“līdz nākamajai vasarai”. Andra Manfelde turpina ceļu arī dzejā 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Andra Manfelde ir Kuldīgas iedzimtā. Periodikā viņas dzejoļi ir lasāmi kopš 2002. gada. Kad vēl pastāvēja žurnāls “Luna”, tajā publicētā dzejas kopa sagādāja autorei Literatūras gada balvas speciālbalvu (2003). Dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok” (2005) bija kritiķu novērtēts un saņēma Ojāra Vācieša prēmiju, krājums “Betona svētnīcas” (2008) atnāk ar Annas Dagdas balvu un nomināciju Dzejas dienu balvai.
Lai gan sākumā viņa ir dzejniece, Andra Manfelde kļuva plaši pazīstama arī ar romānu “Adata” (2005), kas atkārtoti izdots 2012. gadā un kļuvis par pamatu muzikālai izrādei. Katra viņas grāmata ir īpaša, tāda bijusi arī “Zemnīcas bērni” (2010), kas tāpat piedzīvojusi atkārtotus izdevumus un sagādājusi autorei Autortiesību bezgalības balvu. Citu piedzīvoto par izsūtīšanām autore iedzīvinājusi stāstu grāmatā “Mājās pārnācu basa” (2018). Īpaša ir arī Dānijas Kultūras institūta Hansa Kristiana Andersena prēmija par “Lietus sievas pasaku”, ko vēlāk publicē Andras meitiņai Annai veltītajā pasaku grāmatā “Sirds pasaka” (2009).
Andras Manfeldes darbu sarakstā izceļas romāni “Virsnieku sievas” (2017) un “Vilcēni” (2020), unikālu gaismu un pašas autores ilustrācijas ieguvušas autorei mīļās pilsētas Ventspils un Kuldīga grāmatās bērniem – “Vēja Vīrs un mēs” (2018) un “Ceriņslotas zīmējumi” (2019). Pašlaik autore strādā pie šīs sērijas nākamās grāmatas, kas veltīta Jūrmalai. Par grāmatu bērniem “Kurš no mums lidos?” autore 2018. gadā saņēma Latvijas Literatūras gada balvu. Tikmēr Andra Manfelde turpina ceļu arī dzejā.
– Kā tu pārslēdzies, teiksim, no “Vilcēniem” uz “Ceriņslotas zīmējumiem”?
A. Manfelde: – Pēc katra smaga darba vajag atelpu. Es nevarētu pēc “Virsnieku sievām” turpināt ar “Mājās pārnāca basa”, pa vidu bija “Kurš no mums lidos?” un pēc Sibīrijas stāstiem – Ventspils pasaka. Tā es čunčinu uz priekšu. Turklāt man pašai ļoti patīk, ka atradu vēl vienu valodu, kā strādāt radoši, tomēr nodarbināt citas smadzeņu šūnas. Zīmējot es patiešām to gandrīz fiziski izjūtu, ka tagad “rakstīšanas daļa” atpūšas.
– Un kā tu pieslēdzies dzejai? Vai tev eksistē robeža starp prozu un dzeju?
– Dzejai nu nekā nevar pieslēgties, tā atnāk. Var radīt apstākļus – klusumu, daudz staigāt, būt iekšēji tīram un neklopsēt šašliku –, tad varbūt dzeja atnāks. Bet, tā kā man ir sarežģīti ar klusumu un pastaigām, jo mājās mazi bērni, visa mana dzeja kaut kādos apcirkņos sakrājas un ielīst romānos. “Vilcēnus” es rakstīju apzināti poētiskus, ja lasītājs ar dzeju “uz jūs”, arī “Vilcēni” var izrādīties apgrūtinājums.
– Kāpēc nodomāji rakstīt poēmu?
– Es gribēju uzrakstīt par savu bērnību laukos, meklēju formu – dokumentālā proza vai romāns –, bet nekādi neparedzēju, ka būs šādi. “Poēma” skan par lepnu, drīzāk – dzejas cikls. Vēl es nezinu, kas tur iznāks. Tas bija kā sprādziens kādā jūnija lietainā dienā. Uzrodas, pārsteidz, aizrauj – tā ar dzeju jābūt. Nosaukums ir “Poēma ar mammu” – tā ir tāda dauzīšanās, kā klusā daba ar ābolu, bet tai pašā laikā arī ļoti nopietni. Vienā dzejolī ir par to, ka mamma nekad nenēsā sarkano. Jo pelēkā ainavā vajadzētu šādu silti sarkanu punktu. Atsauce uz Koro glezniecību.
– Teici, ka veltīji šo fragmentu Jurim Kronbergam, kurš šovasar devās aizsaulē. Ko tev nozīmēja šis dzejnieks?
– Kad vēl mācījos lietišķajos, mana kursabiedrene – tēlniecības studente un jaunā dzejniece Ingmāra Balode – uzdāvināja Jura Kronberga dzejas disku “Vilks Vienacis”. Es daudz klausījos. Jura balss man palīdzēja pacelties pāri ģipša un ikdienas putekļiem. Lai gan pati biju romantiski sentimentāli noskaņota, mani pārsteidza, ka var tā – vienkāršiem, neizpušķotiem vārdiem – panākt tik lielu dziļumu un jaudu. Šīs rindas nav veltījums, bet drīzāk sasaukšanās. Rakstot es cerēju, ka kādreiz viņš izlasīs.
– Pastāsti, kā top tevis pašas ilustrētās grāmatas. Kas ir pirmais – zīmējums vai teksts? Kas no abiem pārņem iniciatīvu?
– Teksts, tad – ilustrācija. Cenšos sekot noskaņai, ne tikai informācijai. Zīmēju diezgan brīvi. Arī to, kā tekstā nav. Piemēram, nesen uzzīmēju ķiršus uz galda, pie kura galvenās varones dzer tēju. Vienkārši tāpēc, ka radās iedvesma, un kompozicionāli vajadzēja šos trīs sarkanos punktus centrā. Māksla ir ļoti brīva lieta. Katrs mākslinieks ir arī burvju mākslinieks un burvju mākslinieki, kā zināms, reizēm blēdās.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Es jau sen jūtu, ka Andra Manfelde patiesībā raksta TIKAI dzeju. Proza, kas iznāk ar viņas vārdu, ir tikai viens no kompromisa variantiem. Dzejnieku rakstītā proza ir dāvana erudītam un gaišam lasītājam, savukārt dzejnieku rakstītā dzeja – būtisks pieturpunkts ideju koncentrāta vielā.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Andras Manfeldes poēmas fragmentā
dīķis
pils pīļu sūdiem
kāja iestieg līdz celim jau pie paša krasta
vidū dubļi līdz nabai un padusēm ūdens
izmisīgi spirinos, lai trāpītu ūdens joslā
jo ūdens ir mazākā dīķa daļa, pīles!
sarijusies gaisu, lai vēders kā balons
kam jānotur mani uz ūdens
līdz nākamajai vasarai
*
es atradusi brūnās slidas, kuras man ir par lielu un potītes ļogās, vai nu no neveiklības, vai no vīriešu izmēra vai no nesmuki brūnās krāsas, jo meiteņu slidām taču jābūt baltām, tām skaisti jāaptver potīte, bet es iztieku kā ir, aizļurinos līdz dīķim, pa sniegu man iznāk vēl tīri tā nekas, bet pa ledu nekas, nekas, nekas, tad es rodu risinājumu – ieskrējusies pa sasnigušo zāli, šļūcu līdz brīdim, kad mans pakausis atsitas pret dīķa vāku tik ļoti, ka redzu zvaigznes zibam
turpmāk zvaigznes mirgos gar manām acīm ne vienu reizi vien
un arī saule mani uzvērs uz sava iesma ar tik elegantu dūrienu
šķiet, ka to varētu dēvēt par krustdūrienu
jo tu, saulīt, esi meitene, tev jāmāk ar maigu motoriku pieskarties
nevis vicināties ar āmuru, naglām un koku
*
dīķī
pulka zives
es un māsīca Kristīne
notrinam maikstes, atrodam žilkas un āķus
slieku zem akmeņiem pa pillo
nudien nebija ilgi jāgaida
ielidini makšķeri un izvelc
ielidini un izvelc
uzreiz!
ne kaķi, ne vistas nevarēja izēst spaini ar karūsām un lielie tikai uzmeta acis
“pārvilksim kājas” – Inese saka manai mammai, kad abas, pļavai kūpot pret rītu pārnāk no zaļumballes
ja viņas māk pārvilkt kājas, tad kāpēc gan uzmetušas acis, nevarētu tās aizmirst spainī kopā ar karūsām?
*
Kalniešos nav kalnu
ir pakalni
pa apsnigušiem pakalniem jātiek lejā tā, lai vējš svilpo gar ausēm
es atrodu slēpes un vienu nūju
es atrodu nazi un nošķinu koku
es uzdūru aci
tumšs, zvaigznes, asaras, nospeķotas brilles ar vienu kāju
un kubu es tā arī nekad neuzzīmēju precīzi, tāpat cilindrus un krūkas
mani rāja, ka šķībs, bet ko lai dara, ja ar vienu aci es gandrīz neko neredzu, bet ar otru – gandrīz visu?
(te vēl es gribētu, ja reiz tāda izdevība, pasveicināt Vilku Vienaci
sveiks, Kronberga kungs, jūsu balss vēl jo projām skan manā galvā
it kā mana galva būtu medus sviede un Vilks Vienacis ar Jūsu balss spārniem laidelējas tā dobji un skaisti kā pirmā un pēdējā bite)
