Kļūsti par savu izjūtu pētnieku! Atziņas harmonijai 0
Nemaini pasauli, maini sevi! Viena no brīvības pazīmēm ir spēja pārslēgties, mainīt akcentus. Cilvēks ir daļa no Dieva dabas, tomēr reizēm svaru kausi zaudē līdzsvaru. Kāpēc? Dzīvodami pilnīgajā pasaulē, cenšamies to mainīt. Patiesībā jāmainās cilvēkam pašam. Prāts ir kā mazs bērns, tas kāro iegūt. Cilvēka apziņa, raksturs ir kopums, kas maināms dzīves laikā. Jāizdara secinājumi, jāvēro. Dzīve ir dzīvība, tā plūst. Ir jākļūst par tās pētnieku.
36,6°C viesis IVARS VRUBĻEVSKIS, dzīves norišu un izjūtu pētnieks
Barjeras ceļā uz laimi. Veidojot attiecības, jāvēro savas izjūtas. Tās rāda, kas attur no laimes. Tātad, nevis vainojot citus, bet pētot sevi, iespējams gūt apmierinātību. Piemēram, uzskati un principi var būt barjeras. Ko darīt, lai to mainītu? Ienest sevī pārmaiņas. Pirmām kārtām uztverē, attieksmē. Ko tas nozīmē? Necensties uzreiz atrast vīru vai sievu, bet mācīties draudzēties. Draudzībā augs personība, radīsies atbildes, kas palīdzēs situācijās, ko veido citi. Vēlme nevis mukt no grūtībām, bet mācīties mazinās augstprātību un iedomību. Pazudīs tieksme vienmēr noliegt otra teikto – cilvēks kļūs elastīgāks, vairāk liks lietā humoru. Un tad pienāks brīdis, kad dīgs mīlestības priekšvēstneši.
**
Siltums aizvējā. Vīrietis ir kā klints aizvējam, bet siltums, ugunskura liesma – sieviete. Pārāk tuvu var apdedzināties, bet attālinoties var apaukstēties.
**
Mīlestībā – pieņemt, nevis analizēt. Vīrieši un sievietes – viena veseluma divas pretējās pusītes. Doti viens otram, nevis lai saprastos, caur prātu izprotot viens otru, bet lai pieņemtu – tādu, kāds otrs ir. Viens otru papildinot, iemācīsies mīlēt. Sīka otra cilvēka izpēte, analīze ar prātu ir traucēklis mīlestības atnākšanai. Ir kopā, ir komanda, bet nav jūtu. Kā var pielāgot to, kas radīts pretējs?! To iespējams tikai iemīlēt. Prāts pretojas, jo pieradis uztraukties pat izlietas tējas dēļ. Tāpēc, ka ir paradums vētīt un vērtēt. Turpretī, ja iemīl, šis paradums vairs netraucē. Tomēr arī galva nav jāzaudē, kad mīlestība atnāk.
**
Nesēj nabadzībā! Kāpēc vieniem bagātība tūlīt izsīkst, bet citiem vairojas? Lai to izprastu, mazliet jāpavēro, kā aizrit dienas. Šādos mirkļos iespējams tikt laukā no nabadzības muklāja. Visapkārt ir enerģijas – pārpilnības enerģija, labklājības enerģija, bet ir arī nabadzības, nedrošības, pļāpīguma un citas enerģijas. Ar savu attieksmi katrs kaut ko nopelna. Nopelnītais liek ciest vai priecāties.
Nereti, dienai ritot, prātā ienāk doma – atkal viens un tas pats! Analīzes vietā cilvēks turpina modelēt tās pašas domas, uzturēties tajās pašās enerģijās. Bet doma ir kā ir sēkla. Iesētais dīgst tur, kur tas sēts. Nabadzībā sētais vairos nabadzību, gudrībā sētais vairos gudrību. Ja nesijāsim domas, riņķadeja turpināsies bez iespējas apstāties. Tāpēc tā vietā, lai bēdātos, dusmotos, taisnotos, vajadzētu paskaidrot savam prātam, ka notiek process, kurā cilvēks var bagātināties, atjaunoties, pildīties ar citādu pieredzi – pozitīvāku, gaišāku, laimīgāku. Jo ātrāk to sapratīs, jo drīzāk pacelsies uz labklājību veicinošā viļņa.
**
Atļauties priecāties, atļauties zaudēt. Par prieku daudzi jūsmo, bet neprot ielaist sirdī, jo tas nav viegli. Lai to spētu, jāpārvar iedomība, kūtrums, jāpaceļ skatiens debesīs. Jāatmet doma, ka viss jau zināms. Ko tas nozīmē – es visu zinu?! Tā ir komanda zināšanu kanālam aizvērties. Šādi cilvēks noslēdzas, lai beigtu zemes gaitas. No maza bērna zinātkāres vairs nav ne miņas. Instruments – ķermenis – kļūst lieks, gars var doties mājup. Pastāstot sev, ka neesi pasaules naba, prāts, kas pieradis uzvarēt, varēs atļauties zaudēt, lai vēlāk gūtu daudz lielākas uzvaras. Arī prasmi priecāties.
**
Neiestrēgt izjūtās. Cilvēkam ir paradums iestrēgt savās izjūtās. Līdzīgi ir ar autodzinēju: tas darbojas, maļ un griež, nesaprotot, ka mašīnas ritenis grimst arvien dziļāk staignajā purvā. Šajā mirklī nevajadzētu kārpīties un plosīties, bet atlaist sajūgu un braukt tālāk. Kāpēc nesanāk? Pietrūkst zināšanu! Redzamā pasaule, kurā dzīvojam, apgādā ar to, kas tai svarīgs. Zib reklāmas, traucas laiks un domu virtenes. Pietrūkst tik ļoti svarīgā – attiecību kultūras. Iestrēgstot nosodījumā, tiekam ierauti ciešanu virpulī. Domas materializējas, izveidojas nevēlamais, tas, ko negribam saņemt. Lieki esam barojuši iestrēgušās domas ar dievišķo enerģiju. Domu un izjūtu katlā viens un tas pats, kaut gan jau sen izvārījies un gatavs. Ja viss skaidrs, jāiet tālāk!
**
Laimīgs tas, kam pietiek. Bruņojies ar gudrību, cilvēks nemētājas no vienas vietas uz otru, bet paliek savā vietā un gūst labumu, kas viņam pienākas. Laimīgs ir tas, kuram pietiek ar to, kas ir, nevis nemitīgi ilgojas pēc tā, kas sapņos rādās. Viss vajadzīgais mums tiek dāvāts.
Harmonija ir tad, kad garīgais un materiālais ir sabalansēts. Trūkumi domāti, lai censtos tos pārvērst pieredzē, atziņu bagāžā, kas māca izprast zīmes, ar kurām tiekam brīdināti. Atliek tikai lūgties, lai Jēzus Kristus dod gudrību!
**
Kā atšķiras dzīves uztvere. Pārliecināta cilvēka domāšana balstīta uz pozitīvas nots. Tāds cilvēks sevi un savu veikumu uztver bez agresijas un panikas. Viņa iekšējā vērtību skala – pozitīvo vērtēt kā pašsaprotamu lietu, bet negatīvo – nesaspringstot, kā pārejošu nejaušību, kas drīz beigsies. Turpretī nepārliecinātais, negatīvi noskaņotais negatīvo uztvers kā speciāli pret viņu vērstu, savukārt pozitīvo – kā nejaušību, kuru nav cienīgs saņemt. Tādam cilvēkam komplimenti būs nepieņemami, bet apvainojumi – kā atdzīvinātājzāles stresa uzkurināšanai.Šādi dalīts pasaules uzskats liek vieniem priecāties, bet otriem – ciest.
**
Iemācies starot pretī citiem! Enerģiju sabiezējumi rada blokus. Tie parādās sejas izteiksmē, kādu paši nevēlamies redzēt. Daudziem tāpēc kauns pašiem no sevis. Citi sevi pat ienīst! Kā pārējie uztver šādu cilvēku? Reaģē tā, kā viņš domā, kā jūtas, ko izstaro āriene: izvairās, kaunas būt tuvumā, varbūt pat ienīst.
Lai tā nenotiktu, jāpiestrādā nevis pie ārienes, bet gan uzskatiem. Pie savām domformām. Jāiemīl sevi, jāpieņem tādu, kāds esi, bez nosodījuma un raizēm. Jāatrod argumenti, kas spētu pārliecināt zemapziņu, ka šāda attieksme pret sevi ir droša un nesāpīga. Nepietiek vien apņemties, ka esmu mīļš, bet jāspēj pamatot, kāpēc ir labi tādam būt. Taču vispirms pašam sev jāatzīst, ka patiesi kaunos par sevi, par savu izskatu.
Trešais solis – apjaust, ko sagaidu no citiem. Ja vēlies, lai iesilst attiecību saulīte, izstaro siltumu, prieku un pretimnākšanu arī pats!
**
Ārā no skrējiena. Lai izkļūtu no vāveres riteņa, jāapzinās, ka tajā esam. Pozitīvais egregors ir miera, gaismas, prieka, pateicības ceļš. Tas, lai arī šaurs, vienīgais dod iespēju būt brīvam no bailēm.
Labākās zāles ir lūgšana: Jēzu Kristu, dod man gudrību atslēgties no negatīvā egregora un pieslēgties pozitīvajam!
