“Es vēlētos nomirt tavos apskāvienos,” Arvīds pāris reizes tika sacījis, uz ko attraucu, lai beidz muldēt. Pienāca brīdis, kad mēs nebijām redzējušies neierasti ilgu laiku, trīs nedēļas. Pēc dažām īsziņām un telefonsarunām nojautu: kaut kas ir noticis. Vai nu kritis un sasitis galvu, vai saslimis, jo jautāja, kādas zāles varētu iedzert. Bet kas īsti atgadījies, neatklāja, spītīgi atsakoties no manas palīdzības. 1
Pienāca svētdiena, kurā es, nesaņēmusi rīta pusē atbildes uz saviem 40 telefona zvaniem, pusdienlaikā stāvēju pie viņa durvīm, paņēmusi līdzi asinsspiediena mērāmo aparātu, minūtes 20 zvanot pie durvīm un pa telefonu, dzirdot, kā iekšā priekšnamā atskan telefona zvani, bet tā ir vienīgā skaņa… Ja nu viņš tur aiz durvīm ir pakritis, bezsamaņā, bet dzīvs, un es te stāvu un nezinu, ko iesākt, kā palīdzēt, jo atslēgu man nav… Tā man bija traģiskākā diena pēdējo septiņpadsmit gadu laikā.
Neatlika nekas cits kā pirmo reizi dzīvē zvanīt viņa meitai Inārai, cerot, ka nav mainīts pirms nez cik gadiem Arvīda nodiktētais tālruņa numurs, iedots “neparedzētam gadījumam”. Pagāja vēl vairākas stundas, līdz Ināra piezvanīja man. Sāku stāstīt, ka viņas tēvs bijis mana tēva draugs un kā Arvīds reiz izglābis manu tēvu, un vai viņa šodien ir sazinājusies ar savu tēvu, ka man šķiet, ka viņam vajadzīga palīdzība, ārsts, jo viņš neatbild uz zvaniem, un ka zinu, vairākas dienas nav gājis laukā un pēdējās dienās dzēris maz ūdens… Dzirdēju arī, kā visu to Ināra tulko blakus esošajai mātei krieviski. Un Larisa vaicā, kā tad sauc to draugu, un saka, vēl vakar viņa runājusi ar Arvīdu, teicies esam noguris.
Ināra pavaicāja, kā mani saucot. Atbildēju, zinādama, ka Larisai mans vārds nav svešs, Arvīds to viņai bija pateicis. “Mēs zvanīsim rīt,” noskandināja Ināra gaišā, mierīgā, priecīga svētdienas vakara balsī. Cerēju, ka viņa tomēr aizbrauks pie Arvīda tajā pašā vakarā. Pulkstenis bija tikai pusseptiņi, no Saulkrastiem līdz Rīgai nav mežonīgs gaisa gabals. Viņai, kura tēvam, pēc Arvīda vārdiem, bija garīgi tik tuva, vajadzēja sajust, ka palīdzība ir vajadzīga tūliņ! Radiniece daktere bija man izstāstījusi, ka pēc aknu vai nieru komas laiks ir diennakts vai pusotra, pēc kuras cilvēku var glābt, insultam – daudz mazāk. Dažas stundas.
