Privāts, tomēr tautas. Viļņā darbu sācis Modernās mākslas muzejs 0
Kamēr Rīgā notiek brīžam karstas, brīžam laiskas diskusijas un intrigas ap un par Laikmetīgās mākslas muzeja projektu, koncepciju un pat par mākslas darbu īpašumtiesībām, kaimiņvalstī Lietuvā ir pavisam cita situācija. Nupat, 18. oktobrī, Viļņā ir atvērta trešā laikmetīgās mākslas mājvieta – jaunais Modernās mākslas muzejs, kura atklāšanas pasākumus apmeklēja 10 tūkstoši apmeklētāju, pirmajā darba nedēļā astoņi tūkstoši, un brīvdienās tūkstotis ik dienu.
Jau ilgus gadus pašā Viļņas centrā darbojas Laikmetīgās mākslas centrs, kurš kopš uzcelšanas 1968. gadā ilgus gadus organizēja plašākās mākslas izstādes Baltijā, kā arī jau gandrīz 50 gadus ir senās triennāles mājvieta. 2009. gadā, Viļņai kļūstot par Eiropas kultūras galvaspilsētu, bijušajā Revolūcijas muzejā Neres upes otrā krastā lietuvieši atklāja Nacionālo mākslas galeriju, kurā rādīta lietuviešu mākslas attīstība 20. un 21. gadsimtā. Tā ietver arī noliktavas telpas 46 tūkstošiem eksponātu, desmit zāles ar pastāvīgo ekspozīciju, konferenču zāli un divas izstāžu zāles.
Pagājušās nedēļas nogalē “Kultūrzīmēm” bija iespēja gan apskatīt jauno Modernās mākslas muzeju (MO) Viļņā, gan tikties ar tā dibinātāju un īpašnieku Viktoru Butkus un muzeja direktori Mildu Ivanauskieni.
Viktors Butkus: “Aizvien stāvēšu aizmugurē.”
Pirms vairāk nekā desmit gadiem ķīmiķis un uzņēmējs VIKTORS BUTKUS pārdeva savu uzņēmumu “Fermentas” un kopā ar sievu bioloģi Dangoli sāka iegādāties lietuviešu mākslas darbus, jau uzreiz lūdzot profesionālu palīdzību – par kolekcijas kuratori kļuva mākslas vēsturniece Raminta Jurenaite.
2009. gadā Viktors un Dangole Butkus nodibināja Modernās mākslas centru (MMC) kā aizsākumu jauna laikmetīgās mākslas muzeja izveidei Viļņā. MMC krājums jau no paša sākuma tika veidots kā profesionāla mākslas kolekcija, vācot mākslas darbus, kuri nebija iekļauti nacionālo muzeju krātuvēs.
Jāpiebilst, ka Laikmetīgās mākslas centram nav savas krātuves, savukārt Nacionālās mākslas galerijas krājumos trūkst vairāku Butkus kolekcijā pārstāvēto mākslas periodu. Jaunais mākslas muzejs atrodas blakus vecpilsētai, un ēku projektējis pasaulslavenais arhitekts Daniels Libeskinds, kurš ir autors, piemēram, Ebreju muzejam Berlīnē un Karaliskajam Ontario muzejam Toronto.
– Kāda ir MO iecerētā kultūras telpa Lietuvā, un kādu misiju saskatāt jaunajam muzejam?
V. Butkus: – Tas ir nedaudz pretrunīgi, taču mēs vēlamies, lai šis muzejs būtu domāts visai tautai, ne tik daudz profesionāļiem. Tas nenozīmē, ka izstāžu koncepcijas būs vienkāršotas, bet tās vispirms būs domātas apmeklētājiem, vienkāršiem cilvēkiem, un ir svarīgi, lai tām būtu izglītojoša nozīme.
Jau pēc pirmajām apmeklējuma dienām var just, ka cilvēki tiešām vēlas papildināt savu izglītību kultūrā, taču līdz šim viņiem nebija ne iespēju, ne piemērotas vietas.
Es vēlētos izglītot cilvēkus, kuri atnāk uz muzeju pirmoreiz dzīvē, izveidot muzeja kopienu, un tāpēc mums ir ne tikai vieta mākslai, bet arī citām kultūras aktivitātēm, piemēram, mūzikai, kinozāle, kur rādām filmas. Muzejam ir jākļūst par dzīvu organismu, un tāpēc esam paredzējuši rīkot pasākumus, aicinot visdažādāko kultūras jomu profesionāļus.
– Vai MO sajūtat kā savu uzņēmumu, privātu muzeju, vai arī kā piederošu Lietuvai?
– Kā uzņēmums tas vērtējams kā privāts muzejs, taču, sastopot ļoti lielo interesi un vērojot, cik daudz jau ir apmeklētāju, saprotu, ka MO pamazām kļūst par tautas muzeju. Šobrīd esam izstrādājuši biznesa plānu pieciem gadiem, taču, ja kādreiz nākotnē muzejs nonāks finansiālā iztrūkumā, esmu solījis, ka “stāvēšu aizmugurē”, tāpat kā muzejs var rēķināties ar manu atbalstu tagad un turpmākos piecus gadus.
– MO muzejā ir arī daudz gleznu, kuras bija aizliegtas padomju okupācijas gados. Kādēļ toreiz māksla bija tik nozīmīga?
– Es negribētu teikt, ka māksla bija aizliegta, to vienkārši nekur neizrādīja. Pretrunīgos mākslas darbus nepieņēma izstādēs, un mākslinieki to zināja, reizēm parādīja tikai dažiem draugiem vai citiem mākslas pazinējiem. Mūsu pienākums bija tos atrast un izstādīt publikas apskatei, jo tā ir mūsu kultūras daļa.
Otra nozīmīga mūsu kolekcijas daļa iezīmē deviņdesmitos gadus – tolaik ierastā mākslas darbu izstādīšanas un iepirkumu sistēma sabruka un patiesībā pilnībā nav atguvusies pat vēl tagad. Šī laikposma – kopumā 28 gadu – darbi muzejos nonākuši ļoti maz.
Savukārt mūsdienās jaunie lietuviešu mākslinieki dodas pasaulē, un viņu darbi atrodami daudzās ārzemju mākslas galerijās. Arī šo darbu trūktu lietuviešu kultūrai, taču, par laimi, man ir labi sakari ar jaunajiem māksliniekiem, pirms ārzemēm varam pārskatīt viņu darbus un izvēlēties kādus nopirkt muzejam. Tāpēc varu uzskatīt, ka MO ir diezgan pilnīga mūsdienu mākslas kolekcija, sākot no Lietuvas neatkarības atjaunošanas līdz pat mūsdienām. To uzskatu par vērtīgāko mūsu kolekcijas daļu.
Vēlos uzsvērt, ka šī nav mana kolekcija, kas atrodas muzejā, jo jau no pirmajām dienām aicināju palīgā mākslas vēsturniekus, mākslas kritiķus, kuri veidoja iespējami plašu Lietuvas mūsdienu mākslas kolekciju tieši muzeja vajadzībām.
– Pats nākat no pavisam cita profesionālā lauka. Kā kļuvāt par mākslas pazinēju?
– Es gan negribētu teikt, ka biju tālu no kultūras savā profesijā, jo kultūra ir vērtība ikvienam. Viļņā kultūras dzīve ir bagāta, un arī manā jaunībā un skolas gados bija ierasts iet uz koncertiem un izstādēm.
Var jau būt, ka biju nedaudz nostāk no mākslas, bet mana sieva gan bija tā, kas mudināja par to interesēties (tagad Dangole Butkus ir pabeigusi pat mākslas studijas. – D. J.). Esam daudz ceļojuši, apmeklējuši ļoti daudzus muzejus un sapratuši, ka mūsdienās tie kļūst aizvien dzīvīgāki
Nav tā, ka tieši var pateikt, kas muzejos ir pareizs un kas nepareizs, bet, daudz redzot, iemācījāmies to sajust. Un pakāpeniski sapratām, ka vēlamies izveidot līdzīgu muzeju arī mūsu zemē – ar dzīvām un aizrautīgām idejām, ko bijām noskatījuši pasaulē. Sasaistīt kopā mākslu ar ēku, kurā tā atrodas.
– Lietuva ir sena karaļvalsts, un daudzi mūsdienu lietuvieši to ar lepnumu atceras. Kā sajūtat jūs – kur Lietuva atrodas mūsdienu pasaules kartē?
– Mēs gribētu būt lieli, bet patiesībā atrodamies nomalē. Otra slikta lieta par lietuviešiem – ka nenovērtējam savu valsti, skatāmies apkārt, kas labāks notiek citviet pasaulē – arī Somijā vai Latvijā.
Patiesībā Lietuva ir tikpat nozīmīga valsts kā daudzas citas, un lietuviešiem vajadzētu beigt runāt sliktu par savu valsti.
Uzskatu, ka Lietuva ir valsts ar skaistu dabu un jaukiem cilvēkiem, stipru radošumu, daudz māksliniekiem. Valsts ar nākotni. Viļņā pašlaik notiek aktīva kultūrvides attīstība, taču tā nav visā Lietuvā. Tomēr arī viena vieta var rādīt pārējām virzienu, un, cerams, ar laiku tas izplatīsies visā valstī.
Milda Ivanauskiene: “Mēģināsim sevi nodrošināt paši.”
Muzeja MO direktore MILDA IVANAUSKIENE (attēlā) ir diplomēta juriste un kopš 2012. gada strādā Butkus ģimenes Modernās mākslas centrā (MMC), kurš pagājušajā gadā mainīja nosaukumu un kļuva par Modernās mākslas muzeju MO.
– Kāda bija MO priekšvēsture?
Milda Ivanauskiene: – Projekts aizsākās jau drīz pēc MMC dibināšanas, taču jāatzīst, ka dažādu iemeslu dēļ abi iepriekšējie mēģinājumi nebija veiksmīgi – gan pirmais, kad mēģinājām sadarboties ar valsti un sabiedriskajām organizācijām, gan otrais, kad mēģinājām piesaistīt citus privātus uzņēmējus. Visbeidzot tika nolemts izveidot muzeju, nemeklējot sabiedrotos.
Sadarbība ar arhitektu Danielu Libeskindu izrādījās pareizais solis. Starp citu, Libeskinds tika izvēlēts bez jebkāda konkursa. Pirms tam bija mēģinājumi izveidot konkursu, piedaloties publikai un nacionālajam muzejam, taču tie nebija sekmīgi.
– Vai tagad esat privāts vai valsts muzejs?
– Šobrīd esam privāts muzejs, un ir paredzēts, ka nākotnē mēģināsim sevi nodrošināt paši. Līdz šim absolūti lielākā daļa ir bijuši dibinātāju privāti līdzekļi, ietverot ēkas būvēšanu un plānošanu. Esam jau pamazām sākuši sarunas ar kompānijām, kuras varētu ieinteresēt mūsu piedāvātās reklāmas iespējas.
Protams, ceram arī uz mecenātu atbalstu un kā jau iepriekš turpināsim piedalīties valsts piedāvātajās atbalsta programmās, kur konkursa kārtībā iespējams iegūt atbalstu nevalstiskajām organizācijām. Esam saņēmuši ne patstāvīgu, bet vērtīgu valsts atbalstu šajos projektu konkursos, taču kopējā budžetā to nevar minēt kā ilgtspējīgu vai ievērojamu daļu.
– Kāda ir MO muzeja sadarbība ar abiem pārējiem mūsdienu mākslas centriem Viļņā?
– Sadarbojamies jau vairākus gadus, vairāki mūsu kolekcijas mākslas darbi ir tikuši izstādīti Nacionālajā galerijā. Ir ļoti svarīgi strādāt kopā, jo māksla, protams, ir vienojoša. Iespējams, ka nākotnē mēs varētu strādāt pie kopējām izstādēm.
– Muzeja ēkas būvniecībā un mākslas darbu iepirkumos ir ieguldīti 20 miljoni eiro. Droši vien esat veikuši aprēķinus, cik daudz līdzekļu muzeja darbības nodrošinājumam nepieciešams viena gada laikā?
– Jā, protams, tas ir aprēķināts, un šobrīd gadam paredzēts viens miljons eiro. Nākamo piecu gadu laikā paredzēts tāds kā pārejas periods, kad mums nostāties “pašiem uz savām kājām”, – tas nozīmē, ja mums neveiksies ar izstrādāto biznesa plānu, tad saņemsim Butkus ģimenes atbalstu. Taču šobrīd ceram, ka biznesa plāns būs veiksmīgs.
– Vai muzejā ir speciāls darbinieks, kurš nodarbojas ar biznesa plānošanu un īstenošanu?
– Tā esmu es. Taču, protams, stratēģisko plānošanu veicam kopā ar muzeja dibinātājiem. Reizi mēnesī tiekamies, lai izrunātu budžeta jautājumus, un bieži satiekamies, lai izrunātu neparedzētus jautājumus. (Gan Viktoram, gan Dangolei Butkus muzejā ir savi darba kabineti. – D. J.) Muzejā strādā divi mākslas zinātnieki, kuru darba pienākumos ir veidot izstāžu koncepciju, turklāt arī Butkus ģimene, īpaši Dangole, ir ļoti ieinteresēti izstāžu veidošanā. Esam arī paredzējuši piesaistīt citus mākslas kuratorus. Šobrīd mums jau ir gatavs izstāžu plāns nākamajiem diviem gadiem.
– Vai bija viegli sazināties un uzrunāt pasaulslaveno arhitektu Danielu Libeskindu?
– Patiesībā tas notika nejauši. Daniels Libeskinds vadīja lekciju Viļņā, kuru klausījās arī Viktors Butkus, un iepazīstoties Butkus teicis, ka meklē arhitektu. Libeskinds atbildējis, ka varētu atsūtīt kādu ideju. No tā brīža mūsu projekts, kurš ik pa brīdim bija samežģījies, sāka risināties ar lielu ātrumu, kompensējot visus neizdevušos mēģinājumus. Libeskinds savu projektu prezentēja 2016. gada nogalē, novembrī, un ēka jau bija izveidota 2018. gadā. Arī Libeskinds pats bija ļoti apmierināts ar iznākumu, un pat viņa stila kritiķi ir slavējuši šo projektu – ēka no ārpuses ir kompakta un neliela, bet no iekšpuses – plaša un aicinoša.
Modernās mākslas muzejs (MO) Viļņā
Kopš 2009. gada mākslas darbu iepirkumiem un ēkas būvniecībai Butkus ģimene ir izlietojusi 20 miljonus eiro.
Muzeja ēka ir 3500 m2 liela, un tajā nav paredzēta pastāvīgā ekspozīcija. Lielajā izstāžu zālē to paredzēts mainīt divas reizes gadā, mazajā – piecas sešas reizes.
Muzeja krātuvē šobrīd atrodas 5000 mākslas darbu.
Kopumā ēkā strādā 14 darbinieki, kā arī piesaistītie apsardzes un tehniskie darbinieki.
MO ir atvērts arī pirmdienās un svētku dienās; ieejas biļetes cena – 7 eiro, skolēniem, studentiem un pensionāriem – 3,5 eiro.
