Mežvidu kokaudzētavas komplekss ir viens no modernākajiem Baltijā 0
Ināra Groce, žurnāls “Baltijas Koks”
Ilgtspējīgu un bagātīgu Latvijas mežu nākotni nodrošina valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts meži (LVM) struktūrvienība LVM Sēklas un stādi, kas rūpīgi un atbildīgi kopj meža sēklu plantācijas. Šeit radītais stādmateriāls balstās uz vairāk nekā piecdesmit gadu zinātniskās selekcijas pētījumiem. Tās rezultātā meža īpašnieki var stādīt ne tikai daudz, bet arī veselīgākus, izturīgākus un koksnes ziņā bagātākus kokus, kas spēj stāties pretī Latvijas mainīgajiem vides izaicinājumiem.
Jaunkalsnavas Mežvidu kokaudzētavas komplekss ir viens no modernākajiem Baltijā. Blakus siltumnīcām darbojas automatizētas ražošanas telpas, kur stādi tiek apstrādāti, šķiroti un pakoti, īpašas saldētavas nodrošina to uzglabāšanu. Tomēr pat vismodernākās tehnoloģijas un pētījumu atklājumi nevar aizstāt cilvēku, kas savu darbu veic ar aizrautību un sirdsdegsmi. Jau piecus gadus šo komandu vada Māris Druvaskalns, rūpējoties, lai nākamās paaudzes Latvijas meži sāktu dzīvi no kvalitatīvām sēklām un stādiem. Lai noskaidrotu, vai valstī ir pietiekami daudz jauno koku un kā zinātniskās selekcijas rezultāti nonāk līdz topošajiem mežiem, žurnāls Baltijas Koks apciemo Mežvidu kokaudzētavas kompleksu. Kopā ar Druvaskalnu izstaigājam siltumnīcas, noliktavas un ražošanas telpas, klausos aizrautīgā stāstījumā par mazās sēkliņas ceļu uz lielu un ražīgu koku. Martā stādaudzētavas čiekurkaltē virmo priežu smarža, tas ir laiks, kad tiek šķiroti un kaltēti jaunie čiekuri, lai no tiem iegūtu nākamās paaudzes stādus.
AS Latvijas valsts meži apsaimnieko astoņas kokaudzētavas, kas izvietotas visā Latvijā no Kurzemes rietumiem līdz pat austrumu robežai. Jaunkalsnavā darbojas modernākā akciju sabiedrības struktūrvienība LVM Sēklas un stādi, kas rūpējas par meža selekcijas darba rezultātu pārnesi uz stādu ražošanu, lai veidotu veselīgākas un koksnes resursiem bagātīgākas mežaudzes. Kā tiek atlasīts un selekcionēts stādmateriāls mūsu mežiem?
Ražīga meža izveide vairs nav vienkārši savākts sēklu krājums no nejauši izvēlētiem kokiem, tas ir gadu desmitiem ilgs meža selekcijas darba rezultāts. Selekcija nozīmē paņemt labāko un turpināt to attīstīt. Process sākas mežā, kur meža zinātnieki meklē izcilākās audzes, kokus ar taisniem stumbriem, labām dimensijām, piemērotu vainagu un zariem. No šīm audzēm tiek atlasīti tā sauktie plus koki – labākie indivīdi savā sugā. Kad šādi koki ir atrasti, sākas nākamais posms. Nogrieztos zarus uzpotē uz jauniem sējenīšiem. Tā mazais kociņš iegūst izvēlētā plus koka ģenētisko informāciju. Selekcijas darbā svarīga ir arī koku reproduktīvā spēja. Ir konstatēti ātraudzīgi kloni, kas labi aug, bet slikti zied un neveido pēcnācējus. Tādēļ selekcijā tiek izvēlēti tādi kloni, kas spēj gan ātri augt, gan nodrošināt kvalitatīvu sēklu veidošanos. Piemēram, bērzu selekcijā tiek meklēts līdzsvars starp augšanas intensitāti, ziedēšanu un stumbra kvalitāti. Vienlaikus tiek pievērsta uzmanība arī stumbra taisnumam, galotnes veidojumam un citām īpašībām, kas ietekmē gan koka augšanu, gan galaprodukta kvalitāti.
Šādi veidojas īpaši sēklu dārzi, hektāriem plašas platības, kur aug atlasīto koku kloni. Katrā populācijā jābūt vismaz trīsdesmit savstarpēji nesaistītiem kokiem, lai nodrošinātu ģenētisko daudzveidību. Šie koki netiek audzēti koksnes iegūšanai, to uzdevums ir radīt čiekurus ar augstvērtīgām sēklām.
Taču selekcijas darbs ar to nebeidzas. Kad sēklas iesētas un izaudzēti stādiņi, mēs tos stādām mežā un atkal vērtējam. Vienādos apstākļos rezultāti tomēr atšķiras, vieni koki aug ātrāk, citi lēnāk. Tādēļ no pēcnācēju audzēm atkal tiek atlasīti labākie koki. No tiem noņem potzarus, veido jaunus klonus un turpina izlasi. Tā selekcija soli pa solim virzās uz priekšu, no labākajiem kokiem izvēloties vēl labākus. Šobrīd Latvijā selekcija jau sasniegusi trešo pakāpi.
Tas ir process, kas prasa pacietību un ilgtermiņa domāšanu. No brīža, kad mežā tiek atrasts plus koks, līdz pirmajām sēklām var paiet 15 gadi. Pēc tam sēklas iesēj, izaudzē stādus, un tikai ap desmito gadu sākas pirmā nopietnā vērtēšana. Nākamās seko 15. un 20. gadā, kad var pieņemt lēmumu, kurš koks patiešām ir piemērots nākamajam selekcijas posmam. No izvēlētajiem kokiem atkal ņem potzarus, veido jaunas plantācijas un pēc vēl aptuveni piecpadsmit gadiem atkal iegūst pirmos čiekurus. Tad no sēklām izaudzē jaunus stādus, un cikls turpinās. Vienā cilvēka darba mūžā iespējams iziet cauri apmēram divām selekcijas apritēm.
Klimata pārmaiņas ietekmē Latvijas valsts mežu sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu Silava veikto meža apsaimniekošanas pētījumu tēmas, un tajās bieži vien izskan jautājumi par jaunu koku sugu ieviešanu vai esošo prioritāšu maiņu. Kā šie procesi atspoguļojas selekcijas programmās un kādi ir zinātnieku piedāvātie risinājumi meža apsaimniekotāju vajadzībām?
Mežsaimniecības attīstība ir lēns un rūpīgi plānots process – lai pieņemtu pamatotus lēmumus nākotnē, nepieciešami ilgstoši pētījumi, novērojumi un eksperimenti. Tāpēc selekcijas programmas ik pēc pieciem gadiem tiek regulāri pārskatītas un aktualizētas. Šajās tikšanās reizēs speciālisti izvērtē sasniegtos rezultātus, analizē, kuras pētījumu tēmas joprojām ir aktuālas, bet kuras ir zaudējušas nozīmi un prasa pārskatīšanu.
Laika gaitā var mainīties arī prioritārās koku sugas. Piemēram, 2000. gadu sākumā selekcijas programmā melnalksnis netika uzskatīts par nozīmīgu sugu, taču pēdējos gados tas tiek novērtēts kā perspektīva suga, īpaši mazproduktīvu zemju apmežošanā. Melnalksnis labi pielāgojas mitrām augsnēm, aizaugušiem upju krastiem un teritorijām, kur periodiski notiek pārplūšana. Šādās vietās citas koku sugas nereti aug sliktāk vai pat izgāžas, savukārt melnalksnis spēj veiksmīgi attīstīties.
Mežsaimniecībā klimata pārmaiņu ietekmē tiek domāts arī par nākotnē piemērotām koku sugām. Šobrīd tiek pētīts dižskābardis, lai saprastu, vai un kā tas nākotnē varētu kļūt par nozīmīgu sugu Latvijas mežos. Šādi pētījumi tiek uzsākti laikus, jo koku sugu aprites cikls ir ilgs, pilnvērtīga sagatavošanās jaunām audzēšanas iespējām var aizņemt 30–40 gadus.
Struktūrvienībā LVM Sēklas un stādi būtiska loma ir modernām audzēšanas tehnoloģijām un metodēm. Raksturojiet šīs metodes un to, kā tās ietekmē gala rezultātu.
Vienā gadā no siltumnīcas izdodas izaudzēt trīs stādu ražas. Darbs rit nepārtrauktā apritē: martā sēklas tiek iesētas, bet jau maija vidū stādi tiek izņemti no siltumnīcas. Tad seko nākamā sēja, un šajā procesā katra nedēļa ir nozīmīga. Koku audzētāji ir pakārtoti dabas ritmam un ārējiem faktoriem: klimatiskajiem apstākļiem, agrām pavasara salnām, lietainām vasarām vai smagiem sniegiem. Ja šie apstākļi ir bijuši labvēlīgi un viss izdevies, sezona noslēdzas ar labu sēklu ražu, kokos ir bagātīgi aizmetušies čiekuri, sēklas ir labi sadīgušas, stādi izauguši spēcīgi un veselīgi. Rudenī tiek skaitīta fināla raža un veikta inventarizācija. Tieši tad kļūst skaidrs, vai gads ir bijis veiksmīgs.
Poligonos tiek lietotas garās nakts apstrādes, ar gaismas manipulācijām augiem simulējot rudeni vai pavasari, tā mānot par dienas un nakts ilgumu. Tas tiek darīts, lai augs uzkrātu barības vielas un attīstītos vitālāks. Vienā gadā tas izdzīvo kā divus gadus vecs stādiņš, zaļais un spēcīgais.
Dabā tieši stress bieži stimulē augus vairoties un ziedēt, pastāvot apdraudējumam tālākai eksistencei, koki un augi cenšas atstāt pēcnācējus. Tieši šo principu izmanto selekcijā, apzināti radot stresa apstākļus, lai stimulētu ziedēšanu. Piemēram, paaugstināta CO₂ koncentrācija siltumnīcā rada augam stresu, kas dabiskos apstākļos nav raksturīgs. Rezultātā pumpuros veidojas ziedu aizmetņi nākamajai sezonai. Bērziem spurdzītes vāc jūlijā, un minerālmēslu sabalansēšana kopā ar gaismas režīma manipulāciju ļauj radīt stresa apstākļus mērķtiecīgi. Vasaras periodā gaismu siltumnīcās dažkārt tur 24 stundas diennaktī, mānot augus, ka diena nekad nebeidzas. Šī metode liek augam koncentrēt barības vielas saknēs un attīstīties tā, it kā tas būtu divus gadus vecs viengadīgs stādiņš – mehāniski izturīgāks, lielāks un vitālāks.
Lietojot tehnoloģijas, iespējams saražot augstvērtīgu produkciju, bet ģeogrāfija un sezonas īpatnības ietekmē konkurētspēju. Piemēram, Polijā pavasaris iestājas agrāk, tāpēc viņi var veikt trīs ražošanas aprites sezonā, bet Latvijā ir divarpus, pat ar papildu investīcijām. Tomēr kvalitātes ziņā mūsu stādi ir konkurētspējīgi, un klienti to novērtē.
Meža jaunaudžu aizsardzība kļūst aizvien aktuālāka, jo stādi saskaras ar dažādiem dabiskajiem ienaidniekiem – dzīvniekiem un kukaiņiem. Mežvidu kokaudzētavas kompleksā ir uzstādīta jaunākās paaudzes stādu alternatīvās līmes–smilšu apstrādes līnija. Kādas modernas un videi draudzīgas aizsardzības metodes tiek izmantotas, lai mazinātu ķīmisko līdzekļu izmantošanu? Kādas alternatīvās metodes ir īpaši efektīvas, un kā tās tiek uztvertas tirgū?
Mūsdienās arvien populārāka kļūst mehāniskā aizsardzība, kas nodrošina stādu aizsardzību pret priežu lielā smecernieka bojājumiem. Stādu sakņu kakli tiek iemērkti izkausētā, speciāli sintezētā vaskā, kas atdziestot kļūst ciets un elastīgs, smecernieki šādā bruņojumā vairs nespēj piekļūt maigajai miziņai. Trešajā gadā uz stādiem veidojas dabiska cieta miza, padarot tos par neēdamu delikatesi. Cita metode ir abrazīvas stumbra virsmas veidošana no līmes un smiltīm, kas stāda uzbrucējam ir nepatīkama.
Visās kokaudzētavās šīs alternatīvās metodes tiek plaši lietotas. LVM turpina attīstīt jaunas apstrādes līnijas, meklējot nākotnes risinājumus. Klienti novērtē, ka, piemaksājot nedaudz vairāk par stādu aizsardzību, iegūst veselus un spēcīgus augus, tā ieguldījums atmaksājas, jo bojājumu gadījumā nāktos maksāt divreiz vairāk.
Eksporta tirgos šīs metodes jau ir plaši ieviestas, 88% realizēto skuju koku stādi ir mehāniski aizsargāti. Patērētāji ir informēti par šo tehnoloģiju nozīmi. LVM iekšēji aizsardzības apjomu turpina palielināt, pagājušajā gadā 40% iestādīto skuju koku stādu tika apstrādāti ar alternatīvām metodēm. Toties Latvijā realizētie skuju koku stādi privātajiem mežu īpašniekiem ar alternatīvo apstrādi veidoja tikai 4% no kopējā apjoma.
Kā Latvijas valsts mežu kokaudzētavas rada līdzsvaru starp stādu audzēšanu, tirgus pieprasījuma svārstībām un tādiem mežsaimniecībā neizbēgamiem riskiem kā neapmierinoši sēklu gadi, kaitēkļu bojājumi vai iespējamās dabas katastrofas? Un kā šajā plānošanas ciklā visefektīvāk iesaistīties mežu īpašniekiem, lai nodrošinātu kvalitatīvu un savlaicīgu meža atjaunošanu?
Kokaudzētavu saimniecība aptver vairāk nekā 800 hektāru, kur tiek audzēts plašs meža koku sugu sortiments. Katru gadu izaudzējam desmitiem miljonu stādu, galvenokārt priedes un egles, nedaudz mazāk bērzus, bet savu vietu rod arī melnalkšņi, oši, lapegles un pat ozoli, kas tiek dēvēti par sava veida hobija kultūru. Sugu struktūra nav statiska, tā tiek regulāri pārskatīta atbilstoši mežaudžu veselības stāvoklim un tirgus tendencēm. Piemēram, pēdējos gados egļu stādīšana ir mazinājusies, jo mežos postījumus nodarījis mizgrauzis. Meža īpašnieki kļūst piesardzīgāki un biežāk izvēlas citas sugas, un šai izvēlei pielāgojas arī kokaudzētavas.
Stādu audzēšana balstās uz daudzgadu plānošanu. Ražošanas apjomi tiek prognozēti, analizējot gan vēsturisko realizāciju, gan meža atjaunošanas apjomus valstī kopumā. Vienlaikus arvien lielāka nozīme tiek piešķirta stādu audzēšanai pēc iepriekšējiem pasūtījumiem. Tas ļauj precīzāk sabalansēt izaudzēto un realizēto stādu apjomu, ņemot vērā, ka stādiem, īpaši konteinerstādiem, ir noteikts realizācijas laika periods.
Būtiska sistēmas sastāvdaļa ir sēklu resursu pārvaldība. Sēklas tiek uzglabātas stratēģiskajās rezervēs, nodrošinot nepārtrauktību arī gados ar vāju sēklu ražu. Noliktavās kopumā uzkrāts līdz pat septiņām tonnām šā nākotnes mežu potenciāla, kas gaida savu brīdi. Katrā uzglabāšanas vienībā ir precīzi identificēta sēklu izcelsme un kvalitātes rādītāji. Šīs rezerves ir kā drošības spilvens gadiem, kad čiekuru raža ir niecīga vai sēklu ievākšanu apgrūtina laikapstākļi vai ugunsgrēki. Tādējādi stādu audzēšana nepārtrūkst pat tad, kad daba uz brīdi kļūst skarbāka. Praktiski tas nozīmē, ka pat neliels sēklu apjoms satur ievērojamu atjaunošanas potenciālu, viens kilograms skujkoku sēklu var nodrošināt līdz pat 160 tūkstošiem stādu. Kopējais rezervju apjoms sasniedz vairākas tonnas, un to dzīvotspēja tiek regulāri kontrolēta. Šāda pieeja ļauj izlīdzināt dabisko svārstību ietekmi un garantēt stādu audzēšanas nepārtrauktību.
Jaunkalsnavas LVM Sēklu un stādu poligonā ir izveidots un moderni aprīkots stādu šķirošanas un uzglabāšanas komplekss. Ražošanas efektivitāte tiek paaugstināta, izmantojot automatizētas līnijas un inovatīvus risinājumus, jaunā robotizētā līnijā stādus fasē automātiski kastēs pa 96 vienībām, viena līnija dienā spēj sagatavot līdz ceturtdaļmiljonam stādu. Tas ļauj optimizēt cilvēkresursu izmantošanu un nodrošināt augstu darba ražīgumu. Darbiniekus vairāk iesaistām stādu kvalitātes uzraudzībā, šķirošanā un agrotehniskajos darbos. Tiek domāts arī par nākotni, piemēram, dronu izmantošanu un lāzertehnoloģijām, kas palīdzētu vēl precīzāk sekot līdzi katram augošajam kociņam.
Kompleksā ir plašas stādu noliktavas saldētavu telpas, kas nodrošina iespēju saražotos stādus pasargāt un piegādāt tieši īstajā brīdī stādīšanas darbu sākumā. Katrs pasūtījums ir precīzi izsekojams noliktavās, kas ļauj efektīvi plānot piegādes un nodrošināt klientiem nepieciešamo apjomu. Vienlaikus tiek uzturēts noteikts rezervju līmenis, lai reaģētu uz neparedzētām tirgus svārstībām.
No mežsaimnieciskā viedokļa būtiskākais aspekts ir savlaicīga darbu plānošana. Mežaudzes atjaunošana ir prognozējama, jo tā ir daļa no cirsmas aprites cikla. No ciršanas apliecinājuma saņemšanas līdz augsnes sagatavošanai un stādīšanai nereti paiet līdz pat diviem gadiem. Tieši šajā periodā privātajam mežu apsaimniekotājam ir jāpieņem lēmumi par stādu izvēli atbilstoši meža reģionam un jāveic rezervācija. Jo agrāk tas tiek darīts, jo lielāka iespēja nodrošināt konkrētajai augšanas vietai piemērotu stādāmo materiālu.
Kopumā stādu pieejamība Latvijā ir stabila un prognozējama. Tomēr meža īpašniekiem ieteicams plānot atjaunošanu laikus, cieši sadarbojoties ar stādu audzētājiem. Stāds nav produkts, ko var saražot pēdējā brīdī, jo tam ir savs derīguma termiņš un attīstības cikls. Šādā sistēmā līdzsvars starp ražošanu, pieprasījumu un riskiem netiek panākts vienā sezonā, tas ir nepārtraukts process, kurā mežsaimnieciskā domāšana savienojas ar praktisku pieredzi un ilgtermiņa redzējumu.
Ilgais selekcijas darbs ir uzlabojis meža audzēšanas metodes, līdz ar to koku augšanas dinamika ir būtiski mainījusies. Arī klimatisko pārmaiņu rezultātā ir iespējams samazināt optimālo ciršanas vecumu kokiem, tomēr sabiedrībā valda neviennozīmīga attieksme pret šādām izmaiņām – viena daļa to uzskata par efektīvu un ekonomiski pamatotu risinājumu, savukārt citi pauž bažas par iespējamu negatīvo ietekmi uz ekosistēmām, bioloģisko daudzveidību un ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu. Kā jūs redzat šo līdzsvaru mežsaimniecībā starp ekonomisko ieguvumu un dabas vērtību saglabāšanu?
Mūsdienu mežsaimniecībā arvien biežāk lietotais jēdziens meža ražas novākšana precīzi raksturo nozares būtību: mežs tiek apsaimniekots kā ilgtermiņa resurss, kurā apvienojas plānošana, audzēšana un atjaunošana, nodrošinot nepārtrauktu meža apriti. Taču vienlaikus rodas jautājums, kā gudri un līdzsvaroti apsaimniekot mežu, nodrošinot dabas skaistuma un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Sabiedrībā vēl aizvien ir asas diskusijas par to, kā panākt līdzsvaru starp saimniecisko darbību un dabas vērtībām, par optimālo ciršanas vecumu, ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem aspektiem. Ja agrāk par optimālu ciršanas vecumu daudziem kokiem tika uzskatīti aptuveni 80 gadi, tad, ņemot vērā intensīvāku augšanu un lielāku krājas pieaugumu, tagad tas bieži tiek sasniegts jau aptuveni 60 gadu vecumā. Pēc šā perioda koka augšana kļūst lēnāka, un nākamo 20 gadu laikā pieaugums vairs nav tik būtisks. Bieži vien efektīvāk ir iestādīt jaunu mežu, kas šajā pašā laikā var radīt lielāku kopējo koksnes pieaugumu. Tomēr koksnes daudzums nav vienīgais svarīgais faktors, būtiska ir arī tās kvalitāte. Selekcijas procesā ir identificēti kloni, kas aug īpaši ātri, taču nereti šādai koksnei ir zemāka mehāniskā izturība vai paaugstināts stumbra plaisāšanas risks temperatūras svārstību ietekmē. Tādēļ šādi kloni netiek tālāk selekcionēti. Zinātnieki cenšas atrast līdzsvaru starp augšanas ātrumu un koksnes kvalitāti, izvēloties klonus, kas gan aug salīdzinoši ātri, gan nodrošina stipru un kvalitatīvu koksni. Mūsu zinātnieki pēta ne tikai koku selekciju, bet arī sēņu, sūnu un citu faktoru ietekmi uz meža ekosistēmu, kā arī klimatiskos un meteoroloģiskos apstākļus. Dažādu jomu speciālisti sadarbojas, veidojot plašu pētījumu sistēmu, kuras rezultāti tiek izmantoti mežsaimniecības lēmumu pieņemšanā.
Mežsaimniecībā veselajam saprātam jāsadzīvo ar skaistu dabu. Vecie meži ir saglabājami skaistumam un dabas daudzveidībai. Diskusijas ir par intensīvo apsaimniekošanu un dabas daudzveidības saglabāšanu, par aizsargājamo teritoriju definēšanu, par to, cik tālu kurš spēj pieņemt šīs robežas un līnijas, kas nepieciešamas, lai mēs nekļūtu par vienu lielu aizsargājamu teritoriju, kur nekas nenotiek. Jāprot sabalansēt vēlmes, vajadzības un iespējas.
Latvijas valsts meži ir mūsu kopējā saimniecība, kura līdzinās rūpīgi veidotam dārzam. Tajā ir gan koptas dobes un ražojošas platības, gan vietas, kur ir pirmatnēja un neskarta daba un tas viss atrodas līdzsvarā. Lai šāds dārzs pastāvētu, nepietiek tikai ar vēlmi to apbrīnot, nepieciešams ieguldīt darbu un līdzekļus. Diskusijās jāiesaistās profesionāļiem, kuri spēj spriest un veidot kopējo ainu, lai cilvēks būtu paēdis un vienlaikus varētu gūt baudījumu dvēselei un sirdij. Jo, lai es varētu skatīties uz puķu stūrīti, kādam ir jāspēj par to samaksāt. Meži ir Latvijas zaļais zelts, tā ir viena no tautsaimniecības nozarēm, ar kuru varam būt konkurētspējīgi un līdzdarboties varoši starptautiskajos tirgos. Ilgtspējīgs mežsaimniecības aprites modelis ļauj ne tikai saglabāt dabas vērtības, bet arī radīt augstāku pievienoto vērtību, stiprinot tautsaimniecību un nodrošinot nākotnes attīstību.
Kas jūs šajā darbā visvairāk motivē, strādājot tik ilgā ciklā no sēklas iegūšanas līdz ražīgam kokam, kur rezultāti redzami tikai pēc daudziem gadiem?
Brīdis, kad dzimst jaunā dzīvība. Iesējot sēklu, paiet kādas desmit dienas un siltumnīcas pārtop par koši zaļu, dzīvības pilnu telpu – parādās pirmie dzinumi. Skuju kociņš ceļas augšup, uz skuju galiem vēl turas sēklas apvalks – tāda maza cepurīte. Tajā brīdī saproti – no šā mazā stāda kādreiz izaugs mežs. Un tas, manuprāt, ir pats vērtīgākais šajā darbā.
