Kultūra
Literatūra

Nellija Ivanovna bija krievene – sadusmotām latvietēm. Linda Šmite par jauno romānu0


Linda Šmite: “Cilvēka iekšējā pasaule ir nestabila, ja to nesatur kalpošana kaut kam augstākam nekā mietpilsonisko, miesisko vajadzību apmierināšana.”
Linda Šmite: “Cilvēka iekšējā pasaule ir nestabila, ja to nesatur kalpošana kaut kam augstākam nekā mietpilsonisko, miesisko vajadzību apmierināšana.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Lindas Šmites jaunais romāns asredzīgi ielūkojas Rīgas un rīdzinieku dzīvē. Kādā daudzstāvu mājā Pļavniekos dzīvo neparasta sieviete. “Nelle viņa ir visiem, kas nāk, iet un no jauna atgriežas.

Nellka viņa ir tikai dažiem. Tikpat retiem – Nellijas kundze. Nellīte – nevienam. Nellija Ivanovna bija darbabiedriem. Krievene – sadusmotām latvietēm. Nelluša … Ai, tā skanēja sen, tik sen, ka vairs nav taisnība.”

Nelle no Sanktpēterburgas padomju laikā atbraukusi uz Rīgu – no baltajām naktīm pie Baltijas jūras. Sāp pārrautās asinssaites, Nelle vairs nesaprot jauno pasauli, kurā ir tikai ekonomiskās intereses un nav lielu ideju, taču doties prom nespēj, un nu jau vairs arī nav pie kā.

Viņa cer atkal reiz satikt savu pirmo mīlestību, Toļiku, kurš pirms 50 gadiem aizbrauca – teica, tikai uz nedēļu… Bet, kamēr Nelle viena pati, viņa iet pastaigāties Biķernieku mežā un darina neparastas lelles – bez neviena šķēru šņāpiena, bez adatas dūriena.

Lelles rotā Nelles logu un visu pelēko namu, un reizēm aizceļo pie cilvēkiem, kas saskārušies ar grūtībām un neprot paši tās atrisināt.

No kurienes nāca impulss jaunajam romānam?

Viss sākās ar lupatu lellītēm – sargātājām, par kurām nejauši izlasīju internetā. Kādā meistarklasē tās mācīja siet, nevis šūt. No tā tad arī radās romāna nosaukums “Bez adatas”.

Nelles tēls – ir diezgan netipiski latviešu autoru darbos sastapt citu tautību galvenos personāžus?

Galvenā varone ir krievu tautības sieviete, jo tradīcija pagatavot salmu vai lupatu talismanu sakņojas slāvu tautās. Es izjūtu cilvēcīgu līdzāspastāvēšanu bez minoritātes agrākās augstprātības. Tādas arī romānā rādīju varoņu attiecības.

Līdz ārkārtas situācijai valstī bieži uzturējos Pļavniekos, tur arī noskatīti romānā tēloto sieviešu tipāži, bezsaimnieku kaķi, rijīgās, ķērcošās kaijas.

Tur saklausītas agru rītu un vēlu vakaru skaņas, sajustas pilsētas smaržas un smakas, ielu un trotuāru sezonālie noklājumi, nospiedumi cilvēku sejās, negausība un bezjūtība steidzīgajās taisnvirziena gaitās, kuras, šķiet, vada nevis katra augstākais es, bet padošanās masu psihozei: man vajag vēl vairāk nopelnīt, tālāk aizceļot, labāk apģērbties, izsmalcinātāk paēst, komfortablāk justies.

Lasot romānu, var aizdomāties par visa esošā pārejošo dabu: kad romāns tapa un mēs to vērtējām, šķita, ka (nosacīti) Ušakova laiki Rīgā ir nebeidzami. Tagad dzīvojam ar pagaidu administrāciju galvaspilsētā, ārkārtas situācijā un neskaidrībā par nākotni. Vai ir kas pastāvīgs šajā pasaulē?

Romānu rakstot, jutu, ka ar mums kaut kas pavisam vairs nav pa īstam, viss iet pāri mēram, pāri veselā saprāta robežām, bet nenojautu, ka tik drīz grožus rokās pārņems citi spēki un nobremzēs, kā tagad saka “uzliks uz pauzes”.

Nebeidzamā dzīves svinēšana, salūtu šaušana gaisā ik dienu nevar būt mūžīga. No malas (no laukiem, no dzīves nesvinētāju pozīcijām) tas redzams labāk.

Ar pensionēto sieviešu acīm romānā ieraudzīts, ka brūk un gāžas tā pasaule, kas celta bez idejas, bez augstāka mērķa, kam kalpot.

Arī cilvēka iekšējā pasaule ir nestabila, ja to nesatur kalpošana kaut kam augstākam nekā mietpilsonisko, miesisko vajadzību apmierināšana.

Pastāvīgs šajā pasaulē ir Dievs, Mīlestība, Kalpošana. Viss pārējais ir gaistošs. Ticu Dievatziņai, Dieva gribai, Dieva plānam mums katram.

Ja esam Šeit un Tagad, tad tikai kopā ar mums uzticēto Misiju radīt labo, skaisto, paliekošo, tātad kalpot.

Dievs ir radošs, un katram no mums ir jābūt jaunradītājam vienalga, kurā jomā – adīšanā, tomātu audzēšanā, klūgu pīšanā, kamīnu mūrēšanā vai alpaku audzēšanā.

Kā jūs pati attiecaties pret mistisko, noslēpumaino – dziedniecību un zintniecību: vai ticat tās spēkam?

Grūtības, ligas un klapatas ir tās, kas visātrāk mūs noliek tiešsaistē ar Augstāko. Arī es esmu vērsusies pēc padoma pie dziedniekiem, zinot, ka Dievam tas nepatīk.

Ne jau dzīves baltajās dienās meklējam pēc pārdabiskā. Un ja vēl izdodas būt glābtam, atpestītam vienreiz? Gribas tādam būt arī otrreiz. Nevis izanalizēt, kas man ar konkrēto pārbaudījumu jāsaprot, bet kļūt brīvam no uzliktā krusta.

Saistītie raksti

Tad nākas atskārst, ka atkarība veidojas ne tikai no kafijas, medikamentiem vai apreibinošām vielām. Tā rodas arī no palīdzības guvuma. Nelle mūža nogalē saprot, ka, palīdzot otram, var arī kaitēt.

Tāpat kā mazāk ir vairāk, var sacīt – glābt ir pazudināt. Lai ejam, kur iedami, nonākam pie tā, ka Viss ir Viens.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
58 minūtes
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
5 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
14 minūtes