Mums nevajag Imigrācijas centrus, mums vajag Deportācijas centrus! 0
Ģirts Lapiņš, Rīgas domes deputāts (NA), Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas priekšsēdētājs, Iekšlietu ministra padomnieks civilās aizsardzības jautājumos
Migrācijas ierobežošanas un kontroles jomā noticis būtisks izrāviens – jūnija sākumā stājās spēkā ES Migrācijas un patvēruma pakts, kam sekoja tikpat būtiska dalībvalstu politiskā vienošanās par jauno Atgriešanas regulu.
Šīs izmaiņas attiecas galvenokārt uz to nelegālo migrantu iespējami ātru izraidīšanu no ES, kuriem tikušas atteiktas patvēruma tiesības – par tā dēvētās “legālās” migrācijas apturēšanu ES vadošās institūcijas vēl nav gatavas līdz galam runāt atklāti. Tomēr arī šis solis uzskatāms par ļoti svarīgu pavērsienu tieši domāšanas maiņas virzienā – Eiropa beidzot ir atzinusi, ka līdzšinējā dominējošā liberastiskā “welcome” politika ir izgāzusies un arvien augošā migrantu plūsma ir jāaptur.
Arī Latvijā ir pienācis laiks beidzot saukt lietas īstajos vārdos un dažādu imigrācijas centru, migrantu labbūtības pieturu, aģentūru un citu veidojumu vietā jāķeras pie “nelegāļu” Deportācijas centra izveides – domājams, koordinējot darbības Baltijas valstu līmenī.
Vienlaikus mums jāturpina konsekventa virzība arī uz “legālās” migrācijas ierobežošanu un apturēšanu, jo tieši šis migrācijas paveids galu galā mūsu valstij var izrādīties pat bīstamāks par “zaļās robežas” nelegālo šķērsotāju radītajiem riskiem un draudiem.
Eiropā paliek ap 80% migrantu, kuriem patvērums atteikts
Ir grūti saprast, kādēļ ES augstākajām lēmējinstitūcijām vajadzēja tik ilgu laiku, lai ieraudzītu acīmredzamo – pēdējos desmit gados to nelegālo ieceļotāju skaits, kuri pēc patvēruma atteikuma saņemšanas paliek Eiropā ir dramatiski audzis gadu no gada, šobrīd sasniedzot pat 80% no šādu personu kopskaita. “Caurās” un faktiski neesošās robežas, vairuma ES valstu dīvaini maigā un iejūtīgā attieksme pret identificētajiem un noķertajiem “nelegāļiem”, šo personu veikto likumpārkāpumu nereta ignorēšana un citas pseidoliberālās “vērtībās” balstītas darbības novedušas pie tā, ka šie bēguļotāji bez īpašām problēmām iekļaujas un pazūd Eiropā stabili izveidojušajās trešās pasaules valstu ieceļotāju kopienās, lielākoties papildinot noziedzīgo bandu un nelegāli nodarbināto rindas.
Rezultātā migrantu pastrādāto noziegumu (īpaši dzimumnoziegumu) līkne daudzās valstīs ir augusi tik strauji, ka, piemēram, Zviedrijas, Vācijas un vēl citu valstu līderi un jau pavisam atklāti runā par savu nespēju kontrolēt situāciju.
Protams, par šā brīža Eiropas mošanos no “migrantu mīlēšanas” murga var teikt – labāk vēlu, nekā nekad. Tomēr baidos, ka atsevišķās valstīs arī jaunās vēsmas migrācijas ierobežošanā būtiskus tūlītējus panākumus nedos – šī “slimība” ir pārāk ielaista.
Tādēļ Latvijai vēl jo vairāk ir jāizmanto iespējas, ko paver tikko pieņemtās izmaiņas, lai visiem spēkiem aizstāvētu savas nacionālās valsts intereses iepretim joprojām dzīvajiem “internacionalizācijas” centieniem, ko aktīvi turpina lobēt gan Eiropas “liberastu” armija, gan pašmāju “progresīvie” līdzskrējēji.
Būs stingra pirmsieceļošanas pārbaude, paātrināta robežprocedūra un efektīvākas deportācijas
Īsi par to, ko tad paredz jaunais Migrācijas un patvēruma pakts. Pats būtiskākais – tas ievieš visām ES dalībvalstīm vienotus saistošus standartus un stingrākas kontroles prasības uz ES ārējām robežām.
Kādas konkrētas izmaiņas paredzētas?
Pirmkārt, tiks veikta obligātā pirmsieceļošanas pārbaude. Tās ietvaros paredzēta personas pirkstu nospiedumu, sejas attēla un citu biometrisko datu reģistrēšana vienotā datu bāzē, personas veselības un iespējamo valsts drošības un sabiedriskās kārtības traucēšanas risku pārbaude, kā arī mazaizsargātības izvērtēšana (personām ar īpašām vajadzībām, nepilngadīgajiem utml.). Pārbaudes termiņš – 5 līdz 10 dienas.
Otrkārt, tiks noteikta jauna, paātrināta robežprocedūra, patvēruma izskatīšanas un iespējamās pārsūdzības veikšanai nosakot stingru 12 nedēļu termiņu. Šīs procedūras laikā tika atsijātas arī tās personas, kuras būs sniegušas jebkāda veida maldinošas ziņas utt.
Treškārt, gadījumos, kad patvēruma prasība paātrinātajā robežprocedūrā tiks noraidīta, nekavējoties būs jāuzsāk “robežatgriešanas procedūra”, kurai arī noteikts 12 nedēļu termiņš. Būtiski – ir panākta vienošanās par šādu atgriešanas mezglu veidošanu pierobežā un arī ārpus ES teritorijas, tādējādi personas, kuras tiks pakļautas deportācijai, vispār neielaižot ES teritorijā.
Protams, ir vēl daudzi ne līdz galam skaidri jautājumi. Kas tiks piedāvāts tām valstīm ārpus ES, kuras piekritīs veidot šādus deportācijas centrus? Kas notiks ar personām, kuru deportācija uz to izcelsmes valsti nebūs praktiski iespējama? Kā tiks īstenotas daudzkārt aprunātās Solidaritātes mehānisma prasības (kuru ietvaros Latvijas nostāja un sarunās panāktais iepriekšējās valdības laikā tā arī līdz galam nekļuva skaidrs)? Un vēl virkne specifiskāku problēmu.
Turklāt nevar aizmirst, ka nule kā pieņemtajiem starptautiskajiem dokumentiem ir jāgūst atbalsts arī visu ES dalībvalstu nacionālajā līmenī (tos ratificējot vai tiem pievienojoties).
Latvijai jārīkojas ātri un izlēmīgi
Mūsu valstij ir jāizmanto radusies iespēja un pēc iespējas ātrāk jāveic visas nepieciešāmās darbības, lai pievienotos jaunajam paktam. Tomēr jau līdz tam mēs varam spert pirmos soļus – turpinot virzību jau sagatavoto Imigrācijas likuma izmaiņu pieņemšanā, robežsardzes kapaciātes stiprināšanā un tās sagatavošanā jaunajām prasībām utt.
Bet pats būtiskākais – jau uzsāktā Imigrācijas centra rekostrukcija skaidri jāpārdefinē kā Deportācijas centra izveide – tas skaidri parādīs Latvijas apņēmību ne tikai ES prasību kosekventā un stingrā ieviešanā, bet arī būs nepārprotams signāls turpmākās migrācijas ierobežošanas, kontroles un apturēšanas politikas īstenošanā.
Jā, iespējams jau tuvākajā nākotnē mēs varam uzsākt sarunas ar Baltijas kaimiņiem par vienota Deportācijas centra izveidi ārpus mūsu valstu robežām, bet arī līdz tam mēs nedrīkstam sēdēt rokas klēpī salikuši – nelegālās migrācijas spiediens hibrīdkara apstākļos tikai augs un mums jābūt gataviem šiem izaicinājumiem gan likumdošanas, gan praktiskas rīcības līmenī.
Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka nelegālā migrācija ir tikai daļa no draudiem, ko Latvijai rada šo “pasaules staiguļu” pieplūdums – tikpat būtiski ir turpināt darbu arī pie tā sauktās “legālās” migrācijas apturēšanas.
Galu galā nupat Lielbritāniju un visu Eiropu satricinājušais gadījums, kad pilnīgi legāli valstī dzīvojošais sikhs nāvējoši sadūra studentu ar “reliģiskiem rituāliem” līdzi nēsātu nazi, ļoti uzskatāmi parāda, kas notiek, ja valsts nespēj kontrolēt un ierobežot citas mentalitātes un citu tikumu “studentu”, “’ārstu”, “inženieru” utt. skaita vairošanos.
Esmu pārliecināts, ka jauno izmaiņu ieviešana nebūs viegla ne pārējā Eiropā, ne arī pie mums – jau tagad sāk celties “visu apspiesto” aizstāvju vaimanājošās balsis, kuru skaļums tikai pieaugs, jūtot iepriekšējās kārtības maiņu un redzot Eiropas pagriešanos labēja konservatīvisma virzienā.
Latvijā šos “protestus” neapšaubāmi iedvesmos arī gaidāmās Saeimas vēlēšanas, kurās “liberastiskie” spēki visiem spēkiem centīsies atgriezties pie varas. Bet mums nav jāklausās šajā retorikā – mums ir jāturpina darbs pie savas nacionālās valsts nostiprināšanas, aizsargāšanas un attīstības. Esot viesmīlīgiem, bet stingriem savā pārliecībā, savās prasībās un savā rīcībā.
