FOTO. “Mēs ar Klīvi esam komanda!” – saruna ar liepājnieci Sabīni Auderu 1
Laura Blumberga, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sabīne Audare, liepājniece, dēliņa mamma, trīs bokseru šķirnes suņu saimniece, ikdienā strādā ļoti atbildīgu un stresa pilnu darbu – viņa ir operāciju zāles māsa traumatoloģijas – ortopēdijas zālē. Taču vēl Sabīnes sirds pieder zirgiem. Sabīnes īpašumā ir Latvijas siltasiņu šķirnes zirgs, vārdā Klīvija. Abas kopā saveda nejaušība, bet kopš liktenīgās tikšanās pagājuši jau septiņi gadi.
Sabīnes ceļš pie sava zirga ildzis gandrīz tikpat gadu, cik viņai pašai. “Mīlestība pret šiem cēlajiem un skaistajiem dzīvniekiem, tāpat kā pret suņiem, man ir, kopš sevi atceros. Šķiet, man bija aptuveni četri gadi, kad pirmo reizi uzzīmēju zirgu. Bērnudārzā, mājās, visur zīmēju zirgus – cauru dienu. Kad mācījos 3. klasē, ņēmu iniciatīvu savās rokās un ar sakrāto kabatas naudu devos uz autobusu Liepāja–Grobiņa un braucu uz jāšanas sporta bāzi “Priedulāji”, lai kāptu zirga mugurā.
Izjāde toreiz beidzās ar kritienu, jo jāt, protams, nepavisam nepratu un zirgs sabijās, bet mani tas nenobaidīja, kāpu atpakaļ, turklāt mājupceļa naudiņu iztērēju vēl 30 minūšu izjādei.
Arī ceļš no Grobiņas līdz Liepājai man nelikās nemaz tik tāls, bet mana mamma domāja pavisam citādi.
Todien biju devusies uz basketbola treniņu, no kura vienkārši nozudu, bija jau pavēls, mobilā telefona vēl man nebija un tagad es pati, būdama mamma, saprotu, ko toreiz pārdzīvoja mana mamma. Bet tieši tā sākās mans ceļš kopā ar zirgiem,” atceras Sabīne.
Tev vajag savu zirgu!
Reiz Sabīne tomēr nolēmusi, ka viss – jāliek punkts. Tas noticis, kad viņai bija 18 gadi, stalli likvidēja un vienas dienas laikā visus zirgus pārdeva un aizveda prom uz Somiju. “Man tas bija ļoti liels trieciens, jo es tur trenējos un palīdzēju staļļa darbos, varētu teikt – strādāju savā sapņu vietā,” viņa atceras. Tikai pēc krietna pārtraukuma – 2015. gadā – zirgi atkal ienāca viņas dzīvē.
“Mani toreiz uzaicināja “izkustināt” privāto zirgu – tā sapazinos ar jauniem cilvēkiem, sāku strādāt stallī, paralēli trenējoties ar zirgiem. Līdz kādu dienu Bunku ģimene no mūsu staļļa kolektīva man saka: “Sabīne, tev vajag savu zirgu!” Uz ko es atbildu: “Nekādā gadījumā!”,” Sabīne smejas.
Tomēr pieklājības pēc aizbraukusi zirgu apskatīties uz netālo saimniecību, kuras īpašniece lēmusi, ka ar zirgiem vairs nevēlas nodarboties, tāpēc tos pārdeva. Saimniecībā bijuši trīs zirgi.
“Aprunājāmies, teicu, ka padomāšu. Ilgi gan domāt nesanāca, jo turpat saimniecībā jau biju izlēmusi, ka mana izvēle būs Clivia – trīs gadus veca, skaista, ļoti spēcīga ķēve.
Pēc neilga laika aizbraucu vēlreiz un jau konkrēti pie viņas – sava Klīvja, kas ir mūsu mājas mīļvārdiņš.
Iekšējais satraukums bija liels, jo pirmo reizi mūžā braucu iegādāties savu zirgu! Tas ir ļoti nopietns pasākums! Zirgs ir kā ģimenes loceklis, man, protams, bija arī iekšējas šaubas, vai visu daru pareizi, kā mums kopā klāsies, vai mācēsim sadraudzēties.
Pēkšņi pārņēma šaubas par savām zināšanām, prasmēm un iemaņām – vai tikšu galā. Bet Klīvis mierīgi pačubināja manu cepures bumbuli, sakot, ka viņa mani jau gaidīja. Un tā 2015. gada novembrī Klīvis brauca uz savām jaunajām mājām – stallī, kurā es strādāju.”
Sabīne stāsta, ka Klīvim tolaik bija perfekts vecums, lai sāktu apmācību ar jātnieku mugurā, – trīs gadi. “Strādāju turpat, kur viņa dzīvoja, mācījāmies lēnām, maziem solīšiem, bet katru dienu. Galu galā mums viss izdevās un kādā skaistā ziemas dienā pirmo reizi, staļļa biedrenes mudināta, uzkāpu Klīvim mugurā un devos izjādē. Tā bija patiešām neaprakstāma sajūta,” stāsta zirga saimniece.
Vēlāk gan Sabīne savam zirgam atradusi vietu jaunā stallī, kas atrodas Liepājā – tur joprojām ir Klīvijas mājas.
Klīvja lielais ego
Sabīne ar Klīviju tagad sauc sevi par komandu, taču šis ceļš nav bijis rozēm klāts. “Jāšanas sportā ir ļoti daudz disciplīnu, Latvijā visplašāk pārstāvēta šķēršļu pārvarēšana. Otra, mazāk populāra, ir iejāde, kuras elementi balstīti uz dabiskām zirgu kustībām, bet ar jātnieku mugurā. Protams, arī man kā jau visiem, kuri sāk jāt, acis mirdzēja no domas vien, ka lidošu pāri šķēršļiem lielā ātrumā. Bet, kad iepazinos ar Irēnu un Vilni Gavilovskiem, mums ar Klīvi pavērās pavisam cita pasaule. Sapratu, kā būtu jātrenējas, cik daudz darba un laika tas prasa, lai maršruta veikšana būtu skaista un, galvenais, vadāma nodarbe.
Mūsu treniņu ikdiena ļoti mainījās. Bija stingrs grafiks bez jebkādām atkāpēm, sākotnēji uzsvars tika likts uz zirga vadāmību un jātnieka drosmes attīstīšanu, jo, neskatoties uz to, ka lēkt man vienmēr paticis, ejot gadiem un pēc garas pauzes bez lēkšanas, man nācās cīnīties ar ļoti lielām bailēm.
Nespēju arī tikt galā ar Klīvja lielo ego. Es drīzāk sēdēju viņas mugurā kā pasažieris, kamēr zirgs manā vietā lēma, ar kādu ātrumu mēs virzīsimies, kā lēksim, vai pēc šķēršļa vispār apstāsimies.
Bet, trenējoties sešas reizes nedēļā, soli pa solim, mēs sasniedzām savus mērķus. Zirgs bija kļuvis vadāms, manas bailes turamas grožos, un kopā beidzot varējām saukt sevi par komandu,” stāsta Sabīne.
Lielākā problēma – kolikas
Zirga saimniece neslēpj – zirga un arī jātnieka ikdiena mēdz būt visai riskanta un traumatiska. Biežākās kaites zirgiem ir dažādi klibumi, kas rodas treniņu rezultātā, arī traumas, aplokos dauzoties ar citiem zirgiem, pārbraucienos, vai gadoties pat tā, ka zirgs ir apkalts, bet norāvis sev pakavu.
“Vai arī jātnieks nav laikus pamanījis, ka pakavs ir vaļīgs un, tam nokrītot, pastāv risks traumēt nagu, kas ir sāpīgi un atveseļošanās ļoti ilga. Ja zirgam ir nepiemērots inventārs – segli par šauru vai platu, gaidāmas muguras sāpes, kas veidojas no spiediena vai nemitīga saspringuma, kam vēl nāk klāt jātnieka svars un veicamie uzdevumi.
Tādēļ pirmais, kas jāpārbauda, ja zirgs treniņu laikā kļuvis neapmierināts, saspringts un atsakās strādāt, ir inventārs – vai tas patiešām der.
Otrs cēlonis var būt zobu problēmas. Mūsdienās zirgu dzīvi kontrolē cilvēks, tāpēc daudzu procesu rezultātā zobi zirgam var nodilt nepareizi, veidojot asas malas, kas bojā mīkstos audus mutes dobumā, tā radot dzīvniekam diskomfortu, sāpes un iekaisumus,” skaidro Sabīne Audare.
Ļoti svarīgas lietas zirga dzīvē ir ūdens, ēdiens un regulāras pastaigas. “Ja kaut kas nav sabalansēts, zirgs var iedzīvoties vēdera kolikās, kas ir ļoti traka un tumša lieta, jo nekad nevar zināt, ar ko tas beigsies.
Patiesībā kolikas ir zirgu biežākais mirstības cēlonis. Kolikas var sākties pēkšņi un tikpat pēkšņi arī beigties.
Un tomēr var būt nepieciešama operācija, lai atšķetinātu sametušās zarnas, jo zirgi pie lielām vēdergraizēm vārtās, kas arī veicina zarnu samezglošanos – tās nosprostojas un sākas audu atmiršana. Kolikas var rasties no zila gaisa, pat visu ievērojot un darot pareizi. Nav nekādas garantijas, ka zirga mūža garumā jums izdosies no tām izvairīties,” atklāti stāsta Sabīne.
Kur turēt zirgu
Mūsdienās zirgu turēt var dažādi – mājās, ja ļauj zemes platība un ir stallis, saimniecībā vai pat sporta klubā, kur notiek treniņi, vai arī citam piederošā stallī, protams, maksājot par zirga ikdienas vajadzību nodrošināšanu – bokss jeb tā saucamā istabiņa, pakaiši, barība u. c.
Runājot par dzīvnieka barošanu, Sabīne uzsver, ka nevienam muslim, granulām vai auzām nav tādas nozīmes zirga ēdienkartē kā sienam. “Tas ir postaments! Vesels zirgs mierīgi var iztikt bez spēkbarības, ja tam nav nekāda slodze vai ķēve nav gaidībās, vai tas nav vaislas ērzelis. Katrā stallī, protams, ir savi noteikumi, ko iekļauj pansijas cenā, lielākoties tā ir istabiņas īre ar pakaišiem, siens, ūdens un pastaigas aplokā. Tālāk jau staļļa īpašnieki izlemj, vai cenā ir arī manēžas – laukuma īre, šķēršļu īre vai citi izdevumi,” skaidro Sabīne un uzsver, ka šo izmaksu diapazoni ir ļoti dažādi.
Arī staļļi ir dažāda tipa. Daudz kur zirgiem ir tikai nojumes un lielākoties viņi dzīvo svaigā gaisā, kas šobrīd esot modes kliedziens.
“Zirgam, protams, visveselīgāk ir pēc iespējas vairāk atrasties dabā, svaigā gaisā, kur viņš var brīvi kustēties, komunicēt ar savu baru, jo jāatceras, ka zirgs ir bara dzīvnieks. Tas viņam ļauj izvairīties no daudzām mentālām kaitēm,” tā Sabīne.
Par zirga mītnes vietu Liepājā un tās tuvumā mēnesī varētu būt jāšķiras no aptuveni 120 eiro un mazliet vairāk, Rīgā šīs cenas ir augstākas – sākot no 200 eiro. Ikmēneša izdevumos jāierēķina barības iegāde, ja tā nav ieskaitīta jau pansijas izdevumos. Pie ikmēneša izdevumiem jāpieskaita arī kalēja pakalpojumi – sākot no 60 eiro un vairāk, kā arī nagu izgriešana un apvīlēšana – sākot no 20 eiro. Šīs cenas ir aptuvenas un dažādos reģionos var krietni atšķirties.
“Reizi vai pat divas reizes gadā zirgam ir nepieciešams zobārsts. Ja stallī sarodas vairāki gribētāji, šis prieks būs lētāks, ja tomēr esi viens pats, jārēķinās ar aptuveni 100 eiro.
Šis ir ideālais scenārijs – ja zirgam nav vajadzīga veterinārārsta palīdzība. Taču, kad jādodas uz veterināro klīniku Jelgavā, summa var sasniegt arī četru ciparu skaitli,” neslēpj zirga saimniece.
Veterinārārstu vārdus, kas specializējas palīdzības sniegšanā zirgiem, var atrast portālā “zirgam.lv”.
Cik maksā zirgs?
“Zirgu cenas ir ļoti, ļoti dažādas. Svarīgākie stūrakmeņi ir veselības stāvoklis, dzīvnieka vecums, izcelsme, ko zirgs ir gatavs darīt. Labi kumeļi, jauni zirgi maksā, sākot no 2000–3000 eiro. Ja zirgs jau zina, ko nozīmē jātnieks mugurā, cena būs lielāka. Ja vēlaties iegādāties zirgu hobijam, vaļaspriekam, labu zirgu Latvijā var atrast vidēji par 10 000 eiro. Zirgi, kas piedalās sacensībās, īpaši ārpus Latvijas, maksā no vairākiem desmitiem līdz pat vairākiem simtiem tūkstošu eiro. Angļu tīrasiņu zirgi, kas skrien hipodromos, dažkārt tiek pārdoti pat par vairākiem miljoniem,” stāsta Sabīne Audare.
