Ekonomika
Darbs un nauda

No izdzīvošanas uz labu dzīvi. Kā? Saruna ar EM valsts sekretāru Eglīti un ekonomģeogrāfu Turlo1


Ilustratīvs attēls.
Ilustratīvs attēls.
Foto: Evija Trifanova/LETA

“Mediju atbalsta fonda” veicināta, “LA” kopš septembra publicējusi pētniecisku rakstu sēriju par nodarbinātības atbalsta pasākumiem. Apskatītās tēmas ietvēra darbaspēka mobilitāti, īres māju būvniecību, komercdarbības attīstības centrus, reemigrantu atgriešanos, viesstrādnieku piesaisti, attālināto un elastīgo darbalaiku.

Apkopojot iezīmētās problēmas un to risinājuma iespējas, “LA” notika jomas ekspertu – Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Ērika Eglīša un ekonomģeogrāfa, pētījumu autora, SIA “Karšu izdevniecības “Jāņa sēta”” galvenā redaktora Jāņa Turlaja saruna, kuru uzturēja “LA” žurnālists Ilmārs Randers.

Darbaspēks plūst tur, kur ir darba vietas. Bet tur pietrūkst dzīvesvietu. Vēl iepriekšējā Saeimas sasaukumā Ekonomikas ministrija iniciēja Īres namu būvniecības atbalsta programmu attīstības centros, bet līdz pat šim laikam tā nav ne pieņemta, ne noraidīta.

Ēriks Eglītis.
Foto: Valdis Semjonovs

Ēriks Eglītis: Pašlaik top jauns piedāvājums, kur finansējums paredzēts arī no citiem avotiem, lai neradītu tiešu ietekmi uz valsts budžetu. Idejas ir, divu trīs mēnešu laikā pastāv cerības “iznest” to plašākai apspriešanai. Te gan jārēķinās – kamēr notiek administratīvi teritoriālā reforma (ATR), parādīsies ierobežojumi pašvaldībām aizņemties naudu.

Pieprasījumu šai atbalsta programmai redzam gan no tiem pašiem reģioniem, kas jau ir bijuši aktīvi (Smiltene, Valmiera), gan citām vietām. Konceptuāli būtu labāk redzēt, ka pašvaldības to dara kopā ar uzņēmējiem. Vislabprātāk valsts atbalstītu komerciāla centra veidošanos pašvaldībā. Visticamāk, privātās un publiskās partnerības jeb PPP variantā, kur valsts varētu sniegt garantijas.

Vai īres nami Latvijas attīstības centros varētu dot kaut vai “plākstera” efektu darbaspēka piesaistei?

Jānis Turlajs.
Foto: Valdis Semjonovs

Jānis Turlajs: Ir pašvaldības, kur tas varētu kaut ko dot, taču jebkura šāda programma nedrīkstētu kropļot īres tirgu. Valsts atbalsts, kas faktiski ir nodokļu maksātāju nauda, bojā konkurenci.

Kāpēc privātie neinvestē un mājokļu tirgus neattīstās? Tādēļ, ka pēc mūsu likumdošanas īrnieks ir aizsargātāks par izīrētāju. Lai Londonā izīrētu pieklājīgu mājokli, īre jāsamaksā pusgadu uz priekšu, jāuzrāda konts, jābūt pastāvīgiem ienākumiem, ārzemniekam vēl jādabū garants no Lielbritānijas pilsoņiem.

Virkne nosacījumu, kas aizsargā īpašniekus pret negodprātīgiem īrniekiem. Ko redzam Latvijā? Tiesu sistēma šādos gadījumos ir absolūti nevarīga, nebeidzami strīdi, kas potenciālos investoros neraisa nekādu uzticību.

Ē. Eglītis: Īres likumu EM mēģināja atvērt jau iepriekšējā Saeimā. Labi, ka par šo nepieciešamību izdevies pārliecināt šī sasaukuma deputātus. Atbildīgā komisija sākusi tos skatīt. Ar grozījumiem plānots noteikt normālu tiesību līdzsvaru starp īrnieku un izīrētāju. Sekas līdzšinējām normām ir skaidri redzamas – īres tirgus Latvijā nav attīstīts.

ATR jānoslēdzas 2021. gadā līdz ar nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Atliek secināt, ka jaunas īres mājas varētu parādīties tikai pēc tam. Ejam pie nākamā jautājuma: viesstrādnieku ievešana un vietējais bezdarbs – fakti un valsts stratēģija?

Ē. Eglītis: Fakti liecina, ka ekonomika lēnām, bet tomēr turpina augt vidēji par 3% gadā. Arī darba vietu skaits turpina pieaugt. Piemēram, 2019. gada 3. ceturksnī bija par 23 700 darba vietām vairāk.

J. Turlajs: Gribētu uzsvērt – brīvās darba vietas, jo kopīgais darba vietu skaits tomēr visu laiku samazinās.

Ē. Eglītis: Ļoti labs precizējums. Divas trešdaļas no šā brīvo darba vietu pieauguma ir būvniecībā. No ekonomikas viedokļa šie dati liek domāt, ka joprojām neesam atraduši veidu, kā no ekstensīvas kļūt par intensīvu ekonomiku, ceļot produktivitāti.

J. Turlajs: Attīstītajās valstīs ekstensīva saimniekošana tiešām vairs nepastāv. Arī tās saimniecības, kur sēņu vai ogu lasītāji brauc no Latvijas, caurmērā ir daudz intensīvāk un tehnoloģiski attīstītākas nekā vidēji Latvijā. Pie mums divas trešdaļas saimniecību pēc ES metodoloģijas ražo tikai pašpatēriņam.

Ē. Eglītis: Tāpēc EM pozīcija ir, ka darbaspēku ievest var tikai augstas pievienotās vērtības darbinieku robu aizpildīšanai. Pašlaik pieprasījums pārsvarā ir tikai pēc tādiem darbiniekiem, kuru atalgojums ir zem vidējā. Ilgtermiņā ekonomikas transformāciju tādā veidā nepanāksim. Tādēļ būs dažādi “filtri”. Būvniecībā šis process jau ir iesākts. Pagājušajā gadā uzsākta BIM (būves informācijas modelēšana) un BIS (būvniecības informācijas sistēma) ieviešana. Ar BIM būvnieks ēkas tapšanu redz digitālā veidā, līdz ar to var meklēt produktivitātes celšanas risinājumus.

J. Turlajs: Likumiskie “filtri” viesstrādniekiem no kaimiņvalstīm tomēr atpaliek. Pieprasījums pēc mazkvalificētā darbaspēka vienalga ir, un to noformē ar Polijas starpniecību.

Vai ir analizēta situācija, kādēļ Polija šādas lietas var darīt? Šoferi, celtnieki, zivju konservu rūpnīcu strādnieki. Vietējie par piedāvātajām algām strādāt neiet. Es negribu teikt, ka mūsu valsts sociālās garantijas rada kaut kādu labu dzīvi, bet izdzīvot var, un šī izdzīvošana ir pievilcīgāka nekā piedāvātā darba alga. Tā ir problēma.

Atļaušos prognozēt, ka, izmantojot Polijas “lietussargu”, šeit strādā tūkstoši un Latvijai nemaksā nekādus nodokļus. Tā ir mūsu neizdarība!

Ē. Eglītis: Cik zinu, poļi pārkāpj daudz regulējumu attiecībā uz trešo valstu pilsoņu darbaspēku. Pilnīgi tīra poļu “shēma” nav, EK jau ir sākusi izmeklēšanu par šo jautājumu.

Attiecībā uz vietējā darbaspēka resursu. Problēmas ir redzamas, un tur ir vairāki slāņi. Pirmais – reģionālā nevienmērība. Pašlaik strukturētais bezdarbs ir sakoncentrēts Austrumu reģionā.

Vidēji Latvijā bezdarbs ir 6%, bet Latgalē – 14%. Kopumā uz Eiropas vidējā līmeņa daudz nemaz neatšķiramies, jo tur statistikas skaitlis ir 6,1%. Nākamais darbaspēka resursa “slānis” ir pieaugušo tālāk­izglītība – vai ar to kaut ko varam sagatavot tagadējam pieprasījumam.

 

Latvijas Bankas pētnieki secināja, ka Latvijā darbaspēka resurss ir piecdesmitgadnieki un pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Vēl darba tirgus šogad varēs rēķināties ar 1500 šajā gadā atlaistajiem “Latvijas dzelzceļa” darbiniekiem. Uz ko viņi var cerēt?

Ē. Eglītis: Atbalsta “šleife” ilgtermiņa bezdarbniekiem ir pārāk gara Latvijas situācijai. Bezdarbnieki ir viens no resursiem, kura “iesūkšana” darba tirgū jāveicina. Jau minētā nodarbinātības padome izskata priekšlikumus Nacionālajam attīstības plānam (NAP). Viens no darba kārtības jautājumiem ir tieši par pieaugušo tālāk­izglītību.

J. Turlajs: Piedāvāt kaut ko fundamentāli jaunu pie mums ir tikpat kā neiespējami. Daudzas pamata lietas Latvijā tiek atliktas gadu no gada, un nekas nemainās.

Ņemsim kaut vai skolu reformu. Minēšu piemēru, ko var panākt, ja ir nopietna pieeja. “Jāņa sēta” veica analīzi Smiltenes novadā. Viņi 2016. gadā apvienoja trīs skolas savā pilsētā. Skarba pieredze, nepopulārs lēmums! Reformu veica kā pēc mācību grāmatas – atlaida visus pedagogus un skolu darbiniekus, izmaksāja kompensācijas, tad izsludināja konkursus un nokomplektēja pilnīgi jaunu kolektīvu.

Rezultātā izveidota viena no Vidzemē labākajām vidusskolām ar vislabāk atalgotajiem pedagogiem. Rēķinājām, kāds efekts būtu, ja līdzīgu reformu veiktu visā novadā.

Launkalnē izmaksas uz vienu skolēnu gadā ir 9500 eiro, bet jaunajā Smiltenes vidusskolā – 2500. Esošā finansējuma ietvaros reformas ceļā visu skolotāju algas varētu palielināt 1,5 reizes!

Ja runā par tālākizglītību, iepriekšējos gados bija tik uzkrītoši, ka bezdarbnieks, pildot NVA prasības, iet uz piedāvātajiem kursiem – frizieris, elektriķis, vēl kaut kas.

Pretī ir uzņēmumi, kas uz šo apmācību specializējas, apgūst naudu. Formāli viss it kā ir darīts, bet faktiski labums ļoti minimāls. To vajadzētu izbeigt vispār.

Mēs redzam, kur darbinieku trūkst. Piemēram, programmētāji. Tur darba vietas varētu nodrošināt tūkstošiem. Taču problēmas te jau sākas no skolas sola – nesokas ar matemātikas un informātikas mācīšanu, jo labiem pedagogiem nepiedāvājam pievilcīgu atalgojumu. Tajā pašā laikā “producējam” cilvēkus, pamācoties “kaut ko” tāpat par brīvu. Taču darba tirgus pretim tur faktiski neko nepiedāvā.

Ē. Eglītis: Esam konstatējuši: bezdarbnieku apmācības sistēma ir, taču neefektīva. Tādēļ jāmaina regulējums, lai pieaugušo izglītību “iestumtu” iekšā profesionālās izglītības segmentā, kurš šobrīd tiešām ir attīstījies.

Te kā vadošos gribētu minēt Liepājas un Valmieras tehnikumus. Vēl viena dimensija, ko redzam no EM puses, – lai darba vietu pieaugums būtu ne tikai Rīgā. Tam jānotiek ar inovāciju un uzņēmējdarbības atbalsta programmu starpniecību. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai jaunās uzņēmējdarbības attīstības atbalstam ir 15 inkubatori, no kuriem tikai viens ir Rīgā, pārējie reģionos. Darba vietām jāveidojas tādām, kas rada pievienoto vērtību, nevis pašvaldību administrācijām u. tml.

J. Turlajs: Latvijas problēma ir tā, ka gandrīz viss resurss, kas mums ir bijis no ES struktūrfondiem, pamatā aizgāja pašvaldību infrastruktūras objektu izveidei vai uzlabošanai: skolu un publisko ēku renovācija, peldbaseinu celtniecība.

No sarunām ar privātajiem peldbaseinu īpašniekiem, piemēram, Jēkabpilī, zinu, ka šādu pasākumu bez ievērojamām dotācijām var uzturēt tikai tad, ja apkaimē dzīvo kā minimums 10 000 iedzīvotāju. Kas var samaksāt tā uzturēšanu? Man, piemēram, tagadējā Salacgrīvas vadība pārmet, ka esmu kritizējis viņu plānu par peldbaseina celtniecību, bet – šobrīd tur dzīvo 2600 iedzīvotāju.

Magnētu, kas pievilktu arī ārzemju tūristus, var izveidot ar ekonomiski pamatotākiem projektiem, piemēram, popularizējot kaimiņpilsētu Ainažus, kas ir ne tikai latviešu, bet arī igauņu jūrniecības šūpulis un burinieku būves centrs.

Pēdējos 30 gados šajā virzienā tur nav izdarīts pilnīgi nekas, kaut gan dažādas programmas ir bijušas. Ainažu jūrskolas muzejam nav pat savas mājaslapas.

Tikmēr divi Liepājas zvejnieki, lai popularizētu hercoga Jēkaba laikmetu, kad kurzemnieki burāja uz savām kolonijām Tobāgo un Gambijā, Karēlijā par saviem līdzekļiem (350 tūkst. eiro, kas ir ap 10% no peldbaseina būves izmaksām) uzbūvēja 17. gadsimta burinieku “Libava”, ar kuru jau vairāk nekā 10 gadus vizina interesentus.

Ē. Eglītis: Piekrītu, ka sadrumstaloto pašvaldību dēļ infrastruktūras attīstībā līdz šim esam iegrūduši stipri vairāk naudas, nekā būtu lietderīgi un vajadzīgs. Paskatāmies tās pašas skolas. Uz vienu skolotāju pavisam nesen bija 6,8 skolēni, iespējams, tagad pat vēl mazāk. Somijā, kas izglītības ziņā ir pasaules topā – vairāk nekā 14. ATR ir pirmais solis, lai veidotu bāzi arī reģionu ekonomikas attīstībai.

J. Turlajs: Apokaliptiskās ainas laukos arī ir pārspīlētas. Esmu izbraucis austrumu pierobežu Krās­lavas un Ludzas apkaimē. No kādreizējā iedzīvotāju skaita tur dažviet palicis mazāk par 10%.

Biju tur pirms desmit gadiem un pavisam nesen. Kad lauki un vide tur sakoptāki? Tagad! Viss ir apstrādāts. Vietējie stāstīja, ka spēcīgās saimniecības varētu ņemt un apstrādāt vēl vairāk – būtu tik zeme. ATR plāns par attīstības centriem un to sasniedzamību 40 minūšu laikā no jebkuras vietas Latvijā ir ļoti reālistisks un īstenojams. Labs līmenis pat attīstītai Eiropas valstij.

Ja minimālā alga pie mums būtu kaut vai Lietuvas līmenī, kur tā no šā gada ir 607 eiro, vai tad tas nebūtu labs stimuls ilgstošiem bezdarbniekiem “nesēdēt mājās”?

J. Turlajs: Uzskatu, ka jāskatās nevis minimālā alga, bet neapliekamais minimums. Ja tie būtu vēlēšanās solītie 500 eiro, noteikti dotu labu grūdienu ekonomikas attīstībai. Tagad arī mazajai aldziņai darbaspēka nodoklis ir neadekvāti liels. Tas viss tikai veicina “mājās sēdēšanu” uz pabalstiem.

Ē. Eglītis: Pašlaik valdībā atsākta nodokļu diskusija. Acīmredzami pie mums nav samērības darbaspēka un, piemēram, īpašuma nodokļos. Manevra iespējas noteikti ir arī lielo algu galā. Taču tā ir politiska diskusija. Balansēšana starp sociālo taisnīgumu un ekonomisko izaugsmi mums ir visu laiku.

Eglīša kungs kā bijušais “Microsoft” pārstāvniecības Latvijā vadītājs noteikti arī tagad seko attālinātā un elastīgā darba laika izmantošanas un attīstības tendencēm. Cik pie mums ir darba vietu ar progresīvu darba vidi?

Ē. Eglītis: Nozarēs, kur šāda veida darba attiecību modelis ir iespējams, tendence attīstās. Arī EM iekšējos normatīvajos aktos tas ir nostiprināts. Saprotams, ka darbiniekam par visu jāvienojas ar tiešo vadītāju. EM ir arī iecere par jaunām telpām Elizabetes ielā. Ja tā īstenosies, attiecīgi veidosim darba telpas atbilstoši mūsdienu aktivitātēs bāzētā iekārtojuma konceptam.

Attiecībā uz uzņēmumiem: tie 7–9%, kas mums samaksā lielāko nodokļu masu un ir pašā augšdaļā pēc apgrozījuma, ir arī noteicēji moderno apstākļu izmantošanā. Lielais potenciāls ir pārējie 90%, kur vēl ļoti daudz kas darāms, lai tie “pievilktos” savā produktivitātē un izpratnē par darba attiecībām mūsdienu pasaulē.

Cik tālu esat tikuši ar jaunā NAP izstrādi?

Ē. Eglītis: Manuprāt, par 95% tas jau ir pabeigts. Pašlaik notiek sarunas, kādu finansējumu tajā varam ieprogrammēt. Faktiski darbs notiek ar “excel” tabulām.

NAP ir sadaļa arī par darbaspēku. Lielākā daļa, ko šodien te runājām, tur arī ir ierakstīta: reģionālā mobilitāte, kompetenču maiņa, pieaugušo izglītība, reģionālā izlīdzināšana u. c.

J. Turlajs: Diezgan labi zināju iepriekšējo NAP, ar jauno neesmu vēl iepazinies. Nav šaubu, ka tajā sarakstītas labas lietas. Taču tās nepildās, jo visu laiku atliekam to, kas jāizdara vispirms. Kaut vai tas, ko runājām par tālākizglītību, skolu un augstskolu tīklu, ATR. Ja šīs lietas nesakārtos, nekas nenotiks.

Ē. Eglītis: Tehniski tās lietas NAP ir ieprogrammētas. Taču, arī no jauna rakstot šo plānu, visu laiku turpinājās diskusija: NAP ir prioritāšu programma vai visu vēlmju apkopojums.

Diemžēl NAP joprojām ir otrais variants. Te pilnībā jāpiekrīt Turlaja kungam – kamēr nebūs prioritāšu, kam būtu lielāks svars tālākajās diskusijās par finansējuma piesaisti, tikmēr šim dokumentam vairāk būs tikai akadēmiska jēga.

Saistītie raksti

Pastāvot esošai valsts pārvaldes uzbūvei šādu prioritizētu dokumentu radīt laikam nemaz nevar. Pārresoru koordinācijas centram, kas koordinē NAP tapšanu, tādu pilnvaru nav – šī struktūra drīkst tikai apkopot iesniegtās vēlmes, nodot tālāk politiķiem, kuri tad diskutē un cīnās par finansējumu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.