“Liekas, ka ir jānokrīt ģībonī uzņemšanas nodaļā, lai beidzot kāds tevi kārtīgi pārbaudītu” – cik nopietni mediķi uztver pacienta sūdzības? 0
Stāsti par cilvēkiem, kuri neatliekamo medicīnisko palīdzību izsauc situācijās, kad, iespējams, to nemaz nevajadzētu darīt, sabiedrībā ik pa laikam izraisa pārmetumus par nepamatotu resursu izmantošanu.
Taču sociālo mediju platformā “Threads” cilvēki šoreiz aicina paskatīties arī uz problēmas otru pusi, ko darīt cilvēkam, kurš pats nav mediķis un nespēj objektīvi novērtēt, cik nopietns ir viņa veselības stāvoklis?
Viena lietotāja raksta, ka viņu kaitina stāsti par cilvēkiem, kuri ar 37,5 grādu temperatūru sauc ātros un “tērē resursus”.
“Man ļoti kaitina šie stāsti par to, ka cilvēki ar 37,5 temperatūru sauc ātros un “tērē resursus”. It kā galvenā problēma būtu cilvēki, kuri nezina, kad drīkst saukt neatliekamo palīdzību. Bet parunāsim arī par otru pusi.
Kad tu sēdi uz grīdas, vem, tev nenormāli griežas galva un tu fiziski nevari piecelties, ātrie atbrauc, pastaigā apkārt, paskatās uz tevi un pajautā: “Tu neesi iedzērusi?””
Viņa uzsver, ka cilvēks pats ne vienmēr spēj objektīvi novērtēt savu veselības stāvokli: “Te problēma nav tikai tajā, ka kāds izsauc ātros pie 37,5 temperatūras. Cilvēki nav mediķi un ne vienmēr paši var objektīvi saprast, cik nopietns ir viņu stāvoklis. Ja cilvēkam ir slikti, viņš meklē palīdzību.
Man daudz vairāk satrauc pati sistēma. Ātrā palīdzība, kvotas, rindas un tas, ka pie ārsta vai uz izmeklējumiem bieži vien normāli tikt nevar.”
Viņa arī raksta: “Liekas, ka ir jānokrīt ģībonī uzņemšanas nodaļā, lai beidzot kāds tevi kārtīgi pārbaudītu.
Tāpēc varbūt mazāk vajag vainot cilvēkus par to, ka viņi sauc ātros, un vairāk vajag runāt par to, kāpēc cilvēkam vispār ir jānonāk līdz tādai situācijai, lai viņu beidzot uztvertu nopietni.”
Komentāros arī citi cilvēki dalās ar pieredzi, kas viņiem likusi šaubīties par saņemto palīdzību.
Olīvija stāsta par gadījumu, kad viņas vīram pāris dienas pēc ērces koduma temperatūra paaugstinājusies virs 40 grādiem.
“Mums bija situācija, kad vīram pāris dienas pēc ērces koduma uzkāpa temperatūra pāri 40 grādiem. Nevarējām nekādi dabūt nost. Vīrs bija tādā stāvoklī, ka īsti nesaprata, kas notiek. Izsaucām ātros, tie atbrauca – pakratīja galvas, pateica, lai dzer tējas un, ka visticamāk tas ir vīruss.
Pēc vairākiem jautājumiem vai tas varētu būt ērces koduma dēļ, apgalvoja, ka nē. NMPD aizbrauca, bet vīram labāk nepalika, nācās naktī vest uz Infektoloģijas centru, kur uzreiz stacionēja,” atceras Olīvija.
Savukārt Sabīne raksta par savu pieredzi uzņemšanas nodaļā: “Arī uz “uzņemšanu” vairs negribas braukt, vismaz ne manā pilsētā. Ārsts pat pie tevis neatnāk, nenoskaidro kas noticis un palaiž mājās ar pretsāpju poti dibenā.. Pēc tam mocies sāpēs un neziņā visu nedēļas nogali, kamēr tiec pie ģimenes ārsta.”
Vēl kāda sieviete dalās pieredzē par ļoti stiprām sāpēm, kuru dēļ viņa pirmo reizi dzīvē izsaukusi neatliekamo palīdzību.
“Man reiz bija trūce, 30 gados pirmo reizi dzīvē izsaucu ātros jo es nevarēju ne paiet, ne apsēsties, neko. Asaras tek, jo tā sāp. Ātrie atbrauc, iešpricē diklofenaku (kas neko nedeva) un pateica “mēs tādus uz slimnīcu nevedam”. Pēc šprices viņi mani atstāja guļošu uz vēdera, jo es vnk nevarēju pati piecelties. Un aizbrauca.
Viena pati dabūju ar bļaušanu un asarām kāpt no 5. stāva, 6 rītā saukt taksi un kaut kā tikt uz slimnīcu,” stāsta sieviete.
Laura stāsta par situāciju, kad slikti palicis viņas mammai: “Pirms neilga laika manai mammai bija palicis slikti – skrēja sirds, augsts spiediens, drebuļi. Zvanījām ātrajiem, izstāstām simptomus un dispečere pretī tik atkārto: “par viltus(neatceros vai tiešām šo vārdu izmantoja) izsaukumu būs jāmaksā!”. Tā arī daudzi vecīši baidās saukt ātros un nomirst.”
Vēl kāda sieviete dalās pieredzē, kas, viņasprāt, parādījusi, cik būtiski var būt nenovērtēt pacienta sūdzības: “Man reiz bija gadījums, kad pirms gadiem rudenī miru vai nost no sāpēm kreisajā sānā, nevarēju ieēst, vēmu.
Izsaucu ātros. Teica, ka varētu domāt, ka tas ir aizkuņģa dziedzera iekaisums, bet nevar tā būt, jo tas raksturīgi pēc Jāņiem, kad visi sadzeras alu un saēdas šašliku. Neesot nekas traks, iedzer “Paracetamol” un pāries. Pēc vairākiem mēnešiem un n-to ārstu vizītēm, magnētiskās rezonanses atklājās, ka man ir aizkuņģa dziedzera iekaisums.”
Arī Linda stāsta par gadījumu, kad mediķi sākotnēji neticējuši tam, ko viņa stāstījusi: “Pēdējo reiz, kad man atbrauca ātrie es vēmu melnu šķidrumu. Viņi pamanīja kolu un teica, ka es vemju kolu, es saku es neesmu to kolu dzērusi, es vispār nedzeru kolu.
Bija baigi dusmīgi, teica 100% kola, es saku bet kāds man iemesls melot, bet aizveda purpinādami mani uz slimnīcu. Tas ko es vēmu bija sastāvējušās asinis, un loģiski, ka sekoja nopietnas procedūras.”
Kad jāzvana 113?
Lai noskaidrotu, kādos gadījumos iedzīvotājiem būtu jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, ieskatījāmies NMPD mājaslapā.
NMPD norāda, ka uz ārkārtas tālruni 113 jāzvana situācijās, kad cilvēka dzīvība ir apdraudēta un palīdzības saņemšanā izšķirošas ir minūtes, piemēram, smagas traumas vai pēkšņas saslimšanas gadījumā, kad palīdzība nepieciešama nekavējoties.
Kā situācijas, kad jāizsauc NMPD mediķi, dienests min bezsamaņu, elpošanas apstāšanos vai pēkšņus elpošanas traucējumus, smagas traumas vai dzīvībai bīstamu asiņošanu, kā arī pazīmes, kas var liecināt par infarktu vai insultu.
Vienlaikus NMPD savā mājaslapā uzsver, ka cilvēks bez medicīniskās izglītības ne vienmēr spēj objektīvi izvērtēt savu veselības stāvokli. Tāpēc, ja veselības stāvoklis pasliktinās vai ir neskaidrības un šaubas, dienests iesaka savlaicīgi sazināties ar mediķiem.
Ja dzīvībai un veselībai briesmas nedraud, NMPD iesaka vērsties pie ģimenes ārsta vai ārpus viņa darba laika zvanīt Ģimenes ārstu konsultatīvajam tālrunim 66016001. Palīdzību iespējams saņemt arī pie dežūrārsta, feldšerpunkta, steidzamās medicīniskās palīdzības punktā vai slimnīcas uzņemšanas nodaļā.
