OIK sāga likusi aizmirst, kāpēc vispār radīts šāds atbalsts 3
OIK sāga Latvijā ar tās uzspiestajiem maksājumiem patērētājiem arī par fosilo resursu dedzināšanu likusi aizmirst to, kāpēc atbalsts radīts un kādas saistības klimata pārmaiņu novēršanā Latvija ir uzņēmusies. To, atbildot uz sešiem jautājumiem, laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Latvijas Biznes” atgādina Eiropas Komisija.
Saistības klimata pārmaiņu mazināšanā
Latvijai ir jāpanāk, lai līdz 2020. gadam izmešu apjoms tiem tautsaimniecības sektoriem, kuri nav iekļauti ES izmešu tirdzniecības sistēmā (ETS), piemēram, transportam, ēkām, lauksaimniecībā un atkritumu saimniecībā, nepalielinātos vairāk par 17% salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni.
Pēc Eiropas Komisijas (EK) aprēķiniem, 2017. gadā izmeši bija par 8% lielāki nekā 2005. gadā un sagaidāms, ka tie paliks apmēram tādā pašā līmenī.
Savukārt līdz 2030. gadam Latvijai jau par 6% jāspēj mazināt izmešu daudzumu salīdzinājumā ar 2005. gadu, savā atbildē norāda Eiropas Komisija.
Īstenojot līdzšinējo politiku, 2017. gadā Latvija prognozēja, ka līdz 2030. gadam emisijas pieaugs par 13% salīdzinājumā ar 2005. gadu. Tas parāda, ka Latvija ievērojami atpaliek no sākotnējā mērķa.
EK gaida, ka Latvija līdz 2019. gada 15. martam iesniegs atjauninātas prognozes ar pārskatītām emisiju aplēsēm. Latvijas stratēģija 2030. gada saistību izpildei tiek izklāstīta valsts enerģētikas un klimata plānā, kas Eiropas Komisijai galīgajā redakcijā ir jāiesniedz līdz 2019. gada beigām.
Savu nacionālā enerģētikas un klimata plāna projektu Eiropas Komisijai Latvija jau ir iesniegusi, un EK sola to izvērtēt līdz šā gada jūnija beigām.
Emisiju pārsniegšanai nav tiešas saiknes ar atjaunojamo energoresursu īpatsvaru, bet, jo vairāk tiek izmantota zaļā elektroenerģija, jo mazāk “slikta gaisa” pa skursteņiem un izpūtējiem nonāk atmosfērā.
Attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem Latvijai līdz 2020. gadam ir jāsasniedz 40% to īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā, norāda EK.
Bez atbalsta nevarēs iztikt
Sniedzot atbildi uz “LB” jautājumu, vai Latvija uzņemtās saistības spētu izpildīt bez valsts atbalsta AER, Eiropas Komisija oficiālajā atbildē norāda:
“Neraugoties uz atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izmaksu samazināšanos, joprojām var būt nepieciešams zināms atbalsta līmenis, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Ir svarīgi, lai katra dalībvalsts izveidotu nepieciešamo atbalsta sistēmu atjaunojamās enerģijas attīstībai saskaņā ar ES tiesību aktiem.”
Par gāzes izmantošanu koģenerācijas stacijās Latvijas sabiedrībai ir krasi noraidoša attieksme divu iemeslu dēļ: pirmkārt, dēļ atkarības no Krievijas gāzes un, otrkārt, atbalsts fosilās enerģijas dedzināšanai tiek veikts ar zaļās ekonomikas atbalsta instrumentiem.
Turpretim Eiropas Komisija gāzes koģenerācijas stacijas uztver pielaidīgi: “Dalībvalstis var brīvi izvēlēties savu enerģijas avotu sadalījumu, tostarp koģenerācijas staciju darbību. Elektroenerģijas un siltuma ražošana vienlaikus ir īpaši (energoefektīva) tehnoloģija. Ja koģenerācija ir balstīta uz gāzi, nevis oglēm kā kurināmo, tad varētu ietaupīt ievērojamu daudzumu CO2 emisiju.”
Sods – vismaz 100 eiro par tonnu
Kā ierasts, Eiropas Komisija ļoti diplomātiski izsakās sodu jautājumā par piesārņoto gaisu. Vispirms EK neizpildīgajai dalībvalstij pieprasīs izstrādāt rīcības plānu, tad tā izpildi pārbaudīs reizi piecos gados. Ja neizpildē pieķertā dalībvalsts gada laikā neko neuzsāks, tad gan sāks vērst sankcijas.
Uzņēmumiem, ja tie gaisā izmet vairāk CO2, nekā paredz piešķirtās emisijas kvotas, draud naudas sods, kas ir 100 eiro par katru pārsniegto tonnu.
Savukārt, ja Latvija nesasniegs atjaunojamo energoresursu mērķi 2020. gadam – 40% īpatsvaru, tad EK varot “sākt pienākumu neizpildes procedūru par neatbilstību ES tiesību aktiem”.
Kaut novēloti, OIK saskaņots
Šīs Saeimas jauno partiju priekšvēlēšanu retorikā bieži tika izmantots arguments, ka OIK varēs atcelt ātri, viegli un bez sekām, jo OIK maksājumi ir nelikumīgs valsts atbalsts, kas nav bijis saskaņots ar Eiropas Komisiju.
Arī Aivars Lembergs preses konferencē paziņoja, ka līdzšinējais atbalsts ir bijis nelikumīgs un tāpēc “OIK biznesmeņiem nauda jāatdod atpakaļ valstij”. Eiropas Komisija gan tā neuzskata.
“KPV LV” pozīcijai ir viens arguments, ar ko tā cerēja aizslaucīt visu sistēmu. Atbalsts, kas tika sniegts no 2007. līdz 2012. gadam, tika saskaņots tikai 2017. gadā.
Savā vēstulē Latvijas amatpersonām 2017. gada 24. aprīlī “Par valsts atbalstu SA.43140 (2015/NN) – Latvija “Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai”” EK pauda nožēlu, ka Latvija atbalsta pasākumus ir īstenojusi pirms komisijas galīgā lēmuma.
Tomēr tā nolēma necelt iebildumus pret atbalstu, jo tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.
Komisija mēnesi vēlāk piekrita arī valsts atbalstam energoietilpīgai rūpniecībai (lieta SA.42854 (2015/N)). Tātad atbalsts nav bijis nelikumīgs, bet nesaskaņots.
Latvijas situācija nav unikāla
Visas dalībvalstis atbalsta atjaunojamo energoresursu izmantošanu un elektroenerģijas iegūšanu siltuma ražošanā. Tikai trīs – Somija, Malta un kopš 2016. gada arī Francija – atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmas finansē no centrālās valdības budžeta.
Pārējām 25 ES dalībvalstīm ir atjaunojamo energoresursu un koģenerācijas nodevas rūpnieciskajiem patērētājiem un mājsaimniecībām. Ungārijā mājsaimniecības atbrīvotas no nodevas. Apvienotajā Karalistē nodevā iekļauts arī atbalsts energoefektivitātei.
Pēc EK datiem, 2017. gadā ES mājsaimniecības vidēji maksāja 24 EUR/MWh par atjaunojamo energoresursu un koģenerācijas atbalstu. Tie ir 12% no elektroenerģijas kopējās cenas.
Tās dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas. Mājsaimniecībās izmaksas svārstās no vairāk nekā 70 EUR/MWh Vācijā un gandrīz 50 EUR/MWh Portugālē līdz mazāk nekā 5 EUR/MWh Zviedrijā un Polijā.
Jāpiebilst, ka industriālās energoresursu cenas ES ir zemākas nekā mājsaimniecībām pieejamās sakarā ar zemākām energoapgādes izmaksām un zemākiem nodokļiem (PVN ir atgūstams).
Turklāt lielie enerģijas patērētāji un energoietilpīgās rūpniecības nozares parasti saņem pamatīgus nodokļu atbrīvojumus, kas samazina nodevas, ko viņi maksā.
Piemēram, Vācijā daudziem lielajiem enerģijas patērētājiem ir gandrīz 85% atbrīvojumu no AER nodevas, bet rūpniecībā vidēji tomēr sasniedz mājsaimniecību līmeni – 68 EUR/MWh. Luksemburgā, Zviedrijā, Polijā un Nīderlandē nodevas ir tikai 3 EUR/MWh.
