“Gribēju sev foršu stūrīti ar ceriņiem…” Vai Latvijā patiešām nedrīkst apbedīt tuvinieku uz savas zemes? 0
Vieni par savu pēdējo atdusas vietu izvēlētos tradicionālu kapsētu, bet citi labprātāk vēlētos atdusēties sev īpašā, pašu izvēlētā vietā. Piemēram, savā zemē, kur pavadīta liela daļa dzīves. Tomēr Latvijā ar šādu ieceri nemaz nav tik vienkārši, un sociālajos tīklos kāda iedzīvotāja par to paudusi izbrīnu.
Dana sociālo mediju platformā “X” raksta: “Vilšanās! Izrādās, ka savā zemē nevar sevi apglabāt. Tikai oficiālajos kapos! Bet es tā gribēju sev foršu stūrīti laicīgi iekārtot, ar ceriņiem, un regulāri tur gulšņāt, skatīties zvaigznēs. Kā saka, iesildīt vietiņu.”
Linda piebilst, ka, cik viņa sapratusi no likumiem, tad nemaz savus dzīvniekus vairs nedrīkst aprakt savā zemē.
Mārtiņš par šādu kārtību ir pārsteigts: “Tiešām? Kādus dažus gadus atpakaļ Jelgavas katoļu baznīcas mācītāju apglabāja turpat blakus baznīcai.”
Savukārt Inese šādu kārtību saprot, jo apzinās, ka nākamajam zemes īpašniekam varētu nebūt vēlēšanās savā īpašumā nejauši uzrakt iepriekšējā īpašnieka vai viņa mājdzīvnieka kaulus.
Arī Kasparam šāds ierobežojums šķiet loģisks: “Loģiski, pēc tam apkārtējiem līķūdens jādzer? Ne velti pašvaldībās ir zonējums, dzīvojamā zona nav kapi.”
Dana savukārt norāda, ka citās valstīs noteikumi ir atšķirīgi: “Tas gan atšķiras katrā valstī. Ja tev ir hektārs zemes Lielbritānijā, tu vari prasīt atļauju apglabāties tur un tad viņi norādīs vietu, kas nav blakus upei, utml.”
Kā ir Latvijā?
Latvijā cilvēka apbedīšanu privātā zemes īpašumā vienkārši pēc savas vēlēšanās veikt nevar. Šā gada 29. aprīlī stājās spēkā jaunais Kapsētu likums, kas nosaka apbedīšanas kārtību un paredz, ka mirušo apbedī kapsētā. Likums kapsētu definē kā teritoriju mirušo vai urnu apbedīšanai vai urnu novietošanai kolumbārijā.
Likums paredz, ka kapavietu piešķir pašvaldība, bet apbedīšanu veic piešķirtajā kapavietā, ievērojot noteikto kārtību. Mirušo apbedī kapsētā 1,5 līdz 2 metru dziļumā, savukārt urnu – vismaz 0,5 metru dziļumā.
Tas nozīmē, ka cilvēks nevar vienkārši izvēlēties kādu skaistu vietu savā īpašumā, iestādīt tur ceriņus un pēc nāves kļūt par šīs vietas “iemītnieku”. Apbedīšanai paredzēta kapsēta, un kapavietas izmantošanai nepieciešama noteiktā kārtībā piešķirta kapavieta.
Tiesa, Latvijā ir arī privātas kapsētas. Kapsētu likums paredz, ka tādas kapsētas pārvaldību nosaka tās īpašnieks, taču arī privātajām kapsētām jāievēro likumā noteiktās vispārīgās prasības.
Bet kā ir ar mājdzīvniekiem?
Te situācija ir citāda nekā cilvēku apbedīšanas gadījumā. Dzīvnieku līķi normatīvajos aktos tiek regulēti kā dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, un to likvidēšanai ir noteiktas veterinārās prasības. Latvijā ir paredzētas arī dzīvnieku kapsētas.
Tāpēc apgalvojums, ka “savā zemē vairs nedrīkst aprakt arī dzīvnieku”, nav gluži tas pats regulējums, kas attiecas uz cilvēku apbedīšanu. Ar mājdzīvnieka līķa aprakšanu jāievēro atsevišķās veterinārās un dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu aprites prasības.
Savukārt cilvēka gadījumā atbilde ir daudz viennozīmīgāka, savu privāto zemi par personīgo kapsētu izveidot un tur sevi pēc nāves apglabāt nevar.
Pat kaķi nedrīkst, kur nu vēl pašaprakties.
— Armands (@thearmi) August 20, 2026
Nevis nevar, bet nedrīkst, un tā ir milzīga atšķirība.
— Rihards Vāgners 🇱🇻🇺🇦 (@RVagners) August 20, 2026
ja gribās savā pagalmā, tad nāksies kremēties 🫣 tik rēķinies, ka tas iekārtotais stūrīts kādam būs ar jākopj 🤪 ja nav noslēpums – kāpēc TĀ izlēmi??
— TOFIKS (@tofikblogs) August 20, 2026
Urnu vajadzètu varēt pat legāli. Ja jau uz kamīna malas drīkst turēt, kāpēc ne? Vismaz pelnus izkaisīt nu toč nevar liegt
— Kalnu lauva (@KalnuLauva) August 20, 2026
Tu vari iekopt tos ceriņus un tur likt pelnus savus izkaisīt, to gan neviens nevarēs aizliegt.
— Alvīne (@vlogs_flip) August 20, 2026
