Avīzē esam aprakstījuši Valteru Dakšu – puisi no Saldus, kurš knapi četrpadsmitgadīgs sāka veidot bibliotēkas krājumu un auga par grāmatnieku. Vienaudžu vidū Valters nenoliedzami ir baltais zvirbulis. Pārējiem skolasbiedriem bija pilnīgi citi hobiji, ne grāmatas… 5
Ja kādam Valters liekas kā “izraktenis” no aizvēstures laikiem, tad avīze, samērīgā un gaumīgā veidā rakstot par viņu, tomēr popularizē, cik vērtīga skolēnam tāda nodarbošanās. Jāatzīst – ko līdz, ka es pats no galvas līdz papēžiem esmu Gūtenberga galaktikas cilvēkiem piederīgs, bet vai ar personīgo piemēru spēju radīt saviem bērniem pārliecību, ka lasīt noteikti ir labi?
Ar vienas personas paraugu nevar pavērst straumi, ja sabiedrībā valda citi priekšstati?
Jā, ja caurmērā priekšroka ir dzīvei sociālajos tīklos, nevis grāmatu lasīšanai. Te var apelēt, ka, dzīvojot seklā informēšanās gultnē, ierobežotā zīmju skaitā, kāds piemīt mūsdienu saziņai, noplicinās valoda, cilvēkam jāsastopas ar izteiksmes un vārdu nabadzību. Tādā gadījumā nav iemesla sist sev uz pleca, cik mēs patriotiski latvieši, ja izsakāmies visai kropļotā, piesārņotā un patukšā valodā.
Tālāk grāmatu lasīšanas nodarbes prestižs varbūt ceļams valsts līmenī. Atklāti sakot, ministri nešķiet lieli lasītāji. Nav rets politiķis, kurš intervijā atklāti atzinies – nelasu vai tam neatliek laika. Bet no augstākām tribīnēm derētu nest citu vēsti – amatu un stāvokli man palīdzēja sasniegt izglītība, urbšanās grāmatās.
Varbūt tas ir nopietnu mediju uzdevums atrast lasošas autoritātes? Jums taču ir iespēja katru interviju noslēgt ar jautājumu: ko esat izlasījis, kas ir vērtīgais jūsu grāmatplauktā? Tas parādītu politiķi citā rakursā. Nevis pēc dzeltenās preses šnites, kur izrāda ministra garderobi, guļvietu un ko viņš šmorē virtuvē uz plīts. Ieejiet arī mājas bibliotēkā.
Vai ir āķis, ko valdība var darīt, lai grāmatas nebūtu tik dārgas, lai lauku bibliotēkās būtu vairāk labas daiļliteratūras?
Tas ir savāds paradokss. Naudas arvien par maz, bet tas nav ierobežojums, lai ar bulvārpresi noklātu kiosku statīvus un mazāk prasīgu lasītāju lokam piemērotos izdevumus redzamā vietā izliktu bibliotēkās. Tas attiecas tiklab uz grāmatām – jo mazvērtīgāka, jo lasītājiem pieejamāka, attiecīgi lētāka, košāk iesaiņota. Šāda attieksme noved pie tā, ka – bez paaudžu plaisas – vecāka gadagājuma un jaunāki cilvēki iet mazprasīguma pavadā. To vajadzētu mēģināt sabalansēt. Izklaidējošo ar izglītojošo, un tur saskatu valdības kultūrpolitikas lomu grāmatniecībā, teātrī, kino. Zināmā mērā tas tiek darīts, atbalstot labākos rakstniecības spēkus vēsturisku un nozīmīgu tekstu radīšanā, sagaidot valsts simtgadi. Bet nez vai valdība daudz ietekmēs, ja grāmatnīcā skatlogā izdabājoši reklamēs kārtējo smadzeņu pūderēšanas “šedevru”, ko pārdot un ar ko pelnīt.
Esat universitātes mācībspēks. Kādu redzat jauno personību attieksmi pret lasīšanu, viņu vārdu krājumu, zināšanu bagāžu?
Bibliotēku zinību grupās regulāri ir bijuši studenti ar nopietnu attieksmi pret grāmatniecību un vēlmi, cik iespējams tālu, paplašināt redzesloku. Te atkal ir dilemma, ka bibliotēkās aizvien plašāk ienāk jaunās tehnoloģijas. Tās jāapgūst, un jāatrod laiks, lai ieliktu arī grāmatniecības pamatu zināšanas, jo bakalaura studiju kurss “saspiests” trīs gados. Kopumā studentija ir dažāda. Domājoši, kurus prieks satikt, bet daļai nav pārāk lielas atsaucības tam, ko no katedras stāsta. Rakstu darbos nav grūti rast apstiprinājumu faktam, ka valoda kļūst pliekanāka, nabadzīgāka. Nu, ar tādu rakstu, runas, domāšanas kultūru cilvēks ir nonācis augstskolā. Laikam taču gatavojies studēt bibliotēku zinātni, kas piederīga filoloģijas disciplīnām, un ar latviešu valodu, gramatiku vismaz puslīdz vajadzēja būt kārtībā.
