“Neiemīlieties vidusskolniecēs”: izvērtēti konkursā “Aicinājums” iesniegtie darbi 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Žūrija ir izvērtējusi Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas “Literārā akadēmija” Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkursā “Aicinājums” (sasaukums Nr. 44) iesniegtos darbus.
Šogad “Aicinājuma” konkurss noritēja pandēmijas laikā, taču tas nemazināja jauniešu interesi. Jau ierasts, ka dzeju konkursā iesūta vairāk, taču priecēja fakts, ka prozas rakstītāji ir sasparojušies un šogad pat vairāk darba bija prozas žūrijai nekā dzejas vērtētājiem.
Šeit publicējam fragmentus no otrās grupas (16–19 gadi) laureātu darbiem dzejas kategorijā.
Konkursa atbalstītāji: grāmatu apgādi “Dienas Grāmata”, “Jānis Roze”, “Latvijas Mediji” un “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes”, “Liels un mazs”, “Mansards”, “Neputns”, “Pētergailis”, “Kontinents”, “Zvaigzne ABC”, kā arī LRS mēnešraksts “konTEKSTS”.
ALISE BOGDANOVA (17 gadi, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, 1. vieta)
Samuēla grāmatas motīvs. Jonatāns Dāvidam
“Un, kad viņš bija beidzis runāt ar Saulu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība. Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā. Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu paša sirdi.” 1. Samuēla grāmata 18:1-3
Neturi rokas kabatās, Dāvid, tā
tev mācīja no Izraēla cilts, tāpat
kā mācīja par aitu ganu augt, un vēl
tev nebūs nokaut, un vēl šo to tev,
Dāvid, nebūs darīt, jo tā tev pavēl
senču likumi, jā, Dāvid, nabaga Dāvid, tu
jau nezini, ka trejus gadu tūkstošus pēc mums
pieelpotās istabās pārgudri vīri spriedīs par
vēsturiskiem kontekstiem un kļūdām tulkojumos,
un enciklopēdiju šķirkļos
mūsu vārdus saistīs saiklis “un”, jā, Dāvid, jā, bet
tikmēr, Dāvid, mēs visi esam rokas
cits citam kabatās, un, kaut gan
tavs dēls, tas augstais ķēniņš Zālamans vēl dzimis
nav, mēs viņa Augsto dziesmu dziedāsim, jā, Dāvid, un
arī tad, kad Sauls ar mani Gilboas kalnos kritīs
un šķirs mūs nāve, tad mūsu vārdus sasaistīs vēl tūkstošgadēm
kas stiprāks vēl par rokām kabatās, vēl stiprāks
par mūsu derību – tas būs
vēsturnieku rakstos saiklis “un”.
un vispār
es vējam neticu
kad pļavā atguļos un vēsā rīta brīze apčubina
garo zāli kur katrā smilgā karājas pa čukstam
meli ik sadzirdētā zilbe
pie tējas tases ārā pievakares gaiss kļūst vēss
un sejas ledainas un aizsprūdušas rīkles
no lēta leļļu teātra par drīzāk kluso dabu
mums balsenes vējš aizsaldējis es neticu nekam
meli ik neizteiktā zilbe
es vējam neticu kas naktī slīd gar pakešlogu šķirbām
un tikmēr sapņi pieviļ negaidot vai gaidot
un lietus marša ritmā uzbungo pa skārda palodzi
un gribas dungot līdzi un vārdus piedomāt
viltotā valodā un izdziedāt kad apkārt nav neviena
meli ik kluso sienu atbalss
PAULA LŪCIJA LEJIŅA (18 gadi, Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, 2. grupa, 2. vieta)
renesanses čūska absurdi lielās laimes čūska
kuras zvīņās vizuļo kirilicā izkropļotas dogmas
iespiestas un pavairotas
absurduma čūska es gribu lakt tavu pienu
dzemdē mani no jauna dzemdē mani
un tad mēs laksim to, kas taps
iepriekšnolemtība pastāvēja jau pirms
mums zināmā dieva piedzimšanas
fortuna est caeca
ššššššššššššššššššššššššššššš
no mēra mirst tikai tie kurus skārušas dusmas
dieva kas piedzimis un nomiris vienā laikmetā
no vara uz sudraba, no sudraba uz zelta
mainot ādu čūska atkal piedzimst no jauna
bet mēs jau dzimstam grēcīgi
un visu dzīvi plaukstās turam zelta zvīņas
cerībā ka zelta areolas dos zelta pienu
cerībā ka nimbs nes veiksmi
absurdā laika čūska
kam meklē jaunus priesterus
ja indulgences atceltas līdz ar dieva nāvi
tagad labāk plunčājies savā patībā
peldi mums starp kājām luncinies tinies
kā mēs peldam savās prieka asarās un pienā
peldi starp mums
renesanses čūska lielās absurdās laimes čūska
ar tavu indi es aptīšu ap pirkstu likteni
un tad kā inkognito dievs
no malas vērošu šī laikmeta renesansi
fortuna est caeca
ššššššššššššššššššššššššššššš
ļauj man iemērkties burkā pie vīstošu mārtiņrožu kātiem
es vienreiz klausījos dzeju ziepniekkalnā
skanēja apmēram tā:
es mokos es raustu matus kad tie karājas ačgārni no augšas uz leju pa vienam neizraujot pa vienam pietiekami stipri pa vienam pa vienam
– nu ko tu mokies?
dzejnieka matiem jābūt izspūrušiem visa mugura izkritušiem matiem dzejniekam vispār jābūt bez matiem vairāk nepinu ne sev ne citiem tagad tajos sabiruši veci liepziedi skujas benčiki nolauzti zīmuļa grafīti banāli pekstiņi un puškina patoss nobiris garām uz pleciem mokos kā ar blaugznām
– nu beidz taču mocīties!
es negribu lai mani apglabā ziepniekkalnā
jauno dzejnieku tāpat jau ir par daudz
pagaidīšu kamēr dzejoļus publicēs pēc manas nāves
uzreiz iekāpšu veca dzejnieka zābakos
cerams nebūs piesmelti
ALINA BARTKEVIČA (18 gadi, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzija, 2. grupa, 3. vieta)
Neiemīlieties vidusskolniecēs
Raksti to uz solu malām
Uz burtnīcu apgrauztajiem stūriem
Ar pildspalvu skribelē šo uzsaukumu
Savas cepures nagā
“Neiemīlieties vidusskolniecēs!”
Kā trakais ej un rausti garāmgājējus aiz rokas
Ar cerību, ka viens no pretimnācējiem
Būsi tu pats
Un atkārto vienu vienīgu saukli
Kā aicinot, kā brīdinot
“Neiemīlieties vidusskolniecēs”.
Un kad pretī nāks viņas,
Liks soli pēc soļa
Gurnus viegli grozot,
Un izliksies, ka nav no tām,
kas starpbrīdī raud skolas tualetē
Tev nāksies savu dūšu līdzi velkot
Iet uz mājām un klausīties mātes stāstos
Kā viņa skolas laikā ir ieskatījusies tētī
Bet tētis garāmejot tev ausī iečukstēs:
“Neiemīlies vidusskolniecēs”
***
Es būtu priecīga, ja es mācētu zīmēt,
Bet es nemāku, es protu tikai uzrakstīt,
Tavu sejas profilu es rakstu pa vārdam, pa burtam,
pa zilbei,
Mīklu maizei abrā raudzēšu ar vārdu,
Citādāk nemaz nesanāk man,
Es protu tikai ar vārdiem.
Cipari man nepatīk,
Es ar cipariem nevaru izstāstīt,
Cik bieži es noslīkstu tavās acīs.
Man cipari tikai traucē
Es vārdus ar cipariem nebiedēju
Zinu nosaukt visus ciparus pēc kārtas,
Bet vārdus nākamos nezin neviens.
Ar cipariem es tevi nerakstīšu
Tu neesi kā cipars
Tu esi vārds nevis cipars.
