Pēc šausmām Carnikavā suņu saimnieka brīvība karājas mata galā: advokāts pasaka, kas to izšķirs 0
Notikušais Carnikavā, kur divi suņi uzbruka bērnudārza audzēkņiem, ievainojot sešus bērnus un vienu pedagoģi, ir traģisks un emocionāli smags gadījums. Pēc incidenta internetā izskan daudz un dažādi viedokļi par to, kādai vajadzētu būt suņu un to saimnieka nākotnei.
Šobrīd kriminālprocesa ietvaros nepieciešamās darbības veic gan Valsts policija, gan Pārtikas un veterinārais dienests. Kamēr atbildīgās iestādes skaidro notikušā apstākļus un veic citas procesuālās darbības, lietas juridisko spektru lūdzām komentēt zvērinātam advokātam Jānim Dzanuškānam.
Normatīvie akti attiecas uz cilvēkiem, ne suņiem
“Šādās situācijās es vispirms gribētu nošķirt emocijas no juridiskā izvērtējuma, skaidri pasakot – suns pats par šo notikumu juridiski neatbild.
Un, manuprāt, lai izprastu šī traģiskā atgadījuma cēloņus, ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu – kā suņi vispār varēja nonākt pie bērniem un viņiem uzbrukt?
Spēkā esošo Ministru kabineta 2024. gada 25. jūnija noteikumu Nr. 411 “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi” 36. punkts nosaka: dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina dzīvnieka uzraudzību un kontroli, kad tas atrodas ārpus īpašnieka teritorijas. Savukārt 37. punkts nosaka, ka suni ārpus īpašnieka teritorijas drīkst vest tikai persona, kas spēj to kontrolēt un savaldīt un nodrošināt, lai tas neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus.
Tātad normatīvie akti neprasa sunim: “Esi saprātīgs, uzvedies kārtīgi, neuzbrūc nevienam!” Šādu pienākumu spēkā esošie normatīvie akti uzliek cilvēkam.
Tāpēc es šeit ļoti uzmanīgi izturētos pret frāzi “agresīvi suņi uzbruka bērniem”. Jā, suns var būt agresīvs, un šai agresivitātei var būt dažādi iemesli, bet juridiski svarīgais jautājums ir – kā šādi suņi tika turēti, kontrolēti un vai saimnieks bija izpildījis savus pienākumus?
Bet, ja Valsts policijas izmeklēšanā apstiprināsies, ka suņiem iepriekš apzināti veidota agresīva uzvedība, tas, protams, var būt ļoti nopietns apstāklis, vērtējot saimnieka atbildību.
Turklāt tagad parādījies vēl viens būtisks apstāklis – Pārtikas un veterinārais dienests 7. septembrī paziņoja, ka šiem suņiem nebija noteiktajā termiņā veikta revakcinācija pret trakumsērgu. Arī šis ir tiešs īpašnieka pienākums saskaņā ar Veterinārmedicīnas likuma 59. panta 14. punktu.
Tas gan atkal pats par sevi vēl automātiski nenozīmē, ka saimnieks ir vainīgs noziegumā, jo, lai iestātos kriminālatbildība, būs jāpierāda visas konkrēta noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.
Un te nu ir vēl viens ļoti būtisks noskaidrojams jautājums – vai īpašnieks vispār pienācīgi pildīja savus normatīvajos aktos noteiktos pienākumus.
Un šeit jāatceras Krimināllikuma 230.1 pants. Tas paredz atbildību par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tā rezultātā citai personai nodarīts kaitējums veselībai. Arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa, interpretējot šo normu, ir skaidri norādījusi, ka ar “dzīvnieku turēšanas noteikumu” pārkāpumu saprotams arī ārējā normatīvajā aktā – likumā vai Ministru kabineta noteikumos – noteikta priekšraksta neievērošana vai nepienācīga ievērošana.
Tātad šeit nav stāsts par to, ka “slikts suns kaut ko izdarīja”. Stāsts ir par to, vai cilvēks, kurš sauc sevi par konkrētā dzīvnieka saimnieku, ir ievērojis to regulējumu, kuru paredz iepriekšminēto normatīvo aktu prasības.
Runājot par iespējamo sodu, jāsaka, ka tagad ļoti daudz atkarīgs no tā, kā tiks kvalificēti nodarītie miesas bojājumi. Ja tie tiks atzīti par smagiem, ļoti iespējama ir reāla brīvības atņemšana. Savukārt, ja miesas bojājumus kvalificēs kā vidēji smagus, tad sods visdrīzāk nebūs saistīts ar brīvības atņemšanu.
Katrs vecāks vēlas, lai bērns būtu pilnīgā drošībā
Par bērnudārza audzinātāju rīcību. Protams, ir jānoskaidro, vai bērnu uzraudzība tika nodrošināta atbilstoši izglītības iestādes noteiktajai kārtībai un normatīvo aktu prasībām. Izglītības likuma 55. panta 8. punkts bērnam garantē tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos. Savukārt Izglītības likuma 51. pants nosaka pedagoga vispārīgos pienākumus.
Protams, ka katrs vecāks vēlas, lai bērns, kurš ir atstāts pedagoga uzraudzībā, būtu pilnīgā drošībā. Bet nevajadzētu nonākt otrā galējībā un sagaidīt no audzinātājām, ka viņas ir kā bruņoti miesassargi vai kā īpaši apmācītas šādai ārkārtas situācijai. Normatīvie akti pedagogam neuzliek pienākumu apgūt speciālus paņēmienus fiziskai cīņai, tajā skaitā ar agresīviem suņiem vai citiem dzīvniekiem. Ja rodas dzīvības vai veselības apdraudējums, tā novēršanai vienmēr ir kompetenti dienesti. No audzinātājām ir prasāma pienācīga bērnu uzraudzība un rīcība savas kompetences robežās, nevis cīņa ar diviem uzbrūkošiem suņiem.
Un vēl viens apstāklis, par kuru ir vērts runāt – persona, kura notiekošo filmēja, bet nepalīdzēja audzinātājām šajā situācijā.
Te nu ir divi aspekti. Viens ir likums un tā prasības, otrs – cilvēka paša sirdsapziņa. Krimināllikuma 141. pants “Atstāšana bez palīdzības” paredz kriminālatbildību tikai likumā noteiktos apstākļos. Tātad nevar automātiski pateikt: “Tu filmēji, bet neiesaistījies, tātad esi saucams pie atbildības.” Ir jāvērtē konkrētie apstākļi, tostarp vai pastāvēja likumā paredzētie priekšnoteikumi palīdzības sniegšanai un sekas.
Taču ārpus krimināltiesībām paliek pavisam cits jautājums: ko cilvēkam šādā situācijā saka viņa paša sirdsapziņa? Likums vienmēr nosaka minimālo uzvedības standartu. Morāle dažkārt prasa vairāk.
Un noslēgumā – arī jautājums par suņu likteni nav risināms pēc principa “iekoda – tātad nekavējoties jānogalina”. Dzīvnieku aizsardzības likuma 18.6 pants šobrīd paredz īpašu rīcību ar suņiem, kas uzbrukuši cilvēkam. Ja cilvēkam nodarīti smagi miesas bojājumi vai iestājusies nāve un īpašnieks ir sodīts saskaņā ar Krimināllikuma 230.1 panta otro daļu, suns ir nekavējoties eitanizējams. Savukārt citos gadījumos likums paredz atšķirīgus ierobežojumus, tostarp sterilizāciju un īpašnieka un suņa apmācību.
Tāpēc mans galvenais secinājums būtu ļoti vienkāršs: suns nav un nevar būt vainīgs.
Atbildību par dzīvnieku vienmēr uzņemas cilvēks – un tieši cilvēka rīcība vai bezdarbība ir tas, kas šajā gadījumā ir jāizmeklē un juridiski jāvērtē.”
