“Latvija nevis pati nosaka savu kursu, bet Brisele mums kļuvusi par vagaru!” Edgars ir dusmīgs par dzimtenē notiekošo 0
LA.LV ir svarīga viedokļu dažādība, tādēļ dodam vietu arī skatījumiem, kuri var izraisīt asas diskusijas. Šoreiz publicējam Edgara Liepiņa pārdomas par dzīvi Latvijā, reemigrāciju, darba iespējām un valsts politiku. Rakstā paustais ir autora personīgais viedoklis un ne vienmēr sakrīt ar redakcijas nostāju.
Viņš pats norāda, ka “ar vienu kāju” dzīvojot Latvijā, bet “ar otru” – ārzemēs. Turpinājumā Edgara Liepiņa stāsts.
“Pēc ilga ārzemēs (biju mēģinājis arī studēt, bet atbalsta trūkuma dēļ tas bija jāpārtrauc) pavadīta laika nolēmu atgriezties mājās, jo ārzemēs biju morāli noguris no ļoti daudzveidīgās kultūru un tautību vides.
Biju cerējis ka Latvijā, savā Dzimtenē, spēšu un varēšu pilnvērtīgi atvilkt elpu, arī morālajā ziņā, bet diemžēl Latvija, jo sevišķi Rīga, manuprāt, ir tikpat pārpilna ar sveštautībniekiem, cik Anglija, Vācija utt.
Ik dienu, redzot tos pašus citu kultūru pārstāvjus Rīgas ielās, tāpat kā Anglijā ap sirdi paliek ļoti smagi.
Tas ir spiediens gan uz infrastruktūru (noparkot auto, nepārkāpjot noteikumus, ir kļuvis neiespējami, un sodu kvītis tiek lipinātas pa labi un kreisi, tas tāds savdabīgs bizness).
Tad, lūk, mēģināju strādāt gan invalīdu pārvadāšanas pakalpojumu sniegšanā, palīdzot nokļūt uz ārstu vīzītēm utt., gan par taksistu, gan veikalu piegādes nodaļās, jo man patīk braukt ar automašīnu.
Rezultāts – alga šī brīža inflācijai un benzīna cenām nepiedodami ņirdzīgi, smieklīgi maza, nenormētas stundas (taksometros un veikalu preču piegādēs), attieksme no valsts un darba devējiem ar tikpat ņirdzīgi nožēlojama, nenormētas stundas, pārstrādāšanās, pastāvīga neizgulēšanās, dzīvošana dienesta viesnīcā – tāda diemžēl ir Latvijas/Rīgas skaudrā realitāte.
Man ir grūti pieņemt situāciju, kurā valsts spēj rast līdzekļus palīdzībai Ukrainai, bet daudzi mūsu pašu cilvēki vienlaikus jūtas atstāti novārtā.
Kad mēģinām integrēt cilvēkus, kuru kultūras un vērtību atšķirības, manuprāt, dažkārt ir tik lielas, ka integrācijas process kļūst ļoti sarežģīts.
Kad Latvijas pilsonība tiek dalīta apkārt, kad svešajiem Latvija ir kā atvērti vārti, bet vienlaikus vairākās Eiropas valstīs, tostarp Lielbritānijā un Spānijā, notikuši protesti saistībā ar migrācijas politiku.
Kad tautā runā, ka notiek noziegumi pret sievietēm, bet policija uz tiem reaģējot nepietiekami labi, jo, redz’, politkorektums stāv pāri visam.
Man kauns, ka es esmu latvietis un ka piedzimu šajā valstī.
Man patiess kauns par mūsu prezidentu, par mūsu koruptīvajām un melīgajām valdībām, kuri nekaunās sev piešķirt prēmijas. Par ko? Vienlaikus liela daļa Latvijas iedzīvotāju slīkst nabadzībā.
Esmu bijis sakaros ar reemigrācijas koordinatoriem un sapratis, ka tas viss ir tikai “ķekša” pēc. Intereses pēc biju devies uz pasākumu Nacionālajā bibliotēkā Rīgā, tas bija mērķēts uz reemigrantiem, bet arī tas bija tikai “ķekša” pēc, nekādus reālus ieguvumus nesajutu.
Manuprāt, valdība pārāk maz rūpējusies par latviešu tautas labklājību, bet pārāk daudz uzmanības veltījusi no Briseles nākošām vērtību iniciatīvām, tostarp politikai LGBTQ jautājumos. Arvien biežāk rodas sajūta, ka Latvija nevis pati nosaka savu kursu, bet Brisele mums kļuvusi par sava veida vagaru.
Laižam ielās cittautiešus, nesatraucoties, ka mūsu pašu cilvēki spiesti braukt prom no valsts? Iespējams, par šādiem uzskatiem mani kāds nosauks par radikāli noskaņotu vai pat rasistu. Tomēr es neuzskatu, ka rūpes par latviešu valodas, kultūras un nācijas nākotni būtu kaut kas tāds, par ko būtu jākaunas.”
