Monika Zīle: Šobrīd jaunajiem cilvēkiem ļoti svarīgi neaiziet izmežģīto vērtību pavadā 0
Pirms mēneša saņēmu vēstuli no anonīmas lasītājas, kura lūdza apsaukt sievieti, kas televīzijas kanāla “STV Pirmā!” šovā dēvējas par pazīstamu dzejnieci.
Ko tad lai saka Māra Zālīte, ja vienu mazā tirāžā izdotu grāmatiņu savārsmojis cilvēks nekautrējas paņemt sev tādu augstu titulu? – vēstules autore vērsās pret šova “Slavenības. Bez filtra” dalībnieci Magoni.
Taisnību sakot, nepelnīti. Šī jaunā sieviete, piedalīdamās jau vairākās reālās dzīves izrādēs un tādā veidā ieguvusi atpazīstamību, nekad nav stādījusi sevi priekšā kā poēzijas zvaigzni.
To viņai piesprauduši kārtējā šova organizatori, lai attaisnotu nosaukumā pieteiktās “slavenības”.
Ar to vien, ka cilvēks nekautrējas atkailināties dzīves līdzsvara un laimes meklējumos, nepietiek. Vajag vēl kādu košumu, un “populārā dzejniece” gatava!…
Turklāt mūsu mazajā valstī nav iespējams atrast īstus spīdekļus šādām izrādēm, kas, piedāvājot īstus vai daļēji režisētus reālu cilvēku pārdzīvojumus, daļai sabiedrības palīdz remdēt personisko emociju badu.
Nebūs godīgi vērsties pret tālrādes šoviem un to dalībniekiem, ja vien tie neattaisno vardarbību un neaizskar valsts pamatus, – šie cilvēki rada patēriņa produktu atbilstoši sabiedrības pieprasījumam, kurā, jāteic, izpaužamies liekulīgi.
Asi iestājusies pret lāču dancināšanu cirka arēnā un tīģeru dresēšanu lēkšanai caur aizdedzinātu stīpu, šī pati dzīvniekus mīlošā sabiedrība zilajos ekrānos mīļuprāt vēro, kā līdzcilvēki sacenšas sevis pazemošanā un publiska apsmiekla gūšanā.
Ir jāpiekrīt viedoklim, ka dzīvojam samežģītu vērtību laikmetā: preces iesaiņojuma izskatam nereti lielāka nozīme nekā saturam.
Ne jau tikai zema līmeņa šovos un tīmekļa vietnēs, kur skolā maz gājuši ļaudis iemanās uzdoties par viedajiem visās iespējamajās sfērās. Arī politikā joprojām laurus plūc izrādīšanās mākslu apguvušie.
Nav izslēgts, piedzīvosim pārsteigumu, kad, pandēmijas augstākajam vilnim plokot, lielu pašaizliedzību un nopelnus Covid-19 pieveikšanā sāks daudzināt šobrīd sevi nekā neparādījuši politiskie grupējumi un atsevišķas personas.
Nejaukais periods paies, un dzīve turpināsies – šim Latvijas politiķu retorikā bieži dzirdamajam sociālā optimisma uzturēšanai veltītās patiesības atkārtojumam grūti piesieties, jo tikpat nenoteikti savējos patlaban mierina arī citu valstu līderi.
No mūsējiem tikai gribētos dzirdēt skaidrāku uzstādījumu par profesijām, kuras būs akūti nepieciešamas vīrusā cietušo tautsaimniecības nozaru elpināšanai.
Labi iezīmēts virziens nepieciešams vidusskolu absolventiem, kuri jau vasaras vidū lūkos ceļu nākotnē.
Šobrīd jaunajiem cilvēkiem ļoti svarīgi neaiziet izmežģīto vērtību pavadā.
Bez šaubām, var nepiekrist angļu klasiķim Bernardam Šovam, taču viņam pieder zelta vārdi: “Dzīves saturs ir nevis mokošos sevis meklējumos pavadīts laiks, bet ar personības veidošanu saistītais darbs un izglītība.”
