,” skaidro kiberdrošības eksperts Kirils Solovjovs.
2. neļaut sevi steidzināt.
Nevienam un nekad. Krāpnieku lielākais sabiedrotais ir cilvēka stress un sajūta, ka viss jāizdara nekavējoties.
3. izmantot drošus autentifikācijas risinājumus un, kur iespējams, atteikties no vienkāršām parolēm.
Eksperti konsekventi iesaka izmantot vairāku faktoru autentifikāciju visur, kur tā ir pieejama, jo ar paroli vien mūsdienās vairs nepietiek. Drošas digitālās identitātes risinājumi, piemēram, Smart-ID, nodrošina papildu drošības slāni un ļauj lietotājam redzēt autentifikācijas vai parakstīšanas pieprasījumu pirms tā apstiprināšanas. Tas palīdz saglabāt kontroli pār savām digitālajām darbībām un vienlaikus padara autorizēšanos ērtāku.
4. nekad nevienam neizpaust PIN kodus vai paroles.
Ne banka, ne Smart-ID, ne valsts iestādes tos nekad neprasīs telefonzvana laikā, e-pastā vai īsziņā.
5. regulāri atjaunināt telefonu, datoru un lietotnes.
Programmatūras atjauninājumi nav tikai jaunas funkcijas, tie novērš arī drošības ievainojamības.
Un noslēgumā eksperti aicina atcerēties, ka digitālā vidē mēs esam tie paši, kas īstajā dzīvē un mēs varam šīs vides nenodalīt, proti, parūpēties par savas ģimenes mazāk aizsargātajiem – senioriem, bērniem. Labs ieradums ir izdomāt tikai jūsu ģimenei zināmu frāzi vai jautājumu, ar kura palīdzību jūs varat pārliecināties, vai neizprotams zvans, zvanītājs, ziņas nodevējs ir krāpnieks vai patiešām kāds ar jūsu ģimeni
saistīts. Jūsu seniori jutīsies daudz pārliecinātāki un nepadosies stresam, ja viņiem būs šāds kontroles jautājums, brīdī, kad MI pārveidotā balsī zvanīs kāds no tuviniekiem un stāstīs par nelaimi, kurai tūlīt nepieciešams naudas pārskaitījums. Jo īstais jūs zinās, ka mamma no visiem pasaules dzīvniekiem, vislabāk gribētu korgiju, bet krāpnieks – nē
