“Kas notiks ar manu bērnu?” Māte bažījas, ka dēlu ar varu var atdot tēvam ārzemēs, nevis mīlošajai omītei
0
Kas notiek ar bērnu, ja vecāks, kurš ikdienā par viņu rūpējas, pēkšņi nomirst, bet otrs vecāks bērna dzīvē faktiski nepiedalās? Šādas situācijas var šķist teorētiskas līdz brīdim, kad ģimenē tās kļūst pavisam reālas. Un tad līdzās emocionālajam satricinājumam rodas arī ļoti praktisks jautājums – kurš turpmāk rūpēsies par bērnu un vai ģimene var par to parūpēties jau iepriekš.
Ar šādu jautājumu pie sabiedrības vērsusies kāda māte, kuras bērnam ir tiesas noteikta kopīga aizgādība ar tēvu, taču tēvs dzīvo vai slēpjas ārvalstīs, nemaksā uzturlīdzekļus, regulāri neīsteno noteikto saskarsmi un viņam ir atkarības problēmas. Tikmēr bērnam izveidojušās ļoti ciešas attiecības ar vecmāmiņu.
“Vai var preventīvi juridiski pasargāt bērnu gadījumam, ja māte nomirst? Vai iespējams jau iepriekš juridiski nostiprināt, ka šādā situācijā bērns paliek omes aprūpē?” vaicā sieviete.
No malas varētu šķist pašsaprotami – ja otrs vecāks bērna dzīvē faktiski nepiedalās, bērns paliks pie cilvēka, kurš viņam ir vistuvākais. Taču juridiski situācija nav tik vienkārša. Bioloģiskā vecāka aizgādības tiesības nepazūd tikai tāpēc, ka attiecības ar bērnu bijušas vājas vai viņš dzīvo ārvalstīs.
LA.LV lūdza situāciju skaidrot zvērinātam advokātam Laurim Klagišam.
Vai māte var jau iepriekš noteikt, ka bērns paliek pie vecmāmiņas?
Advokāts skaidro, ka viens no preventīvajiem soļiem ir testaments.
Māte testamentā var nepārprotami norādīt vecmāmiņu kā personu, kuru viņa vēlētos redzēt bērna aizbildņa statusā. Civillikuma 229. pants paredz vecākiem tiesības testamentā iecelt aizbildni savam bērnam, savukārt Civillikuma 233. pants ļauj paredzēt arī īpašus priekšrakstus vai nosacījumus.
Glagišs iesaka vecmāmiņu testamentā identificēt precīzi, kā arī skaidri izklāstīt, kāpēc māte uzskata, ka tieši šāds risinājums būtu bērna interesēs.
Tomēr te ir ļoti būtisks “bet”. Testaments automātiski neatņem tēvam aizgādības tiesības un pats par sevi nepadara vecmāmiņu par bērna aizbildni. Ja mātes nāves brīdī tēvam aizgādības tiesības nav pārtrauktas vai atņemtas, viņš joprojām ir bērna likumiskais pārstāvis.
Aizbildni ieceļ bērnam, kurš palicis bez vecāku aizgādības, un arī testamentā izraudzītās personas piemērotību vērtē bāriņtiesa. Advokāts norāda, ka Senāts lietā SKA-1483/2016 uzsvēris – arī testamentā norādītai personai aizbildņa statuss rodas tikai pēc bāriņtiesas lēmuma.
Tātad testaments var būt ļoti nozīmīgs preventīvs solis un skaidri apliecināt mātes gribu, taču tas nav absolūta garantija, ka bērns jebkuros apstākļos paliks pie vecmāmiņas.
Vai tēva neiesaistīšanās un atkarības problēmas kaut ko maina?
Jā – šādiem apstākļiem var būt ļoti būtiska nozīme. Taču tiem jābūt pierādāmiem. Tas, ka tēvs dzīvo ārvalstīs, nemaksā uzturlīdzekļus, reti tiekas ar bērnu vai viņam ir atkarības problēmas, katrs atsevišķi automātiski nenozīmē aizgādības tiesību zaudēšanu.
Bāriņtiesa var pārtraukt aizgādības tiesības, ja pastāv faktiski šķēršļi bērna aprūpei, bērns ir apdraudēts, vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību. Savukārt aizgādības tiesību atņemšanu lemj tiesa, ja vecāka rīcība vai nolaidība apdraud bērna veselību, dzīvību vai attīstību.
Glagišs uzsver, ka tiesu praksē aizgādības tiesību pārtraukšana tiek uzskatīta par galēju līdzekli.
Tāpēc ar apgalvojumu “tēvs ir atkarībnieks” vien nepietiks. Nepieciešami aktuāli un pārbaudāmi pierādījumi gan par pašu problēmu, gan tās ietekmi uz vecāka spēju rūpēties par bērnu.
Vienlaikus ilgstoša neiesaistīšanās bērna dzīvē, aprūpes nenodrošināšana un faktiskā bērna atstāšana citu personu ziņā kopā ar citiem pierādījumiem var kļūt par pamatu nopietnam tēva aizgādības tiesību ierobežojumam.
Vai māte drīkst rīkoties jau tagad?
Var – ja tam jau šobrīd ir faktisks pamats.
Ja tēvs nespēj rūpēties par bērnu, nenodrošina viņa uzraudzību vai rada bērnam apdraudējumu, māte var vērsties bāriņtiesā un iesniegt pierādījumus, lūdzot izvērtēt, vai pastāv pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai.
Ja pastāv pamats aizgādības tiesību atņemšanai, par to lemj tiesa. Māte var arī celt prasību par atsevišķas aizgādības nodibināšanu, ja kopīgā aizgādība faktiski vairs nav īstenojama un neatbilst bērna interesēm.
Taču arī te advokāts brīdina – tiesa atsevišķu aizgādību nenosaka tikai tāpēc, ka mātei ir bažas par iespējamu nākotnes scenāriju. Tiks vērtēta faktiskā situācija: vecāku sadarbība, tēva iesaiste, bērna drošība un citi apstākļi. Tādēļ praktiski drošākais ceļš ir rīkoties vairākos virzienos vienlaikus – sagatavot testamentu, dokumentēt tēva neiesaistīšanos un, ja problēmas pastāv jau tagad, vērsties bāriņtiesā vai tiesā.
Kas notiktu uzreiz pēc mātes nāves?
Ja tēvam aizgādības tiesības saglabājas, mātes nāve automātiski nenozīmē, ka bērnam uzreiz tiek iecelts aizbildnis.
Tēvs kā dzīvais vecāks saglabā bērna likumiskā pārstāvja statusu. Taču pavisam cita situācija veidojas tad, ja tēvs nav sasniedzams, nespēj uzņemties bērna aprūpi vai bērna nodošana viņam var radīt apdraudējumu.
Šādā gadījumā nekavējoties būtu jāinformē bāriņtiesa. Tai būtu jāvērtē bērna tūlītējā drošība, iespējamais pamats tēva aizgādības tiesību pārtraukšanai un nepieciešamība bērnam nodibināt aizbildnību. Ja bērns juridiski paliek bez vecāku aizgādības, vecmāmiņa var lūgt iecelt viņu par aizbildni.
Bāriņtiesa vērtētu viņas motivāciju, veselību, dzīves apstākļus, nodarbinātību, ģimenes attiecības un spēju ilgtermiņā rūpēties par bērnu un pārstāvēt viņa intereses.
Mātes testamentā izteiktā griba šādā situācijā būtu nozīmīga, tomēr gala lēmums tiktu pieņemts, vērtējot bērna intereses konkrētajā brīdī. Ja starp tēvu un vecmāmiņu rastos strīds par to, kur bērnam jādzīvo, strīdu pēc būtības izšķirtu tiesa. Savukārt steidzamā situācijā vispirms būtu jānodrošina bērnam droša aprūpe.
Ko ģimenei vajadzētu sākt krāt jau tagad?
Advokāts iesaka nepaļauties uz to, ka nepieciešamības gadījumā radinieki vienkārši izstāstīs bāriņtiesai vai tiesai, kāda bijusi situācija. Daudz lielāka nozīme būs dokumentiem un citiem pārbaudāmiem pierādījumiem.
Noderīgi būtu saglabāt nolēmumus un dokumentus par uzturlīdzekļiem un parādu; saraksti un informāciju par nenotikušajām saskarsmes reizēm; datus par tēva faktisko atrašanās vietu un iesaisti bērna dzīvē; likumīgi iegūtus pierādījumus par atkarību un tās ietekmi uz bērna drošību; bāriņtiesas, sociālā dienesta, policijas vai ārstniecības iestāžu dokumentus; pedagogu, psihologa un citu speciālistu novērojumus; pierādījumus par vecmāmiņas faktisko līdzdalību bērna aprūpē, kā arī pašas vecmāmiņas rakstveida piekrišanu nepieciešamības gadījumā uzņemties aizbildņa pienākumus.
Svarīgs ir vēl kāds aspekts – nepietiek pierādīt tikai to, kāpēc bērnam nebūtu droši vai piemēroti dzīvot pie tēva.
Jāspēj parādīt arī pretējais – kāpēc tieši dzīve pie vecmāmiņas bērnam nodrošinātu drošu, stabilu un ilgtermiņā piemērotu vidi.
Tādēļ ģimenēm, kurās jau šobrīd pastāv bažas par šādu nākotnes scenāriju, advokāta skaidrojums ir diezgan nepārprotams: gaidīt brīdi, kad nelaime jau notikusi, nav vienīgā iespēja. Daļu juridisko priekšdarbu iespējams – un atsevišķās situācijās arī ir vērts – veikt jau savlaicīgi.
Vai tev ir juridisks jautājumus, uz kuru vēlies gūt atbildes? Uzraksti savu problēmu, situāciju, notikušo uz manu epastu [email protected] un noskaidrosim kopā!
