Krista Draveniece: Baisākajai problēmai vētrā mēs risinājumu vēl joprojām neesam atraduši 13
Man šodien pulksten 9.00 bija jāsāk vēstīt par vētras postījumiem, bet mēs visi esam cilvēki, un arī man, Ogres iedzīvotājai, elektrība, mobilie sakari un internets parādījās tikai pēcpusdienā, ap pulksten diviem.
Šī bija pirmā reize, kad vētras laikā patiešām bija bail. No rīta visvairāk pārsteidza un laikam arī sabiedēja sajūta, ka esi izslēgts no pasaules – neko nezini, nevienam uz laukiem nevari piezvanīt. Labi, ka kaimiņiem bija radio, kurā klausīties ziņas, tomēr arī tur sniegtajā informācijā es vīlos.
Jā, stāsta, cik tūkstoši cilvēku palikuši bez elektrības, ko dara VUGD, ka nevajag iet ārā no mājas un ka “Sadales tīkls” strādās visu dienu, lai atgrieztu dzīvē un apritē trešdaļu Latvijas, bet neviena vārda par, manuprāt, galveno problēmu – nespēju sazvanīties. Kāpēc? Kad tiks atjaunoti sakari? Kurš par to uztraucas? Ir vasara, mēs varam padzīvot bez televizora, apkure vēl nevienam nav ieslēgta, bet nespēja sazināties ar tuviniekiem rada stresu un vislielāko satraukumu. Ik stundu tiek atkārtotas vienas un tās pašas ziņas – kā pulksten 7.00 no rīta, tā arī dienas vidū.
Izbraucot cauri pilsētai, redzējām daudz kritušu koku. Operatīvie dienesti tiešām ātri atbrīvoja ceļus – jau agrā rītā vairākās vietās abās ielas malās bija sazāģēti bluķi. Daudz koku bija uzgāzušies elektrolīnijām un stabiem. Degvielas uzpildes stacijas slēgtas. Viens “Circle K” Tīnūžos bija atvērts – tur mašīnu un cilvēku jūra. Iespējams, cilvēki pildīja degvielu, bet droši vien pirka arī karstu kafiju un kaut ko stresa mazināšanai.
Man mācīja, ka salīdzināt nav labi, bet šoreiz es tomēr to darīšu. Pilsētā ir viens benzīntanks, kurā varētu nopirkt ūdeni? Visas durvis ciet. Mazliet tāda nolemtības sajūta. Jēkabpiliešiem vēl joprojām šobrīd (rakstu šīs pārdomas pulksten 17.20) nav atjaunota kanalizācijas darbība, tādēļ pilsētā iedzīvotājiem ir nodrošināts dzeramais ūdens, pieejamas tualetes, iespēja uzlādēt mobilās ierīces, un pilsētas mērs paziņo, ka cer tuvāko stundu laikā pieslēgt “Starlink” internetu, lai cilvēki varētu sazināties ar tuviniekiem. Lūk, tā, manuprāt, būtu jāorganizē palīdzība pēc vētras jebkurā pilsētā. Dažas stundas bez ūdens nav nekas traģisks, bet daži cilvēki bez elektrības un ūdens palikuši jau teju 20 stundas.
Mēs ar kaimiņiem pusdienas gatavojām āra virtuvē uz uguns. Sen nebija ēsti tik garšīgi makaroni ar tušonku. Pāris ielas tālāk kādam kaimiņam rīts, visticamāk, sākās ar asarām. Viņš atjauno māju, un bērzs uzgāzies tieši renovētajai mājas daļai, sabojājot gan fasādi, gan jumtu. Paldies Dievam, vismaz pagaidām zināms, ka vētra laupījusi tikai vienu dzīvību, taču šī dabas stihija daudziem atstās dziļus robus makā. Var jau teikt – tāda ir dzīve, bet es tomēr neviļus, gluži tāpat kā daudzi citi, šādas dabas stihijas salīdzinu ar ļaunprātīgu infrastruktūras bojāšanu un karu, nu visi taču savilkām šīs paralēles. Esam neaizsargātāki, nekā domājām.
Visi mobilo sakaru operatori stāstīja, ka ne visas bāzes stacijas ir aprīkotas ar akumulatoriem, savukārt pie tām stacijām, kas atrodas uz ēku jumtiem, ne vienmēr vispār ir iespējams ērti piekļūt. Nu labi, bet es joprojām nekur neesmu izlasījusi atbildi uz jautājumu, kas mani interesē visvairāk – cik ilgi šie akumulatori pagājušajā naktī krīzes situācijā spēja nodrošināt bāzes staciju darbību, pirms arī tie izlādējās?
Ko plānots darīt, lai šādā situācijā mēs vēlreiz nenonāktu? Viena vētra paralizē trešdaļu valsts, bet mums pat nav pietiekamas rezerves barošanas, lai sakari “izvilktu” visu nakti.
Bailīgi. Ceram uz sauli un sakariem. Piezvaniet mammai un omei, vai viss kārtībā.
