Valmieras teātra aktieri, pārlecot no vienas lomiņas citā, izspēlē ainiņas par notiekošo kādas slimnīcas infekcijas nodaļā.
Valmieras teātra aktieri, pārlecot no vienas lomiņas citā, izspēlē ainiņas par notiekošo kādas slimnīcas infekcijas nodaļā.
Publicitātes (Jāņa Šatrovska) foto

„Būtībā izrāde nepasaka neko jaunu.” Normunds Akots recenzē iestudējumu „Burbulis” Valmieras Drāmas teātrī 4

Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Mākslīgais intelekts nosauc 6 vārdu īpašniekus, kuriem Līgo svētki būs īpaši izdevušies
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Pavisam neilgs laika sprīdis ir pagājis kopš burbulis, kas pirms diviem trim gadiem mūs pārsteidza ar visām baiļu varavīksnes nokrāsām un iespaidīgu nāves gadījumu statistiku, pārplīsa, sašķeļot sabiedrību un atklājot dažas ikdienā mazpamanāmas šķautnes mūsu uzvedībā. Toreiz mēs visi domājām, ka dzīve pēc kovida vairs nebūs tāda, kā bija, taču izrādījās, ka tā ātri vien atgriezās ierastajās sliedēs un ar vēl lielāku skubu ķērās pie globālo interešu sfēru pārdalīšanas un indivīdu pārmalšanas politiski ekonomiskajās varas dzirnavās. Kur izgaisa pārdzīvotais? Kur palika gūtās mācības? Kādas pēdas tas atstāja mūsu kolektīvajā pieredzē? Daži jautājumi, uz kuriem būtu vērts sākt meklēt atbildes, jo ar to mācīšanos no kļūdām mums joprojām iet kā pa celmiem, taču diskusiju vietā mēs neko daudz tālāk par neizdarību noklusēšanu un vaininieku slēpšanu netiekam. Izskatās, ka Regnārs Vaivars tomēr ir izlēmis dažas klusuma barjeras lauzt, un, lai teātris publiskajās debatēs nepaliktu pēdējā vietā, Valmieras teātrī nupat iestudējis “sociālo pētījumu” ar nosaukumu “Burbulis”.

Solot atklāt publikai to, ko ārsti cilvēkiem nestāsta, Regnārs par sava medicīniski sociālā vērojuma dramaturģisko bāzi ir izvēlējies intervijas, kurās pa bišķiņam atsedzas gan pandēmijas izraisītais apjukums, gan birokrātu sačakarētās veselības aprūpes sistēmas vājums, gan dakteru izmisīgie pūliņi tikt galā ar viltīgo koronavīrusu. Varētu teikt – ieceres līmenī nopietns tematiskais pavediens, uz kura atliek tikai savērt saturiski pārdomātas un dramaturģiski izstrādātas pandēmijas laika izdzīvoto situāciju epizodes un ar aktieru palīdzību pārvērst tās cilvēciskām emocijām pildītās skatuves norisēs, lai rastos dialogs ar skatītāju. Taču viena lieta ir iecere un otra – tās piepildījums, jo ar labiem nodomiem, kurus režisori dāsni izklāsta pirmizrāžu intervijās, bruģētais ceļš teātrī nekur tālu neaizved.

CITI ŠOBRĪD LASA

Izrāde sākas ar visai negaidītu epizodi: iedomātā pandēmijas muzejā ierodas bariņš infantilu skolēnu un “iepriecina” publiku ar banāliem jociņiem. Ko režisors ar to grib pateikt? Ka saruna nebūs nopietna, ka es tikai pajokošu, ka es tikai publikai par prieku paironizēšu? Var jau darīt arī tā, taču tas prasa vismaz Bokačo cienīgu fantāziju un kompozīciju, bet Regnāra izdoma līdz tai nesniedzas, turklāt režisora nespēja atteikties no liekajiem “fantāzijas augļiem” sadrumstalo un devalvē viņa paša centienus.

Valtera Kristberga no dažādām celofāna plēvēm sameistarotā scenogrāfija kopā ar kostīmu mākslinieces Madaras Botmanes atlasītajiem mediķu halātiem un spectērpiem izrādē ieskicē skatītāja uztverei gana rosinošu vidi, kas sola iespēju ielūkoties pārdurtā “burbuļa” iekšienē. Etīde ar nāves neizbēgamo klātbūtni ievelk skatītāju pandēmijas laika atmosfērā, un septiņi aktieri, pārlecot no vienas lomiņas citā, divas stundas cenšas šo iespēju piepildīt saskaņā ar režisora vēlmēm, izspēlējot ainiņas par notiekošo kādas slimnīcas infekcijas nodaļā. Informācijas trūkuma raisītā neziņa ārstos un pacientos, hipotētiski mēģinājumi apturēt straujo vīrusa izplatību, progresējošais letālo gadījumu pieaugums un reāla nepieciešamība izšķirties, kurus pacientus ieskaitīt bezcerīgajos, kurus ne, telpu, medikamentu un vajadzīgās aparatūras trūkums, haoss un fiziskā pārslodze, kas noved līdz pilnīgam spēku izsīkumam – epizodes, kuras aktieri, variējot spēles nosacījumus un iekšējo attieksmi pret attiecīgajā brīdī atveidojamo personāžu, godprātīgi eksponē publikas acu priekšā. Arī ārsti ir tikai cilvēki, nespēja palīdzēt pacientam dzen izmisumā, bet atklāt to nedrīkst, jo tu esi slimnieka pēdējā cerība. Tas veicina izdegšanas faktoru un pakļauj arī dakteri lielākam riskam inficēties ar kovidu un nomirt.

Publicitātes (Jāņa Šatrovska) foto


Mārtiņš Liepa vienīgajā dramaturģiski daudzmaz izvērstajā nodaļas vadītāja lomā to pat izspēlē ļoti aizkustinoši, liekot aizdomāties līdz jautājumam: kas tad šodien īsti ir ārsta profesija un vai tai vēl ir kāds sakars ar pazīstamo Hipokrata zvērestu?

Lai izrāde nekļūtu pārlieku nopietna un nenogurdinātu publiku, režisors savas sacerētās ainiņas uz skatuves atšķaida ar dažādiem komiskiem atgadījumiem un pārpratumiem no cilvēcisko attiecību jomas: skaistmāsiņa atzīstas dakterim mīlestībā, jo atnākusi te strādāt cerībā apprecēt dakteri, pacients pirms nāves vēlas salaulāties un uzdejot kāzu valsi ar mīļoto u. tml. Aktieri, izmantojot šodien teju vai katrā izrādē apbružāto principu “spēlējam teātri”, bez lielas fantāzijas piepūles cītīgi noņemas ar spēles paspilgtināšanu: reizēm šo to pārspīlē, reizēm šo to atklāti akcentē, brīžiem atveido ar prātu sakonstruētas abstrakcijas (vīrusi, nāves eņģeļi), cenšoties visādi attaisnot režisora izvēlēto pieeju tēmai un kaut kādā veidā padziļināt haotisko mizanscēnu jēgu. Vieniem tas izdodas labāk, citiem sliktāk, un gala- rezultātā izrāde sāk atgādināt kolāžu ar kustīgām ilustrācijām, kurās publika caur pabāla komisma prizmu var palūkoties uz sabiedrību laikā, kad bijām “slimi aiz bailēm saslimt”.

Reklāma
Reklāma

Būtībā izrāde nepasaka neko jaunu, jo Regnārs Vaivars to burbuli nemaz nav nopietni pētījis, bet tikai ar troksni pārdūris un aplūkojis virspusē redzamo. Arī tās informācijas drumslas, kas nāk no brīžiem fonā demonstrētās videointervijas, neko te nespēj mainīt, jo nav jautājumu, kas virza publikas uztveri pretī varbūtējām atbildēm. Labā izrādē svarīgi ir atklāt to, par ko cilvēki domā, bet nerunā, taču režisors nez kādēļ rīkojas pretēji un rāda to, par ko cilvēki runā, bet sen vairs nedomā. Iestudējuma vienīgā vērā ņemamā vēsts ir – “ārstiem tolaik patiešām bija grūti”, bet arī tā tiek pasniegta kā skatuviska akcija žurnālstāstiņu līmenī.

UZZIŅA

Regnārs Vaivars, “Burbulis”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

 Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfs: Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece: Madara Botmane, gaismu mākslinieks: Niks Cipruss.

 Lomās: Anna Nele Āboliņa, Rihards Jakovels, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika, Inese Ramute, Elīna Vāne, Kārlis Dzintars Zahovskis.

 Nākamās izrādes: 17. maijā, 1., 11., 12., 13. jūnijā (pēdējās trīs – viesizrādes Dailes teātrī).

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.