Māris Antonevičs: Pirms vēlēšanām Kaimiņš bļāva par “nelikumīgo koalīcijas padomi”, tagad zīmīgi, ka tieši KPV LV pieprasa ievērot šo līgumu 6
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad “KPV LV” pārstāvošais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs aizvadītajā nedēļā pievienojās Nacionālajai apvienībai un atskanēja satrauktas balsis, kas nu būs ar koalīciju, nevarēja nepamanīt, cik mazsvarīgs, pat vienaldzīgs jautājums par ministra politisko piederību šķiet valdības vadītājam Krišjānim Kariņam.
Viņš burtiski atkratījās no tā, žurnālistiem paziņojot: “Mums ir daudz nopietnu darbu, tāpēc sagaidu, ka NA un “KPV LV” turpinās viena ar otru pārrunas un atrisinās šīs šķietamās domstarpības, lai varam turpināt izvest valsti no krīzes.”
Tīri praktiski premjeram tiešām vienīgā rūpe ir par to, lai Saeimā viņa valdībai būtu vismaz 51 deputāta balss, un tas pašlaik izskatās diezgan droši, ko apliecināja arī nesenais uzticībai balsojums. Pusdzīvais politveidojums “KPV LV” acīmredzot ir iegājis pēdējā sadalīšanās stadijā, taču valdības stabilitātei vajadzīgo enerģiju tas joprojām turpina ražot.
Un ko gan Kariņš var pārmest NA, kas sev savāc “KPV LV” ekonomikas ministru, ja viņa paša “Jaunā Vienotība” jau pēc dažām dienām izdara to pašu, uzņemot pie sevis “KPV LV” Saeimas deputāti Ivetu Benhenu-Bēkenu. Starp citu, oficiāli pašlaik tieši “JV” ir lielākā ieguvēja no “KPV LV” sadalīšanās, jo tai jau iepriekš pievienojās arī deputāts Aldis Blumbergs, un tiek daudz runāts arī par bijušā “KPV LV” priekšsēdētāja Ata Zakatistova iespējamo tuvību tieši ar šo politisko spēku, kas ļaujot viņam saglabāt Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāra amatu.
Bet kā tad ar koalīcijas līgumu? Grūti atcerēties kādu valdību, kuras darbības laikā nebūtu atskanējuši sašutuma pilni paziņojumi, ka līgums esot pārkāpts. Parasti ir runa par kādiem Saeimas balsojumiem vai iniciatīvām, kur kāda atsevišķa koalīcijas partija, nesaskaņojot ar partneriem, pēkšņi pievienojas opozīcijai.
Dažreiz koalīcijas līgums tiek ņemts palīgā arī ideoloģiskās cīņās, kā, piemēram, šā gada janvārī, kad “Attīstībai/Par” vērsās pret Nacionālo apvienību, kas ierosināja grozījumus Satversmes 110. pantā, lai konkretizētu ģimenes jēdzienu, nosakot, ka ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti.
“AP” šīs iniciatīvas tālāko apspriešanu mēģināja apturēt ar koalīcijas līguma punktu, ka izmaiņas Satversmē Saeimā var virzīt tikai pēc vienprātības principa, ja tam piekrīt visas koalīcijas partijas. Ja tiešām partijas vienojas sadarbības laikā atlikt ideoloģiski strīdīgu jautājumu virzīšanu, tad tā ir viena lieta, bet te ir cita situācija – “Attīstībai/Par” grib panākt atbalstu saviem priekšlikumiem un nolikt pie vietas tos, kas tiem nepiekrīt.
Atgriežoties pie “KPV LV” – tomēr ir kaut kas simbolisks, ka tieši šī partija pieprasa ievērot koalīcijas līgumu. Un ne tikai tāpēc, ka neviens no pašreizējiem prasītājiem koalīcijas līgumam nav bijis pat tuvumā (abi līguma parakstītāji – Artuss Kaimiņš un Atis Zakatistovs – no partijas izslēgti).
Apņēmība atteikties no kārtības, kur visu nosaka koalīcija, bija viens no galvenajiem “KPV LV” pirmsvēlēšanu solījumiem. Internetā joprojām atrodama vēlēšanu reklāma, kurā A. Kaimiņš uzrunā vēlētājus: “Zini, ka šobrīd mūsu Latviju vada nelikumīgs veidojums? Nezināji? Es arī nezināju… Šis nelikumīgais veidojums saucas koalīcijas padome. Šis ir antikonstitucionāls veidojums, kurš nav atrodams Latvijas Republikas Satversmē. (..) “KPV LV” rosina likvidēt šo koalīcijas padomi. Mums ir mērķis, drosme un pārliecība. Valstij jāsāk ar sevi.”
Izrādes beigas, priekškars.
