** 0
Nesēj nabadzībā! Kāpēc vieniem bagātība tūlīt izsīkst, bet citiem vairojas? Lai to izprastu, mazliet jāpavēro, kā aizrit dienas. Šādos mirkļos iespējams tikt laukā no nabadzības muklāja. Visapkārt ir enerģijas – pārpilnības enerģija, labklājības enerģija, bet ir arī nabadzības, nedrošības, pļāpīguma un citas enerģijas. Ar savu attieksmi katrs kaut ko nopelna. Nopelnītais liek ciest vai priecāties.
Nereti, dienai ritot, prātā ienāk doma – atkal viens un tas pats! Analīzes vietā cilvēks turpina modelēt tās pašas domas, uzturēties tajās pašās enerģijās. Bet doma ir kā ir sēkla. Iesētais dīgst tur, kur tas sēts. Nabadzībā sētais vairos nabadzību, gudrībā sētais vairos gudrību. Ja nesijāsim domas, riņķadeja turpināsies bez iespējas apstāties. Tāpēc tā vietā, lai bēdātos, dusmotos, taisnotos, vajadzētu paskaidrot savam prātam, ka notiek process, kurā cilvēks var bagātināties, atjaunoties, pildīties ar citādu pieredzi – pozitīvāku, gaišāku, laimīgāku. Jo ātrāk to sapratīs, jo drīzāk pacelsies uz labklājību veicinošā viļņa.
**
Atļauties priecāties, atļauties zaudēt. Par prieku daudzi jūsmo, bet neprot ielaist sirdī, jo tas nav viegli. Lai to spētu, jāpārvar iedomība, kūtrums, jāpaceļ skatiens debesīs. Jāatmet doma, ka viss jau zināms. Ko tas nozīmē – es visu zinu?! Tā ir komanda zināšanu kanālam aizvērties. Šādi cilvēks noslēdzas, lai beigtu zemes gaitas. No maza bērna zinātkāres vairs nav ne miņas. Instruments – ķermenis – kļūst lieks, gars var doties mājup. Pastāstot sev, ka neesi pasaules naba, prāts, kas pieradis uzvarēt, varēs atļauties zaudēt, lai vēlāk gūtu daudz lielākas uzvaras. Arī prasmi priecāties.
