“Kurš zinās, kas tas ir?” Jaunā paaudze brīnās, ar ko bērnībā mielojās viņu vecāki 0
Mūsdienu bērniem tas, visticamāk, izskatās pēc kaut kā, ko nevajadzētu aiztikt – nelieli, caurspīdīgi vai dzeltenīgi sacietējuši pilieni uz ķiršu koku stumbriem. Taču daudziem, kuru bērnība bija pirms vairākām desmitgadēm, tie bija īsts vasaras našķis.
Tie ir ķiršu sveķi – dabiski izdalījumi no stumbra, kas veidojas, kad koks ir bojāts vai plaisā miza. Padomju laiku bērniem tie bieži bija kā sava veida “meža košļene” – atrada pie ķirša, nomazgāja (vai arī ne vienmēr) un varēja košļāt.
Sociālajos tīklos kāds publicējis attēlu ar jautājumu: “Kurš zinās, kas tas ir?” Un atbildes ilgi nebija jāgaida. “Tētis stāsta, ka tā ir viņa bērnības košļene,” raksta kāda komentētāja.
Daudzi uzreiz atpazina bērnības garšu: “Sveķi!” un “Ķiršu sveķi,” raksta citi. Kāda sieviete gan atzīst, ka viņai šis bērnības piedzīvojums gan nav palicis patīkamās atmiņās: “Bērnībā pagaršoju, kopš tās reizes neesmu vairs mēģinājusi. Negaršoja galīgi.”
Savukārt citiem ieraksts uzjundījis nostalģiju: “Oi, es arī iešu meklēt mantu pie ķiršiem. Pavisam aizmirsu.”
Komentāros netrūkst arī joku. Kāds ironiski piebilst, ka šādus sveķus varētu noglabāt un pēc miljons gadiem tie kļūtu par rotām, bet vēl kāds atceras citus bērnības “gardumus”: “Ja kaut ko skābenu gribas, jāmeklē skudru pūznis, lai var skudru spirtu no nolauzta zariņa laizīt.”
Tomēr ne visi atmiņas vērtē tik romantiski. Kāds atceras, ka pēc lietus ķiršu sveķi kļuva “jēli”, un tas neesot bijis īpaši garšīgi.
Par to, vai ķiršu sveķi tiešām bija garšīgi, viedokļi dalās. Kāds saka, ka tie labi tīrījuši zobus, kamēr cits atbild – mūsdienās tam tomēr labāk izmantot zobu higiēnista pakalpojumus.
Lūk, komentāru izlase!
