“Korejā karš. Ak! Aizbraukt tur – un krist”* 0
Gunāra Priedes 85. dzimšanas dienu 17. martā, viņa dzimšanas datumā, atzīmēja piemiņas pasākumos Lielvārdē. Šī diena bija arī dzimšanas vai atvēršanas diena viņa kopotu rakstu pirmajam sējumam – “Gunārs Priede. Dzīve un darbi”.
Sastādītāja Ieva Struka ievadu sāk ar jautājumu – vai mūsdienās stāsts par Gunāru Priedi patiesībā nav jāsāk ar skaidrojumu – kas tad bija Gunārs Priede? Skaidrs, ka maniem vienaudžiem Gunārs Priede vairs nebūs tas blīkšķis, kas manas mammas paaudzei saistās ar 1955. gadā iestudētās “Jaunākā brāļa vasaras” panākumiem. Pēcatmodas paaudzei drīzāk skaidrojumam derētu “Zilā” vai “Centrifūga”, pirmā – atmiņas par Gunāra Priedes darbu latviešu folkloras iedzīvināšanā, otrā – šobrīd jau eksotiski uzklausāms stāsts par vēstures un cilvēka attiecībām. Bet kāds šis skaidrojums – kas ir Gunārs Priede? – varētu būt šolaiku studentiem? Pieņemu, ka Ieva Struka tādu ir radījusi.
Pirmais sējums aptver laikposmu no Gunāra Priedes dzimšanas līdz 1958. gadam, un, jāsaka, Gunārs Priede pats ir pamatīgi parūpējies par “dramaturģisko materiālu” paša dzīves režisēšanai. Ievadā lasām par 185 piezīmju grāmatiņām, kas rakstītas visu apzinīgo mūžu. Par dienasgrāmatām, kas pēc lugas “Smaržo sēnes” aizlieguma un pastāvīgās drošības orgānu intereses rakstītas, jau apzinoties, ka tās var nonākt svešās rokās, un tieši tāpēc rakstītas ne tik daudz privāti, cik ar virsmērķi – dokumentēt un pateikt par savu laiku daudz ko tādu, ko varbūt konkrētajā brīdī, atrodoties Rakstnieku vai Kinematogrāfistu savienības vadošajos amatos, publiski nebija iespējams.
Ievas Strukas nopelns, ka viņa šo Priedes atstātā mantojuma dramaturģisko potenciālu ir ievērojusi un likusi lietā. Dokumentālajā materiālā, pastiprinot apzinātas dramaturģijas iespaidu, katra laikposma sākumā sastādītāja dod arī attiecīgā gada vēsturisko notikumu uzskaitījumu, kas sagatavo lasīšanai un mobilizē iztēli, līdzīgi kā darbojošos personu un vietas apraksts kādas lugas sākumā.
Par nozīmīgāko atklājumu Ieva Struka pati šajā sējumā uzskata maz zināmo faktu, ka “Jaunākā brāļa vasara” nav pirmā Gunāra Priedes luga. Pirmā bijusi “Zeva templis Olimpijā”, kas, lai arī izraisījusi Dailes teātra interesi, kaut kā atlikta un nomētāta. Pēc “Jaunākā brāļa vasaras” un sekojošo lugu panākumiem piedāvāts šo lugu atkal iestudēt, tomēr kopīgi nolemts, ka tā literāri ir vājāka par turpmākajiem darbiem.
Kā lasītājai man brīnišķīgas liekas mātei studiju gados rakstītās vēstules, un man jādomā arī par iznīkstošo epistolāro žanru. Gunāra Priedes vēstules jau pavisam jaunos gados iezīmē literāta talantu, iespējams, būtiski spodrina to. Protams, liela nozīme tiecībai uz izglītību, mākslu bijusi atmosfērai klasē Ventspils ģimnāzijā, kurā valdījis vēl pirmskaru pamatīgās izglītības gars. “Visu dienu veltīju Dostojevskim”, “diena pagāja ar Upīti” – Gunārs Priede mērķtiecīgi lasa pasaules literatūru, vēstulēs ar klasesbiedru – vēlāk mākslas zinātnieku – Miķeli Ivanovu apspriež Mildas Palēvičas estētiku.
Savukārt virsrakstā citētās rindas rāda tīri cilvēciskas Gunāra Priedes īpašības – ideālismu, varoņdarbu garu. Un tas palīdz arī izprast, kāpēc Priede, kam padevās rakstīšana, tomēr izvēlējās arhitektūru. Uzcelt Rīgu, Latviju no jauna! Kad 1951. gadā tiek pieņemts lēmums likvidēt Arhitektūras fakultāti, kurā sagatavo šos jaunās dzīves cēlājus, kurss raksta vēstuli pašam Staļinam! Gunārs Priede aktīvi iesaistās un gūst pieredzi izteikt savas domas publiski, savukārt 1953. gadā, jau kā LZA Arhitektūras un celtniecības institūta zinātniskais līdzstrādnieks, iesaistās cīņā par Vecrīgas saglabāšanu.
Šajā rakstu sējumā zinātniska izdevuma pamatīgumā atklāta vēl kāda – romantiska – stīga. Tā ir ģimnāzijas gadu draudzība ar Dzidru Lakstiņu. Šajā sējumā ir abu vēstules, bet mēs zinām, ka svētdien Gunāra Priedes dzimšanas diena tika svinēta tieši Lielvārdē, tātad zinām, ka runa ir par Gunāra Priedes mūža mīlestību. Gunārs Priede tā arī nekad neapprecējās, Dzidra Lakstiņa kļuva par Bļodoni. Taču abi atkal satikās Lielvārdē, kur Dzidra Bļodone bija tautas teātra režisore, viņš – autors lugai, ko šis teātris grasījās iestudēt.
Gunāra Priedes kopotu rakstu pirmais sējums ir nebeidzami pozitīvs – jaunība, mīlestība, taisnīguma alkas, pirmie panākumi. Nākamajos sastādītājiem priekšā būs grūtāki uzdevumi – vienīgā cenzūras aizliegtā luga latviešu literatūrā “Smaržo sēnes”, Gunāra Priedes sabiedriskie amati, pirmsatmodas sarežģītais laiks. Bet šis sējums lasāms kā audzinošs romāns, stāsts par īstu cilvēku – vismaz manā jaunībā ko tādu lika lasīt. Tikai šajā gadījumā – tas ir stāsts patiešām par īstu cilvēku. Gunāru Priedi.
*Gunāra Priedes ieraksts dienasgrāmatā 1950. gada 27. jūlijā
Uzziņa Gunārs Priede (1928–2000) Latviešu dramaturgs un arhitekts. Darbojies Rakstnieku savienībā kā dramaturģijas konsultants (1958 – 1960), Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs (no 1989). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lugas: “Jaunākā brāļa vasara” (1955), “Tava labā slava” (1965), “Smaržo sēnes” (1967), “Vai mēs viņu pazīsim?” (1980), “Mācību trauksme” (1980), “Saniknotā slieka” (1983), “Centrifūga” (1985), “Sniegotie kalni” (1986) u. c. Kinoscenāriji: “Kārkli pelēkie zied” (1961), “Nekur vairs nav jāiet” (1963), “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi), 1967. |
